Viedoklis: Mīļā miera labad

Bieži no patriotiskām aprindām, īpaši tiem patriotiem, kuri dzīvo devīžu un dogmu varā, dzirdu, ka Latvijā ir jārunā tikai latviski, ka vienmēr un visur okupantiem jāsaka tas, ko par viņiem domā, un jānorāda viņu vieta, lai ko tas maksātu. Vai patriotiski noskaņotie paši tā vienmēr rīkojas, tas ir cits jautājums, ko es neesmu pārbaudījis, bet tas arī nav tik svarīgi.

Reiz pie manis dārzā ieradās līdzīgi patrioti un skaļā balsī stāstīja, ka okupantiem ir jābrauc dzīvot uz Krieviju, kā arī citādi demonstrēja savu tukšo bravūru, jo neviens tiem pretī nerunāja, un viņi tā pašapmierinājās kādu laiku. Kad pēc pusgada vācu kaimiņu parakstus par savu jaunbūvi, daži man atteica, piebilstot, ko tu nāc pie okupanta pēc paraksta?! Ej pie saviem bļauriem, lai tie arī paraksta. Bļauri noteikti teiks, labāk tad necel nemaz un labāk, ka tev nav pat mazā zemes pleķīša, – galvenais, ka esi patriots. Tādos brīžos jāpiekrīt, ka mūsu izpratnē pamatoti patriotisms, nacionālisms un cits bieži ir sinonīms vārdam idiots, kurš zāģē zaru, uz kura pats sēž.

Viņi atnāk, padižojas un aiziet, sekas atstājot man.
Būvvaldē protams viss notiek latviski, un tur man latviski paskaidroja, ka jāsadzīvo ar kaimiņiem, ja vēlies ko celt. Tad ko darīt dzīvot vai sadzīvot?

Mutes virināšana

Tas attiecas ne tikai uz manu dārzu, bet uz latviešu dzīvi kopumā. Loģiski, ka vairums izvēlas nekarot katru dienu un nepārvērst savu dzīvi par nebeidzamo cīņu, par nebeidzamiem konfliktiem un nesaskaņām. To jau tāpat mūsu dzīvē pietiek. Viņi izvēlas samierināties un izdzīvot, bet daži profesionālie revolucionāri «turpina jaukt gaisu», kaut reālu panākumu nav. Ir tikai mutes virināšana un pozēšana.

Diemžēl urā patriotiem ir grūti saprast lietu būtību un kārtību. Bieži pat neiespējami. Viņi nesaprot, kurš te ir galvenais un kurš te patiesībā nosaka dzīves ritmu un ne tikai to. Kurš te patiesībā diktē kādiem svētkiem būt un kādiem nebūt.

Līdzīgi gadījumi bija, kad okupācijas laikā uz īsu brīdi tika ieņemts kāds ciems un tur pacelts brīvvalsts karogs. Tam vienmēr sekoja soda sankcijas un nežēlīgas okupācijas karaspēka «akcijas».
Grūti domājošiem uzsveru, ka nekādas deokupācijas, dekolonizācijas un pat deboļševizācijas nav bijis un tāpēc citāds rezultāts nav iespējams. Arī citāda dzīvošana un izdzīvošana...

Prasība

Izvirzot prasību, ka viņiem ir jāiemācās valsts valoda (ceru, ka nav jāuzsver, kuri ir viņi šī teksta ietvaros), ka viņiem ir jāprot runāt un jārunā latviski, patiesībā mēs piekrītam, ka viņi šeit drīkst palikt un dzīvot. Jo citādi, kāda jēga viņiem mācīties mūsu valodu, ja tiem būs jābrauc prom uz vēsturisko dzimteni. Kur vēl viņi šīs valodas prasmes izmantos?

Mēs, izvirzot šādu «prasību», patiesībā viņiem un sev atklāti paziņojam, ka nekādas dekolonizācijas un deokupācijas nebūs, ka mēs to nevēlamies un ka viņi drīkst šeit palikt. Ka visas mūsu kvēlās un patriotiskās runas par latviešu valodu patiesībā atklāti demonstrē, ka esam ar šādu stāvokli samierinājušies, pie tā pieraduši, esam pielāgojušies tajā izdzīvot un neko šai ziņā negribam mainīt.

Līdzīgi kā bija ar referendumu 90-to gadu beigās par tiem nepilsoņu bērniem. Balso, par kuru variantu gribi, – vienalga ar savu balsi apstiprini, ka viņiem pienākas Latvijas pilsonība, atšķirība tikai detaļās, kad un kā. Balso par vai pret, – vienalga, piedaloties balsošanā, tu piekrīti, ka viņi drīkst šeit palikt, ka viņi ir Latvijai piederīgi un tāpēc tiem pienākas pilsonība. Kādai Latvijai, tas jau ir cits jautājums, un par to citreiz.

Procenti

Tas okupants, tas kolonists un viņu pēctecis, kurš iemācās valsts valodu, no okupanta, okupanta pēcteča un kolonista, no padomju militārista kļūst par normālu un pieņemamu cilvēku, un ir tikai normāli, ka šādiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem bez pilsonības tiek piešķirta pilsonība un atļauts piedalīties valsts pārvaldē. Tā piedalīšanās veikli pārtop par pārvaldi.
Vai vispār ir iespējams, ka viņi brauks prom? Es domāju, ka no simta aptaujāto vismaz deviņdesmit deviņi apgalvos, ka tas nav iespējams un tāpēc mums to nevajag. Bet nav iespējams galvenokārt tāpēc, ka deviņdesmit deviņi procenti pilsoņu to nemaz nevēlas. Iznāk – apburtais loks, bet, ja notiktu brīnums un viņi vēlētos, tad gan jau šāda iespēja pavērtos, bet kamēr deviņdesmit deviņi procenti nevēlēsies, šāda iespēja nebūs. Dievs sargā tikai to, kas pats sargājas.

Tautsaimniecības celtnes

Manis teikto ilustrējoša līdzība: iztēlojies dzīvokli, kurā dzīvo kādi iedzīvotāji. Te pēkšņi kāds ar kājas spērienu izgāž dzīvokļa durvis, ienāk un iedzīvotājus iedzen virtuvē vai tie paši izbīlī meklē glābiņu virtuvē.
Tā bija ne vienmēr, īpaši pirmajās durvjsitēju ierašanās dienās. Tad daudzus sadzina nevis viņu virtuvēs, bet lopu vagonos un čekas pagrabos, kur tos veda uz tautsaimniecības celtnēm vergot un mirt, vai nošāva tepat.

Tad dažiem atļāva no virtuves un citiem slēpņiem, pat izsūtījuma, atgriezties kādā no dzīvokļa istabām, lai tur mitinātos. Gāja gadi, un kultūrneši iemācīja lietot nevis glāzītes, bet 200ml skaldītās glāzes – skaldglāzes. Iemācīja ne tikai to, iemācīja svešas dziesmas, svešu valodu, svešas uzvedības normas un atbrīvoja no desas, naudas, īpašumiem, zemes un cita, kas viņiem bija vajadzīgāks nekā mums.
Bet tad Pasaulē izkusa ledi un klimats mainījās. Arī dzīvokļa patiesie īpašnieki sasparojās un uzstāja, lai tiem atdod viņu senču īpašumu. Tad dzīvokļa likumīgie īpašnieki un nelūgtie īrnieki kopēji izveidoja speciālu komisiju šī jautājuma izskatīšanai. Komisijā tika pārstāvētas abas puses, un komisijas veidotājiem tas šķita pieņemami un taisnīgi, jo arī nelūgtie viesi taču apmaksā komunālos pakalpojumus, un par to naudiņu apsaimniekotājs veic dažus remontus.

Komiteja nolēma, ka visi ir tiesīgi dzīvot tur, kur tie dzīvo, un abas puses tam piekrita, jo abiem tas šķita taisnīgi. Vieniem tāpēc, ka tas ir viņu senču īpašums un viņi kā mantinieki ir tiesīgi lemt ko un kā darīt, bet viņi atzina to, ka ir tiesības arī tiem otriem, kas šai īpašumā ir dzimuši, jo tiem taču cita īpašuma un citas dzimtenes nav. Līdzīgi, ja suns ir dzimis zirgu stallī, tad tas drīkst pretendēt uz to, ka ir zirgs!

Puses vienojās, ka dzīvokļa valsts valoda būs iezemiešu, tajā būs jāraksta vairums oficiālo dokumentu, piemēram, kopīgas tualetes un vannas istabas apmeklēšanas grafiks, kā arī kurā vietā virtuvē kurš noliks savu ledusskapi. Sadzīvē drīkstēs runāt, kā vēlas. Tā kā durvjlauzēju pēcteču bija vairāk un tie bija vitālāki, tad valsts valoda bija tikai oficiālajos dokumentos, bet realitātē saziņas valoda bija cita. Štrunts par citu valodu, bet līdz ar valodu iezemiešu dzīvē ienāca arī ar šo svešo valodu atnestā un ieviestā kultūra, attieksme vienam pret otru un vēl citas vērtības, kas šo sadzīvošanu jūtami bagātināja un padarīja daudzšķautņainu.

Mīļā miera labad

Iezemieši, protams, rīkojās saimniekcienīgi un pat uzdrošinājās cilvēktiesības pārkāpjošas un ierobežojošas normas pieprasīt. Viņi pieprasīja, lai ienācēji mācās viņu valodu. Tu vari iedomāties, ko? Viņiem, pasaules gaismai, apgaismotājiem un atbrīvotājiem jāmācās kādas sīkas cilts saziņas valoda. Daudzi no viņiem pret to iebilda, daži iemācījās, bet domā vēl aizvien savā dzimtajā mēlē un rīkojas, kā tiem pieņemts.

Iezemietim ar to bija gana, jo izdevās, ar visādām atrunām un divdomīgām frāzēm tomēr savu valodu iepīt dzīvokļa kopdzīves noteikumos. Daži no tiem sāka pat piesieties, ka, lūk, tur un tur, tas un tas nerunā latviski. Pat gadījās, ka atnāk kādi pārbaudītāji. Un pārbaudītāji secina, ka prot gan, nu vismaz tik, cik prasīts. Prast jau prot, bet nerunā un ko tu viņam padarīsi?!

Tomēr likumīgie īpašnieki nolēma, ja ienācēji iemācās viņu valodu, kaut formāli, tad jau viņi drīkst dzīvoklī palikt, tāpat viņu pēcteči drīkst mantot no vecākiem kādu dzīvokļa daļu un, ja likumīgie īpašnieki izdomā pārdot savu daļu, tad ienācējiem ir pirmpirkuma tiesības.

Pamatiedzīvotāji apsolīja rēķināties ar ienācēju vajadzībām, prasībām un tiesībām. Ienācējiem būtiskos jautājumos likumīgais īpašnieks solīja neuzlikt liegumus, proti, ja viņiem ir kas būtisks, kādi svētki, kādas tradīcijas, tad likumīgais iedzīvotājs necēla traci, neiebilda, piekāpās un ļāva. Ne tikai ļāva, bet pat sāka citēt Voltēru, ka ir pat gatavi iet nāvē, lai šiem šādas tiesības garantētu. Pamatiedzīvotāji piekrita visu paciest un, pat gadījumā ja, tā saucamā, otrā kopiena pret viņiem neizturēsies tikpat toleranti, tad apņēmās arī to paciest un ar to samierināties un neiebilst.

Kas var būt labāks par šo – teica okupants. Tāda ir realitāte, un tur neko nevar mainīt, jo deviņdesmit deviņus procentus likumīgo iedzīvotāju tas apmierina, un viņi ir pat gatavi mirt, lai tā arī būtu un paliktu.
Mīļā miera labad, tā teikt, ka tik vilks paēdis un kaza dzīva. Ka tik nebūtu jāiestājas pret kaut ko. Ka tik nebūtu nekas jāaizstāv, ka tik varētu atrast kādu praktisku veidu, kā ar visu samierināties. Pacieties šai saulē, gan jau tiksi paradīzē. Un nosodi tos, kuri nesamierinās, kuri atļaujas būt uzņēmīgāki un drosmīgāki.

Vienīgie un nekļūdīgie

Mēs katrs esam kā dievs, jo mēs katrs zinām, kā ir, kad mums sāp, kā ir, kad ir karsts, kā ir, kad slāpst, kā ir, kad svīst, kad mutē ir kas skābs vai rūgts. Mēs zinām, kādas sajūtas mums ir, kad saskaramies ar vēju, kad esam caurvējā, bet mēs nekādi nespējam nedz iztēloties, nedz zināt, kā to sajūt un izgaršo citi.
Mēs pat nevaram pierādīt, vai tie vispār sajūt un tiem ir garšas kārpiņas. Mēs pat nevaram būt pārliecināti, vai tie citi vispār ir un tās nav kādas ilūzijas vai mūsu fantāzijas un iztēles auglis. Varbūt viss, kas ir ap mums, izņemot mūs pašus, ir tikai kāda prasmīgi veidota hologramma, un ir iespējams, ka mums tikai liekas, ka esam, bet patiesībā arī mūsu nav.

Tāpēc tie citi ir kā tādi matricveidīgie virtuālajā realitātē, bet varbūt ka viņu nemaz nav. Bet mēs esam, un par to varam pārliecināties ik brīdi, sev iekniebjot, vai tad, kad jūtam izsalkumu. Tāpēc mūsu viedokļi un spriedumi ir vienīgie un pareizie. Un visi citi spriedumi un lēmumi vai nu mums ir pieņemami vai nē, bet lemjam, spriežam un rīkojamies pareizi tikai mēs, bet pārējie – nu kā gadās.

Patiesība pēdējā instancē esam tikai mēs, un kā gan te kāds uzdrošinās ignorēt mūsu patiesību un nesaskaņot savu rīcību ar mums, ar Pasaules nabu?!
Ko tā valdība iedomājas, tādus likumus pieņemot? Vai viņi man pajautāja vai es to vispār gribu?
Viss ļaunums rodas ārpus manis. Vainīgi ir sarkanie, zilie, zaļie, pat žīdu naudas maisi vai kādi masoni. Viss ļaunums rodas ārpus manis, bet es esmu pati labestība. Ja kāds nezina, kā izskatās labestība, tad palūkojies uz mani, tikai neuzdrošinies iebilst, jo tad tik tu redzēsi, es tev rādīšu sliktas domas domāt, stulbus jautājumus uzdot un pret spalvu glaudīt...

Viss labais nāk no manis, un visam labajam izcelsmes vieta esmu es, un nepateicīgā Pasaule nez kāpēc to nevēlas atzīt, novērtēt un man par to nav pateicīga. Mani nenovērtē!

Raksta autors: Leonards Inkins

Mīļā miera labad. Tiešraide «Svēto nometne»