Krievijas tirgus, šprotes, zemas algas – trīs nepatiesi mīti par eksportu
Kaut arī Latvija ir visnotaļ veiksmīga Ziemeļeiropas valsts, daļa mūsu valsts iedzīvotāju ir dzelžaini pārliecināti, ka Latvijā “viss eksports ir atkarīgs no Krievijas” un mūsu glābiņš ir zemās algas. Pirms februārī notiekošā foruma “Eksports. Imports. Attīstība.” skaidrojam, kā ir patiesībā.
Cik liela nozīme ekonomikā ir eksportam uz Krieviju?
Spītējot valdošajiem mītiem, izrādās, pēc Centrālās statistikas pārvaldes apkopotajiem datiem, preču eksportā Krievijas daļa pēdējos gados būtiski nav pārsniegusi desmito daļu no kopējā eksporta apjoma (2010.gadā – 10,6%, 2012.gadā – 11,4%, bet 2015.gadā – 8%). Salīdzinājumam – 1993.gadā eksports uz lielo kaimiņvalsti sasniedza 30% no kopējā apjoma. Interesanti, ka visvairāk uz Krieviju eksportējam alkoholu, kura apjomi mēdz sasniegt pat teju pusi no kopējā preču eksporta uz lielo kaimiņvalsti.
Taču Krievijai un NVS valstīm ir svarīga loma dzelzceļa pārvadājumu jomā. Kopumā pārvadājumos dominē kravu plūsmas no Latvijas un Baltijas uz Eiropas Savienības valstīm, bet dzelzceļa pārvadājumos Krievija ir lielākā partnere – ar to ir saistītas teju deviņas desmitdaļas kravu, atzīst loģistikas uzņēmuma AS “Sonora” valdes loceklis Uldis Batarags.
Iemesls ir itin vienkāršs: Krievija ir ne tikai kravu galamērķis, bet arī ceļš, pa kuru sūtījumi tālāk nokļūst Centrālāzijā un pat Ķīnā. Savukārt šis reģions tiek uzskatīts par vienu no interesantākajiem, kur meklēt jaunus sadarbības partnerus.
“Centrālāzijai ir liels potenciāls,” uzsver Batarags. Viņš piebilst, ka daudz uzņēmēji baidās uzsākt sadarbību ar šā reģiona valstīm, jo tām piemīt sava specifika. Taču, ja zina nianses vai uzticas profesionāļiem, tad šos tirgus iekarot nemaz nav grūti, skaidro “Sonora” valdes loceklis.
Vai bez šprotēm iznīks visa zivju pārstrāde?
Ja rodas problēmas attiecībās ar kaimiņvalsti, protams, vissmagāk cieš nozares un uzņēmumi, kas ieraduma pēc orientējas tikai uz Krievijas tirgu un nepievērš pastiprinātu uzmanību alternatīvām. Piemēram, lielākā daļa zivju pārstādes uzņēmumu, kuru tradicionālā produkcija ir šprotes, situāciju vērtē kā dramatisku, jo attiecību pasliktināšanās pēc 2014.gada un Krievijas tirgus slēgšana mazina iespējas tirgoties arī Baltkrievijā un Kazahstānā. Kaut arī zivju pārstrādātāji cenšas pārorientēties uz citiem tirgiem, tomēr tas notiek lēnu.
Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone atzīst, ka pārtikas nozare kopumā pamazām pielāgojas jaunajiem apstākļiem, dažādo preces, rada jaunus produktus un diversificē tirgus. Taču eksperti lēš, ka lielākās problēmas pārstrādei sagādā novecojušās tehnoloģijas un lielais roku darba īpatsvars.
Cik liela priekšrocība ir zemās algas?
Ienākumu līmenis Latvijā pakāpeniski aug, pēdējo divdesmit gadu laikā vidējā alga pieaugusi septiņas reizes – no 86 eiro mēnesī 1994.gadā līdz 603 eiro 2015.gadā. “Tā ir bēdīga ziņa nozarēm, kurās ir zems darba ražīgums un attiecīgi - zemas algas. Proti, aizvien mazāk cilvēku vēlas ar rokām pakot šprotes. Tāpēc dažreiz dzirdama ideja par mazkvalificēta darbaspēka ievešanu no ārvalstīm. Tas nav atbalstāms, tā vietā šprotu iepakošana ir jāautomatizē,” atzīst Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs.
Protams, tās ir būtiskas investīcijas ražošanas iekārtās un tehnoloģijās, tomēr ilgtermiņā tas atmaksāsies. Pakāpeniski zaudējot zemo algu priekšrocības, Latvijas tautsaimniecības struktūra virzīsies uz augstas pievienotās vērtības nozarēm, kas prasa investīcijas un inovācijas, uzsver ekonomists.
Pārtikas pārstrādē spilgts piemērs tam ir preču zīmes “Kaija” īpašniece SIA “Karavela”, kuras īpašnieki ir modernizējuši ražošanu un spēj piedāvāt konkurētspējīgus produktus rietumvalstu tirgum.
“Latvijas eksportējošo uzņēmumu tirgus daļu pasaules kontekstā palielināt nav viegli, jo mazinās uzņēmumu izmaksu konkurētspējas priekšrocības un eiro zonas vājā ekonomiskā attīstība neveicina ārējā pieprasījuma palielināšanos. Tieši tādēļ ir nepieciešami atbalsta instrumenti, tādi kā jau veiksmīgi darbojošās eksporta garantijas, kā arī tāda nodokļu politika, kas veicina tieši ražošanu un eksportu precēm ar augstu pievienoto vērtību,” uzskata Meņģelsone.
