Viedoklis: Kas viņus dīda?

(Kroņa vīruss kā hibrīdkara elements, svarīgākais elements.)

Sastopoties ar acīmredzamā noliedzējiem, es vienmēr neizpratnē plātu rokas, jo neizprotu, kas viņiem prātā, kas viņus dīda, kas liek tā uzvesties?! Ko viņi grib un vēlas panākt?

Par ko ir runa? Par ko plātu rokas? Par acīmredzamā noliedzējiem. Par tiem, kuri noliedz Latvijas okupāciju, tiem, kuri noliedz kolonistu un okupantu, un to atvašu klātbūtni šā brīža Latvijā. Arī par tiem, kuri noliedz kovid vīrusa esamību, tiem, kuri ir pret pasākumiem, kas ierobežo vīrusa izplatīšanos.
Par tiem, kuri ir pret vakcinēšanos, un tiem, kuri ir pret vakcīnām. Vai viņiem patiešām ir kādas zināšanas, kuras liek viņiem tā domāt un tā rīkoties? Vai viņiem patiešām ir tādas zināšanas, ka Latvijas okupācijas nebija? Piemēram, vai viņiem ir pierādījumi tam, ka kolonistu un okupantu Latvijā nav. Vai viņiem ir pierādījumi, ka kovida slimības nav, ka vīrusa nav un tas ir izdomāts? Vai viņiem ir ticama informācija, izņemot dažus raidījumus Krievijas televīzijā un jūtūbē par to, ka vakcīnas ir kaitīgas, ka tās apdraud potētos un nodara ļaunumu?

Viena koka augļi

Tev var likties, ka visus sabēru vienā maisā, bet tā nav, jo tie ir viena koka augļi, tikai auguši uz dažādiem zariem. Ir teikts, ka par koku spriež pēc augļiem. Es tā arī daru – skatos uz augļiem un plātu rokas.
Kas šos cilvēkus dīda? Kas viņiem liek tā rīkoties? Vai tā ir kāda psiholoģiska trauma, bērnības trauma, vai tie ir ikdienas pāridarījumi ģimenē, darbā vai sadzīvē? Vai tieši otrādi – ģimenes neesamība, un šādi cilvēki to mēģina kompensēt; varbūt tas ir uzmanības trūkums? Kas šos cilvēkus virza?

Vai tiešām tas, ka noliegt Latvijas okupāciju ir cilvēka cienīgs solis? Vai noliegt to, ka Latvijā ir okupanti un kolonisti ir moderni, atbilstoši laika garam, jaunajām Eiropas vērtībām? Vai noliegt to, ka ir vīruss, par kura esamību šaubu nav ne mediķiem, ne zinātniekiem – un patiesībā nevienam saprātīgam cilvēkam par to šaubu nav – arī ir šāds solis?

Kas viņus virza, ko viņi grib panākt? Ja Latvijas okupācijas nebija, vai tas, viņuprāt, nozīmē, ka okupēt drīkst? Ja kolonistu un okupantu nav, tas arī nozīmē, ka kolonizēt drīkst?

Ja vīrusa nav, tas nozīmē, ka nav no tā jāizsargājas, proti, tas viss nav jāņem vērā un ir jāizliekas par muļķi? Ja vakcīnas dažiem no miljona potēto ir nāvējošas un kaitīgas, tad, viņuprāt, labāk ir, lai mēs visi saslimstam, jo gan jau vairums tomēr izdzīvos?

Panki

Varētu viņus nosaukt par ļaunuma apsēstiem, par cilvēciskumu zaudējušiem. Par cilvēkiem, kuri patiesi nespēj mīlēt. Par cilvēkiem, kuriem nav vēlmes izzināt, uzzināt, noskaidrot un pat zināt. Es esmu muļķis, un man ir labi, – tāda ir viņu devīze. Es daudzus no tiem pazīstu, un ikdienā tie nealkst asiņu un nedara neko ļaunu.

Kādreiz, vēl padomju gados, manā jaunībā un pat daļēji bērnībā parādījās tas, ko var dēvēt par panku kustību. Hipijus es vēl saprātīgā vecumā pa īstam nepiedzīvoju, tikai biju dzirdējis par viņu esamību un dažu Liepājas jūrmalā redzējis.
Arī tad bija daudz speciālistu, mediķu un psihologu, kuri to definēja, pamatoja un skaidroja kā jauniešu protestu pret to, kas notiek sabiedrībā.

Varbūt minētajiem tas ir vienkārši veids, kā protestēt, iebilst un izrādīties, lai kļūtu pamanīti, sadzirdēti, novērtēti? Nu tad jāsecina, ka veids, kā viņi to īsteno un cenšas panākt, ir gana aplams un dažreiz pat nelietīgs.

Cerēt, ka viņi paši saslims vai ka kāds no viņu tuviniekiem vai draugiem saslims un tas viņiem liks mainīt savu viedokli, ir naivi. Tā nebūs! Pat tuvu cilvēku nāve nemainīs viņu attieksmi un rīcību, jo arī okupantu līdzskrējēji, kad tos pašus samala okupācijas vara, revolucionāri, kad tos apēda revolūcija, nemainīja savus uzskatus. Gluži otrādi, viņi bija pārliecināti, ka ir notikusi kāda kļūda, tūlīt visu noskaidros un viņus atbrīvos. Kļūdu izlabos, un viss atkal būs kā iepriekš, pirms kovida.

Kam to vajag?

Kaut arī es par to šausminos, bet tomēr viņi ir. Viņu ir gana daudz un, manuprāt, kļūst aizvien vairāk. Svarīgi būtu saprast, kāpēc tā notiek un no kurienes patiesībā pūš vējš, jo bez vēja šis bacilis tādos apmēros nespēj izplatīties. Es nezinu, kāda baciļa inficēti viņi ir, bet kādam cēlonim ir jābūt, un cēlonis ir tāds, kas darbojas neatkarīgi no rases piederības, no tautības, no dzimuma un pat vecums nav šķērslis. Viņu ir tik daudz, ka brīžiem manī iezogas pat doma, ka varbūt es kļūdos un esmu nepareizajā frontes pusē...?

Esmu lasījis apgalvojumu – ja kas notiek, esot jāmeklē kāds vai kādi, kuriem notiekošais ir izdevīgs. Ir taču kāds, kam to vajag, vai to nevajag nevienam un tāds vienkārši ir haosa loģisks rezultāts? Varbūt.
Cilvēks ir tā iekārtots, ka tas ir slinks, un savu slinkumu viņš ir pamanījies visādiem nevainīgiem vārdiem maskēt. Piemēram, slinkošanu viņš dēvē par atpūtu (nez kur tu tā piekusi), par pozitīvu emociju trūkumu, par vēlmi redzēt, pagaršot, dzirdēt, pamēģināt u.c. Priekš kam? Nu tas nav svarīgi, tam nav jāmeklē skaidrojums.

Ir tādi, kas nespēj būt mierā, tie ēdot dīdās, spārdās, braucot transportā, kaut ko knibina, sabiedriskā transporta pieturā lasa reklāmas, dīdās, lēkā un staigā (un ne jau tāpēc, ka būtu auksti)... Īpaši to var novērot bērnu uzvedībā.

Maza bēda būtu, ja šie noliedzēji vienkārši savos uzskatos ko noliegtu, bet viņiem ar to nepietiek. Viņi savu noliegšanu agresīvi demonstrē un citādi izrādās. Komentē, raksta, nosoda, lamā un citādi ļoti aktīvi pauž savu it kā pārliecību un nostāju.

Kāpēc tā ir un kurā brīdī viņus šis noliegšanas vīruss ir piemeklējis? Sāpīgi ir tas, ka viņu starpā ir liels procents to, kuri pozicionē sevi ar nacionālām vērtībām un patriotisku rīcību. Ar šo lielā vairumā ir apveltīti tie, kurus ir pieņemts uzskatīt par sabiedriski aktīviem un pat nacionāli domājošiem.
Kas viņiem liek tā rīkoties un, līdzībā runājot, sludināt, ka zeme tomēr ir plakana? Vaļi gan to nebalstot, bet plakana un punkts. Visi, kas apgalvo, ka tā ir apaļa, ir meļi un cilvēku čipotāji, jo čips arī esot apaļš...

Jaunā Pasaules kārtība

Ja patiešām rīt sāksies karš, arī tad viņi uzdrošināsies apgalvot, ka patiesībā nekāda kara nav, ka mums neviens neuzbrūk, un nekas par to viņiem nebūs, pat kara likumi viņiem nebūs šķērslis un ka nav ko apzināti radīt starptautisku spriedzi, nav ko apzināti un bezjēdzīgi tērēt naudu bruņojumam, un tie, kuri sludina, ka ir karš, grib ar viltus kara palīdzību samazināt cilvēku skaitu un ieviest Jauno Pasaules kārtību.
Valsts vara pret viņiem nevērsīsies, laikraksti un interneta portāli viņu maldus un izdomājumus publicēs, jo viņi nav kaut kādi reti indivīdi, viņu ir daudz, un tas ir pamatīgs sabiedrības procents. Valsts un plašsaziņas līdzekļi nedrīkst ignorēt kādu «sabiedrības grupu»...

Un šis lielais procents uzbrucējam ir nepieciešams, jo tikai tad, kad šis procents ir gana liels, ir jēga pakļaut, okupēt un iekarot. Jo, atbraucot ar tanku, būs gana daudz tādu, kuri to skūpstīs, kuri rādīs kurp braukt, kur slēpjas vakcinētie, kuri tankiem piegādās degvielu, un tas viņiem būs tikai bizness un nekā personiska, jo viņi ir noguruši sēdēt bunkuros un ierakumos. Viņiem ir daudz svarīgu vajadzību, un tās nav īstenojamas bunkuros un ierakumos.

Vaterlo

Nebūtu par ļaunu pa retam iztēloties, kur sabiedrībā pazīstami un zināmi cilvēki būtu tad, un svarīgākais, ko darītu, ja vara mainītos un Latvija būtu okupēta. Ja nebūtu 4. maija republikas, bet vēl aizvien būtu Latvijas Padomju savienotā republika.

Dažreiz ir ļoti lietderīgi pafantazēt, kas būtu un kā būtu, ja, piemēram, Vaterlo kauja beigtos citādi. Ja Hitlers nepaspētu preventīvi uzbrukt un Staļinam būtu izdevies pakļaut visu Eiropu.
Ļoti iespējams, ka tad būtu Itālijas padomju sociālistiskā republika, Francijas un vēl citas padomju republikas. Ko tādos apstākļos darītu un kā rīkotos tie, kuri šodien sludina baltus galdautus?

Ticami ir arī tas, ka šai milzīgajā padomju impērijā būtu pienācis laiks atmodai un pārbūvei...
Starp citu, ar šādu domu gājienu ir uzrakstīta grāmata. Latviski, un autors ir latvietis. Vai lasīji? Ja nē, tad iesaku. Man viņa ir, es to esmu lasījis un atzīstu par labu esam. Es nenoliedzu fantastiku īpaši tad, kad tā veicina domāšanu, vērtēšanu un palīdz analīzē.

Raksta autors: Leonards Inkins