„Vēnu pavasaris” – iespēja, ko vērts izmantot

Jāuzsver: iespējas patiešām ir mūsdienīgas, jo Dr. Mauriņa Vēnu centra speciālisti šai ziņā atrodas soli priekšā citiem, tāpēc pacienti var rēķināties ar to, ka tiks lietotas visjaunākās tehnoloģijas, kas nereti pasaulē vēl tikai tiek aprobētas.
Flebomedika

„Pagājušā gadā „Vēnu pavasarī” trīs mēnešu laikā mēs konsultējām 1500 pirmreizējo pacientu un arī veltījām daudz darba, lai informētu cilvēkus par to, kas ir vēnu slimības,” stāsta ķirurgs flebologs Uldis Mauriņš. „Būtībā mēs turpinām cilvēkus izglītot visu laiku, bet šajos trīs mēnešos to darīsim pastiprināti, turklāt divos mūsu centros, kas atrodas Rīgā, piedāvāsim pacientiem arī īpašas cenas gan diagnostikai, gan skleroterapijai un lāzeroperācijai. Tā kā mēs šobrīd veicam plašu pētījumu, kas veltīts tieši vēnu lāzeroperācijām ar jaunākās paaudzes lāzervadiem, tad šo trīs mēnešu laikā plānojam atlasīt 150 pacientus ar noteiktu varikozes formu, kuri būtu gatavi piedalīties šajā pētījumā. Runa ir tieši par visbiežāk izplatīto varikozes formu, kas sastopama aptuveni 80% gadījumu. Šie pacienti varēs saņemt 65% lielu cenas atlaidi: vēnu lazeroperācija kopā kompresijas terapiju un pārbaudēm pirmā mēneša laikā pēc operācijas maksās tikai 200 latu. Šobrīd vēnu lāzeroperācija mūsu klīnikā maksā 450 latus un vēl aptuveni 100 latu jāizdod par kompresijas zeķēm un pārbaudēm pirmā mēneša laikā pēc operācijas.”

Kādi ir šā pētījuma finansēšanas avoti?
Mūs neviens nesponsorē, bet mūsu ārsti ir entuziasti, mēs vēlamies attīstīt tālāk fleboloģijas nozari ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskā līmenī, tāpēc esam ieinteresēti veikt šādus pētījumus un tādēļ samazinām cenas. Ir konkrēti jautājumi, ko mēs vēlamies izpētīt, lai nākotnē vēl labāk ārstētu vēnu slimības. Vienmēr esam soli priekšā citiem zināšanu, tehnoloģiju, inovāciju jomā. Ir jāsaprot, ka šobrīd, krīzes situācijā, inovācijas ir ļoti būtiskas. Parasti cilvēkiem ir priekšstats, ka jaunas metodes noteikti ir dārgas, bet, ja ņemam vērā, ka pacientam nav jāpavada laiks slimnīcā, nav darba nespējas, tad izrādās, ka inovatīvās metodes rezultātā ir lētākas par traumatisku un sarežģītu ārstēšanu stacionārā, kas bieži tiek veikta nepamatoti, ar ļoti novecojušām tehnoloģijām.

Kas liecina par to, ka sabiedrība ir slikti informēta par vēnu slimībām?
Pacienti arvien biežāk nāk ar ļoti ielaistām vēnu slimībām un tas mūs ļoti sarūgtina. Ja cilvēks būtu atnācis laikus, ārstēšana, iespējams, būtu vienkārša un lēta, bet viņš ierodas tikai tad, kad jau daudzus gadus mocījies ar nedzīstošām trofiskām čūlām, tās kļuvušas plašas un sāpes ir neciešamas. Šobrīd par 40% pieaudzis to pacientu skaits, kuri nāk jau ar trofiskām čūlām un tas saistīts arī ar ekonomisko situāciju, jo pirms diviem gadiem tā vēl nebija. Čūlu ārstēšana ir ārkārtīgi dārga un nereti saistīta ar daudz lielākām ciešanām nekā tad, ja vēnas būtu izārstētas savlaicīgāk. Bonnā veiktā pētījuma dati rāda, ka 31 % no cilvēkiem, kuri ir paplašināto vēnu stadijā, sešu gadu laikā nonāk jau nākošā – tūskas un ādas izmaiņu stadijā. Tātad – ja cilvēki savlaicīgi neiet pie flebologa ar redzamiem vēnu „ķekariem” uz kājām, tad katram trešajam sešu gadu laikā izveidosies kāju tūska un ādas izmaiņas un, procesam attīstoties vēl tālāk, radīsies trofiskas čūlas. Attīstītās valstīs ārsti neredz tādus pacientus kā pie mums, jo visi ir savlaicīgi izārstēti un tik tālu nav nonākuši. Tur vēnu slimībām pievērš lielu uzmanību, jo tās skar katru trešo iedzīvotāju. ASV un Eiropas valstīs vēnu operācijas un cita veida ārstēšana ir viena no biežāk veiktajām manipulācijām. Vēnu operācijas tiek apmaksātas gan valsts, gan privātajās klīnikās. Savukārt Latvijā valsts medicīnas iestādēs ir maz kompetentu speciālistu vēnu slimību diagnostikā un ārstēšanā. Valsts slimnīcās ir maz arī speciālistu, kuri pārvaldītu mūsdienīgās tehnoloģijas, kas strauji attīstījušās beidzamajos gados.

Kāpēc izveidojusies tāda situācija?
No vienas puses, ir renesanse fleboloģijā – īsā laikā attīstījušās jaunas mazttraumatiskas vēnu ārstēšanas metodes, kas dod iespēju vēnu slimības ārstēt ambulatori, tāpēc tās nekad vairs netiks ārstētas slimnīcas apstākļos. No otras puses: mūsu veselības aprūpes finansējuma sistēma ir balstīta uz to, ka ārstēšana pamatā notiek slimnīcās. Bet jaunās tehnoloģijas ļauj lielāko daļu vēnu slimību ārstēt ambulatori, procedūru un maztraumatisku operāciju veidā, pacientam nav jāiet slimnīcā, viņš jau tūlīt var atsākt savas profesionālās un ikdienas gaitas. Vārdu sakot, ir ļoti daudz plusu, ja salīdzinām ar veco sistēmu, kad vēnas traumatiskā veidā operēja stacionārā. Protams, cilvēki arī paši labāk izvēlētos ambulatoro ārstēšanu, bet šobrīd to Latvijā var atļauties ārkārtīgi neliels iedzīvotāju slānis. Taču arī mazturīgie cilvēki ir mūsu valsts iedzīvotāji, arī viņiem būtu jānodrošina kaut kāda minimālā veselības aprūpe, mēs nevaram norobežoties un teikt, ka tā nav problēma. Valsts pērn maksājusi par vēnu operācijām tikai 130 pacientiem, bet vajadzīgas šādas operācijas ir vismaz 4000 – 5000 mūsu valsts iedzīvotāju. Atvēlēt valsts naudu vēnu slimību mūsdienīgai ambulatorai ārstēšanai tuvākajā laikā netiek plānots, ierēdņi vēnu slimības vairāk uztver kā tādu kosmētisku problēmu. Ielaistās vēnu slimību formas ļoti daudz skar mazturīgos iedzīvotājus. Ja neārstējas, tad var nonākt pat līdz invaliditātei. Piemēram, nesen mums Kurzemes pusē bija kāda 55 gadus veca paciente, ar palielinātu svaru, cukura diabētu, arteriālo hipertensiju, un viņa jau vairāk nekā piecus gadus cieta no cirkulāras trofiskas čūlas, juta stipras sāpes, nevarēja iziet no mājām. Slimnīcā viņu pieņēma tikai tad, ja stāvoklis saasinājās un attīstījās rozes iekaisums, kaut kā apārstēja, pēc tam bija jāatgriežas ģimenes ārsta aprūpē, kurš nezināja, ko darīt... Par tādiem cilvēkiem man sāp sirds, jo tā tas nedrīkstētu būt. Par šiem jautājumiem esam runājuši ar Veselības ministrijas ierēdņiem, arī kā Baltijas flebologu biedrības prezidents es mēģināšu turpināt strādāt ar ministriju. Tas, protams, nav pateicīgs darbs, bet ir tik ļoti daudz cilvēku, kuri šobrīd nevar atļauties ārstēšanos, ka nevaru par to klusēt.
Reizēm cilvēki nemeklē ārsta palīdzību arī tāpēc, ka viņiem šķiet – dakteris lasīs morāli, teiks, ka pats vien esi vainīgs, jo esi vilcinājies, tev ir nepareizs dzīvesveids, liekais svars, un galu galā neuzņemsies palīdzēt vai ieteiks pienākt tad, kad būsi „nometis”20 vai 30 kilogramu...
Tas viss varbūt ir taisnība un lielākoties cilvēki jau paši zina, ka nepareizs dzīvesveids un liekais svars saasina viņu kaites, ne jau tikai vēnu slimības vien. Bet ja reiz cilvēks ir atnācis ar konkrētu problēmu, mums tā jāatrisina vismazāk traumatiskā, inovatīvā veidā, nevis jāsāk moralizēt. Mēs tādus pacientus varam ārstēt, jo, izmantojot modernas metodes, nav jāveic grieziens cirkšņa rajonā, kur parasti pastāv izsutumu draudi, ir lielāks infekcijas risks. Ārstēšanas gaitā, protams, pārrunājam arī dzīvesveida un svara korekcijas nepieciešamību.

Kas īsti notiek, ja vēnu slimības neārstē – vai tam var būt dzīvībai bīstamas sekas?
Visbīstamākā ir plaušu tromboembolija. Tas gadās katram otrajam pacientam ar dziļo vēnu trombozi, kas var attīstīties pēc traumas, operācijas vai ceļojuma. Jūtamas sāpes pa lielo vēnu gaitu cirksnī un pacelē, izteikts sāpīgums parasti ir pietūkuma vietā, kāja nereti ir uzpūtusies kā balons. Var būt paaugstināta temperatūra, paātrināta sirdsdarbība un kairinošs klepus, jo atraujas nelieli tromba gabali, kas nonāk plaušā, kāda plaušas daļa atmirst un tajā brīdī veidojas pleiras kairinājums. Tāds pacients var nomirt. Tāpēc, ja pēkšņi pietūkst viena kāja, nav jāgaida, vai tūska nepāries, bet neatliekami jāiet pie flebologa.
Nekas patīkams nav arī trofiskās vēnu čūlas, kas ir smakojošas un sāpīgas. Bet arī šādas ielaistas apakšstilbu čūlas, kas nereti ir gadiem sagādājuša pacientiem ciešanas, ar mūsdienīgām metodēm varam sadziedēt dažu nedēļu laikā.

Vai flebologi nodarbojas ar ģimenes ārstu un visas sabiedrības izglītošanu par vēnu problēmām?
Jā, Baltijas flebologu biedrība cenšas izglītot arī ārstus. Bet tas, ko šobrīd var darīt mūsu klīnika, ir rīkot šādas akcijas kā „Vēnu pavasaris”un mēģināt cilvēkiem skaidrot, lai viņi labāk saprastu, kas ir šī slimība, kā to var ārstēt. Vēlamies, lai cilvēki vismaz zinātu, ka vēnu slimību gadījumā labāk ir doties uz specializētu centru, kur strādā personāls ar atbilstošu izglītību. Ja nav naudas ārstēšanai, var veikt diagnostiku, kas izmaksu ziņā nav tik dārga, bet sniedz informāciju, kāds ir kāju asinsvadu stāvoklis, cik ilgi var atlikt radikālu ārstēšanu, ko darīt, lai situācija nepasliktinātos. Un galu galā – vai tās vispār ir vēnu problēmas? Katram cilvēkam derētu zināt, kādi ir galvenie vēnu slimību simptomi – tūska dienas beigās, ādas izmaiņas pie potītes (tā kļūst tumša, zilgana), vēnu paplašinājumi, kas redzami bumbuļu veidā zem ādas. Pacienti bieži ir ilgus gadus nodarbojušies ar pašārstēšanos, lietojuši dažādus vēnu medikamentus un ziedes. Protams, medikamentiem ir sava loma vēnu ārstēšanā, bet tā ir salīdzinoši neliela, tā nav pirmā izvēle. Nereti mēs konstatējam, ka pacientam nemaz nav vēnu slimība, bet locītavu, neiroloģiska vai kāda cita problēma un viņš ir gadiem lietojis medikamentus, pēc kuriem nav nekādas vajadzības, bet kuri reizēm izraisa ādas problēmas un alerģiskas reakcijas. Ja salīdzinām izmaksas, tad jāsecina, ka viena sonogrāfiskā izmeklēšana maksā tikpat, cik aplami lietoto medikamentu deva vienam mēnesim. Daudz lētāk un saprātīgāk būtu bijis atnākt uz konsultāciju, noskaidrot patieso diagnozi, ieplānot, kad varēs atļauties ārstēšanu un līdz tam vismaz nēsāt kompresijas zeķes. Izmeklēšana nav sāpīga, tā prasa 15 – 20 minūtes. Dažreiz kāja izskatās slikti, bet problēma nav tik liela, citreiz ārējās izpausmes ir minimālas, bet problēma ir nopietna – tas atkarīgs no vēnu slimību veida un to mēs nevaram diagnosticēt tikai ar aci, ir nepieciešama sonogrāfiskā izmeklēšana.
Cilvēkus, kuriem flebologs ieteicis vēnu lāzeroperāciju, nodarbina jautājums: vai tiešām šī operācija ir nesāpīga un vai nebūs pēcoperācijas sāpju?
Pavisam nesen man šo jautājumu uzdeva kāda paciente, kuras kaimiņam, operējot vēnas kādā citā klīnikā, bijušas stipras sāpes. Pirmkārt jāteic, ka ir dažādu paaudžu lāzeri. Mēs strādājam ar visjaunāko1470 nm vācu firmas Biolitec lāzeri kurš tā arī saucas – Painless laserteraphy, tātad – bezsāpju lāzerterapija. Nevar teikt, ka pacients vispār neko nejutīs, tā galu galā nav SPA procedūra, bet sāpēm jābūt minimālām. Šos faktorus visu laiku pētām un novērojam. Daži pacienti atzīst, ka sāpju operācijas laikā vispār nav, daži (aptuveni 10 %) atzīst, ka pēc operācijas pāris dienas jutuši nelielas sāpes, bet ne tik stipras, lai vajadzētu dzert pretsāpju līdzekļus, jo cilvēkiem var būt augstāks vai zemāks sāpju slieksnis. Lāzervadi mūsu klīnikā tiek lietoti tikai vienu reizi. Pēc vēnu operācijām, kuras veiktas ar vecās paaudzes lāzeriem un lāzervadiem, pacientam jārēķinās ar stipri lielākām sāpēm un asinsizplūdumiem.

Jūs tādus vairs nekad neizmantojat?
Tā ir mūsu pagātne. Es sāku veikt vēnu lāzeroperācijas pirms deviņiem gadiem un man bija zinātniskā interese, kā padarīt šo operāciju ambulatoru un pēc iespējas nesāpīgu. Vēl nesenā pagātnē kolēģi pēc vēnu operācijas pacientu ievietoja intensīvās terapijas palātā un, dzirdot par ambulatoro pieeju, teica – nē, tur daudz kas var notikt! Tieši otrādi, pēc šādas operācijas ar mūsdienu tehnoloģijām komplikāciju attīstības iespēja ir nesalīdzināmi mazāka nekā parastā operācijā, kas ir daudz traumatiskāka. Ja ārsts strādā neprofesionāli, ir veicis maz šādu operāciju, tad, protams, ir arī krietni lielāks komplikāciju risks un nav nozīmes tam, ka viņš varbūt ļoti labi operē artērijas. Šie kolēģi parasti paši neveic sonogrāfisko izmeklēšanu, tāpēc viņu veiktās operācijas ir traumatiskākas. Mēs komplikāciju risku izvērtējam iepriekšējā diagnostikā un izvēlamies attiecīgu ārstēšanas taktiku. Pērn veicām vairāk nekā 600 vēnu operāciju – tas ir liels skaits. Nepiedodami rīkojas kolēģi, kuri labāk vēlas ārstēt nelielu kosmētisku varikozi, bet atsaka tieši tiem pacientiem, kuriem ir ļoti vajadzīga vēnu operācija, sūta viņus uz vietējo slimnīcu. Piemēram, kādai pacientei bija cirkulāra trofiskā čūla, kur slimnīca neko palīdzēt nespēja. Cilvēks vairāk nekā trīs gadus mēģināja ārstēties slimnīcā un nezināja, ka ir šādi specializēti vēnu centri. Mēs ar skleroterapijas palīdzību atrisinājām virspusējās vēnas problēmu, pacientei uzreiz būtiski uzlabojās pašsajūta, tagad kombinējot limfodrenāžu ar kompresijas terapiju, mēs gatavojam viņu jau nākamajam posmam – uz čūlas tiks pārstādīta āda un čūla sadzīs. To varam panākt dažu nedēļu laikā.

Vai konsultēties par kāju asinsvadu stāvokli „Vēnu pavasarī” var nākt arī tie, kuriem vēl nekādu traucējošu problēmu nav?
Protams. Mēs priecājamies par katru cilvēku, kurš vēlas profilaktiski rūpēties par savu veselību. Sevišķi būtu ieteicams atnākt tiem, kuru vecākiem un vecvecākiem bijušas vēnu problēmas, kā arī cilvēkiem, kuru darbs saistīts ar ilgstošu stāvēšanu vai sēdēšanu. Ievērojot pareiza dzīvesveida nosacījumus, izvēloties piemērotas fiziskās aktivitātes un noteiktās situācijās valkājot profilaktiskās kompresijas zeķes, mēs varam panākt, ka vēnu problēmas neattīstās. Mūsu mērķis ir darīt visu, lai ar laiku arī Latvija būs starp tām valstīm, kur ārstiem vairs nav jāsastopas ar ielaistām vēnu slimībām, un mūsu rīcībā ir plašs potenciāls, lai to īstenotu.
Flebomedika