Padomi vakcinācijai pret ērču encefalītu
Pati par sevi ērce nekādu ļaunumu cilvēkam nodarīt nespēj, taču spēj to inficēt ar ērču encefalīta vīrusu un boreliozi jeb Laima slimību, jo ir šo slimību pārnēsātājs. Tāpēc vakcinācija spēs pasargāt jūs no šīs bīstamās slimības.
Dabā inficētas ir ap 5-10% ērču, bet Latvijā pārbaudot cilvēkiem piesūkušās ērces, inficētas konstatēja 30 – 33%. Tas saskan ar zinātnieku izvirzīto teoriju, ka inficētas ērces ir daudz aktīvākas, līdz ar to lielāka ir iespēja, ka cilvēkam var piesūkties tieši inficēta ērce.
Cilvēks ar ērču encefalītu var saslimt arī dzerot inficētu kazas, retāk govs pienu. Cilvēku ar ērču encefalītu var inficēt gan ērču mātīte, kas piesūcas uz vairākām dienām, gan ērču tēviņš, kurš piesūcas tikai uz 20 minūtēm, gan ērču kāpurs, kurš ir tik sīks, ka var palikt nepamanīts. Saslimt iespējams arī, inficētai ērcei tikai pārrāpojot pār ādu, kurā ir sīkas mikrotraumas. Apmēram 30% no ērču encefalīta slimniekiem ērci uz sava ķermeņa nav atraduši.
Lai inficētos ar Laima slimību, nepieciešams ilgstošāks kontakts ar piesūkušos ērci. Viena ērce var pārnēsāt gan ērču encefalīta vīrusus, gan Laima slimības ierosinātājus, tāpēc cilvēku var inficēt ar abām šīm slimībām.
Jau pēc divām vakcīnas devām cilvēks iegūst imunitāti pret slimību uz vienu gadu. Tad nepieciešama trešā deva, kas rada imunitāti trim gadiem. Pēc tam atkārtota vakcinācija nepieciešama:
1 – 16 gadus veciem bērniem ik pēc 3 - 5 gadiem;
16 – 60 gadīgiem cilvēkiem ik pēc 3- 5 gadiem;
vecākiem cilvēkiem par 60 gadiem ik pēc 3 gadiem.
Izmantojot Latvijā pieejamās vakcīnas, iespējama ātrā vakcinēšana, kad cilvēks jau pēc divām nedēļām iegūst aizsardzību pret ērču encefalītu uz vienu gadu.
Vakcinēšanos iespējams veikt augu gadu, tomēr vislabāk to darīt ziemā, kamēr ērces vēl guļ. Taču maldīgs ir uzskats, ka vasarā vakcinēties ir bīstami, jo tas varētu paasināt slimības norisi. Vienkārši, ja pirmā vakcīna izdarīta ērču aktivitātes periodā, jāatceras, ka divas nedēļas līdz otrās vakcīnas saņemšanai imunitāte vēl neizstrādājas, tāpēc iespējama inficēšanās, ja ērce piesūcas.
Bērnus ieteicams sākt vakcinēt no gada vecuma, tomēr īpaša riska apstākļos, konsultējoties ar ārstu, iespējama ātrāka vakcinēšana.
Parasti ērces mostas marta beigās, gaisa temperatūrai sasniedzot 5 grādus, un ir aktīvas līdz pat novembrim. Vislielākā iespēja Latvijā sastapties ar ērci ir jauktu koku mežos un krūmājos, tomēr paradoksālā kārtā zināmi daudzi gadījumi, kad ērce cilvēkam ir piesūkusies parkā pašā Rīgas centrā, mājas dārzā vai pat vispār nesperot kāju ārpus mājas – ērce ir ienesta ar pļavas puķu pušķi. Arī ārpus Latvijas mēs neesam pasargāti no inficētām ērcēm, jo īpaši, dodoties uz tādām tūristu iecienītām vietām kā Austrijas Alpiem, Ālandu salām Somijā vai tepat uz Sāremā salu Igaunijā.
Ērču encefalīta vīruss atklāts zīdītāju, īpaši sīko grauzēju, asinīs un ērces to pārnes uz cilvēkiem. Ērcēs vīruss atrodas, galvenokārt, siekalu dziedzeros un siekalās.
Putni un lielāki dzīvnieki spēj pārnest inficētas ērces lielos attālumos. Ērču encefalīta endēmiskie rajoni lokalizēti noteiktos apgabalos Centrāleiropā, Baltijas valstīs, Krievijā u.c. Ar ērču encefalīta vīrusu inficētas ērces pēdējos gados konstatētas mežos un krūmājos visā Latvijas teritorijā. Latvijā ik gadu tiek reģistrēti vairāki simti ērču encefalīta saslimšanas gadījumi.
Noskaidrots, ka 20 – 30% ērču, kas piesūkušās iedzīvotājiem, bijušas inficētas ar ērču encefalīta vīrusu, tādēļ risks saslimt pēc ērces koduma ir ievērojams. Personām, kas pēc ērces koduma inficējušās ar ērču encefalīta vīrusu, vienas līdz triju nedēļu laikā var novērot gripai līdzīgus simptomus (paaugstinātu temperatūru, galvassāpes un sāpes ķermenī), kas saglabājas apmēram vienu nedēļu. Pēc tam seko izveseļošanās, vai arī vīruss izplatās smadzenēs un smadzeņu apvalkos. Šādos gadījumos novēro augstu temperatūru, stipras galvassāpes, sprandas stīvumu, vemšanu, reiboņus un smagu vispārējo stāvokli.
Jau pie pirmajiem slimības simptomiem nekavējoties jāgriežas pie ārsta. Ērču encefalīta diagnozi apstiprina ar specifisko antivielu noteikšanu asinīs un spinālā šķidrumā. Ērču encefalītam nav specifisku ārstēšanas metožu (antibiotikas šajā gadījumā nepalīdz). Ērču encefalītu pārslimojušie parasti iegūst imunitāti visai dzīvei.
Droša un efektīva aizsardzība pret ērču encefalītu ir vakcinācija. Divas trešdaļas pacientu atveseļojas pēc gripai līdzīgo pirmās stadijas simptomu pārslimošanas.
Viena trešdaļa pacientu, izslimo otro stadiju – kas norit ar augstu temperatūru, stiprām galvassāpēm, apziņas aptumšošanos, 10 – 15% centrālām vai perifērām parēzēm. Šīs grupas pacienti sadalās apakšgrupās :mirstība sasniedz 1%, ilgstošas un dažreiz paliekošas neiropsihiskas komplikācijas sastāda 10 – 20%, atlikusī daļa pacientu pēc otrās stadijas pārslimošanas atveseļojas.
Jau pats ērces raksturojums – zirnekļveidīgs parazīts, kas barojas no zīdītāju asinīm, īpašas simpātijas pret šo kukaini nerada. Taču zinot, cik ļaunu slimību tā spēj nodot cilvēkam, sastapties ar šo asinssūcēju nepavisam negribas. Tomēr Latvijā un arī citviet Centrāleiropā no tā izvairīties ir grūti. Baltijas valstis turklāt ir paaugstināta ērču encefalīta inficēšanās riska vieta.
Informāciju sagatavoja: vakcinacijascentrs.lv
