Darbs Vācijā – aizbraucēju pieredze un atziņas

Vācijas darba tirgus atvēršana jauno ES dalībvalstu iedzīvotājiem tiek lielākoties raksturota kā vēl nebijusi iespēja karjeras izaicinājumu meklējumiem lielā un daudzējādi vilinošā tirgū, kam vajadzētu izraisīt plašu darbaspēku aizplūšanu uz šo Eiropas valsti. Kāda ir aizbraucēju personīgā pieredze un ko var pastāstīt tie, kuri jau devušies darba meklējumos uz Vāciju?

Karjeras portāls JobNetwork aptaujāja vairākus Latvijas iedzīvotājus ar pieredzi, strādājot un uzturoties Vācijā, ar mērķi noskaidrot viņu vērtējumu par dzīvi un darbu Vācijā.

Došanās uz Vāciju iemesli atšķiras – izdzīvošana dzimtenē kļūst finansiāli nepanesama, notiek darbinieku skaita samazināšana, pēc kā ilgstoši neizdodas atrast darbu, vai arī ir reāli darba piedāvājumi Vācijā kādam no ģimenes locekļiem un tiek pieņemts lēmums doties prom no Latvijas kopā ar visu ģimeni. Taču visos no aptaujātajiem gadījumiem iemesli ir bijuši ekonomiski pamatoti un mērķis bijis parūpēties par ģimenes (vai personīgo) finansiālo labklājību.

Jānis (aptaujāto vārdi ir mainīti) norāda, ka devušies uz Vāciju kopā ar kuplo ģimeni – sievu un 4 bērniem pirms nepilna gada, kad sievai izdevies iegūt darbu Vācijā. Dodoties prom no dzimtenes, jaunais darba devējs jau bija parūpējies gan par dzīvesvietu ģimenei, gan arī par bērnudārzu un skolu mazākajiem ģimenes locekļiem, kas atviegloja iedzīvošanos jaunajā vidē. Pats Jānis Vācijā algotu darbu nav strādājis, jo nepārzina vācu valodu, un bez valodas zināšanām darbu atrast praktiski neesot iespējams.

Atgriešanos dzimtenē Jāņa ģimene pagaidām neapsver: „Latvijā mums ar sievu abiem bija darbs, bet ar katru mēnesi bija arvien grūtāk savilkt galus (komunālie maksājumi, iztika, par apģērbu pat nerunāsim), jo algas katrreiz bija arvien mazākas, līdz visbeidzot neatlika vairs iztikai. Šeit mēs visi iztiekam ar vienu (sievas) algu. Pabalstus nesaņemam, izņemot bērnu naudas.”

Jānis pozitīvi novērtē attieksmi vienam pret otru Vācijā: „Attieksme vienam pret otru šeit ir ļoti pozitīva, nevis kā Latvijā, kad viens otru ir gatavs gabalos saplēst. Skolā visi draudzīgi.”

Atalgojums Vācijā tiek raksturots kā nesalīdzināmi augstāks nekā Latvijā, neraugoties uz to, ka maksājumu slogs (nodokļi, ikdienas tēriņi, nomaksas maksa utt.) nav mazs. Jārēķinās, ka daļa maksājumu atšķiras no sistēmas, kāda ir ierasta, dzīvojot Latvijā. Piemēram, norēķinos par elektrību par pamatu tiek ņemts iepriekšējā gada faktiskais patēriņš, pamatojoties uz ko tiek prognozēts līdzvērtīgs patēriņš nākamajā gadā un maksājumi tiek vienmērīgi sadalīti uz 12 mēnešiem. Jānis norāda, ka arī telpu nomas cenas ir ievērojami augstākas un nekustamā īpašuma nomas cenas ārpus pilsētas ir pielīdzināmas tām, ar kādām jārēķinās, dzīvojot Vecrīgā. Lielāka maksa ir arī par interneta pieslēgumu, automašīnas nodokļiem un apdrošināšanu. Turklāt atsevišķa maksa tiek iekasēta arī par to, ka saimniecībā tiek lietots radio un televizors. Tomēr, kā norāda Jānis, jūtama sabalansētība starp atalgojuma līmeni un izdevumiem.

Arī Dace uz Vāciju devusies pērn līdzi vīram, kuram tur piedāvāts darbs. Vācijā abi uzturējušies nepilnu gadu. Tā kā Dace arī bija viens no darbinieku skaita samazināšanas viļņa upuriem, lēmums doties uz Vāciju šķita saprātīgs. Dzīvojot Vācijā, Dace turpināja Latvijā aizsāktos projektus, strādājot attālināti, un algotu darbu Vācijā nestrādāja.

Daces gadījumā situācija ar valodu zināšanām atšķiras, jo tieši viņai, nevis vīram, kurš saņēma darba piedāvājumu Vācijā, pārzināja vācu valodu. Taču, strādājot un dzīvojot šajā valstī, ikdienā nepieciešamās vācu valodas zināšanas izdevās apgūt arī Daces dzīvesbiedram.

Kā galveno vērtību Dace saskata to, ka „šajā valstī uz katra soļa jūtams, ka valsts ir domāta cilvēkam, nevis otrādi. Ļoti liela cilvēka brīvība. Gan ārēji, gan iekšēji. Neviens tevi neierobežo - dari, ko vēlies, ja vien netraucē apkārtējiem.” Tajā pat laikā Dace raksturo vāciešus kā īpaši likumpaklausīgu tautu, kas gatava ziņot tiesībsargājošajām iestādēm par katru pārkāpumu, ja vien tāds ir novērots.

Arī Dace atceras, ka attieksme pret viņiem kā ieceļotājiem tomēr bijusi pozitīva, iecietīga un draudzīga (vismaz ārēji). Jārēķinās gan, ka sākotnēji var būt vērojama rezervēta attieksme.

Runājot par atalgojumu, Dace atzīst, ka tas Vācijā ir vairākas reizes augstāks nekā dzimtenē, turklāt ikdienas tēriņi – mazāki nekā Latvijā: „Pārtikas cenas ir apmēram līdzvērtīgas (bet kvalitāte tāda, kā Latvijā "dārgais gals"). Taču apģērbs, apavi, sadzīves lietas - ievērojami lētākas.” Ar augstākām izmaksām jārēķinās arī, veicot samaksu par dažādiem pakalpojumiem (apģērbu ķīmiskā tīrīšana, frizieris, manikīrs).

Pēc Vācijā pavadīta nepilna gada Daces ģimene tomēr pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā, lai Dacei būtu iespēja atsākt strādāt atbilstoši savai kvalifikācijai, kā arī dažādu sadzīvisku iemeslu dēļ. Plānu par atgriešanos Vācijā pagaidām nav, neraugoties uz to, ka šobrīd līdzekļu iztikai ir mazāk, nekā dzīvojot Vācijā.

Aptaujātie latvieši atzīst, ka nozīmīgs ir atbalsts, ko saņem sākumposmā, adaptējoties jaunajai dzīves videi, un ir labi, ja šajā brīdī palīdz Vācijā dzīvojoši draugi, paziņas vai arī jaunais darba devējs (ja uz Vāciju dodas pēc darba piedāvājuma saņemšanas). Neraugoties uz to, ka izdzīvošana Vācijā kopumā nav lēta, liels atspaids ir atalgojums, kas ievērojami pārsniedz Latvijā saņemamo. Taču tas, vai došanās peļņā (vai pastāvīgā dzīvē) uz Vāciju ir piemērots lēmums, ir atkarīgs no katra cilvēka un ģimenes – cik veiksmīgi viņi spēj adaptēties jaunā vidē, cik gatavi viņi ir šķirties no ierastās sociālās vides, kādas ir svešvalodu zināšanas un gatavība tās pilnveidot, kā arī patriotisma jūtas un vēlme būt kopā ar Latviju – kā priekos, tā bēdās.