Paverot plīvuru! Pieredze ar parapsiholģiju jeb Laimes liešana un Sapņi

Bet no otras puses- mūsu tauta ir bagāta ar rituāliem, kas spēj pavērt plīvuru uz nezināmo – it īpaši gadu mijā. Sena latviešu tradīcija ir Laimes liešana Vecgada vakarā, un tā nāk no Romiešu parašām, lai gan zīlēšana Romiešiem notika visu cauru gadu, nevis tikai gadumijā. Šajā gadu tūkstotī šī tradīcija vairs nav tik populāra kā agrāk, tomēr, šķiet, ka cilvēki vienmēr būs ieinteresēti atrast veidus, kā ielūkoties savā nākotnē. Par piemēru var minēt kādu patiesu notikumu – viena Vecgada vakara zīlēšana pareizi prognozēja visu trimdinieces dzīvi!

Laimes liešana. 1943.gada 31. decembris. “Līdumnieki”, Ikšķile.

Mūsu ģimene un viesi stāvēja virtuvē ap lielu bļodu, kurā ieliets auksts ūdens. Visi jautri jokojās un zobojās par šo tradīciju, un mūsu priekšā ieveda slaido mammu Lūciju ar dabīgi lokainiem tumši brūniem matiem. Viņa uzmanīgi turēja rokā savu krūzīti ar nupat izkausēto alvas figūriņu. Lūce ir manas vecmāmiņas Minnas vidējais bērns un vienīgā meita, tai brīdī viņai bija 32 gadi – viņa bija precējusies un ar diviem bērniem. Ģimenīte dzīvoja Rīgā. Vecmāmiņas Minnas dzimšanas diena iekrita Vecgada vakarā, un tādēļ savu 62 gadu jubileju viņa svinēja,ievērojot arī Vecgada vakara tradīcijas.Tovakar tas bija zīlēšanas rituāls, metālu iemetot aukstā ūdeni, lai pēcāk tas pareģotu ikviena klātesošā nākotni.

Ūdens bļodā iemestā sakausētā alvas figūriņa acumirklī mainīja savu formu.Lūcija izņēma atdzesēto metāla masu no ūdens un sagatavoja to zīlēšanai. Kāds no palīgiem nodzēsa gaismu un no jauna iededza svecīti, lai tā uz sienas mestu ēnas. Vecmāmuļa, kas bija pazīstama zintniece, kādu laiku pētot ēnas, smagi nopūtās.
Viņa teica: “Vai, cilvēciņ, es redzu lielu kuģi. Šai kuģī iesēdīsīties jūs visi, un tu kopā ar dēlu, meitu un vīru dosies pāri jūrai. Mājās jūs vairs neatgriezīsieties…nekad. Tavi vecīši, brālis ar bērniem, visa dzimta pazudīs kā rasa agrā rīta saulē…”
Māmuļa turpināja un vēl daudz stāstīja. Kad tā nobeidza, visapkārt bija klusums, tumsa un svecītes radītā ainava uz sienas. Lēnītēm piecēlusies kājās, Lūce stāvēja sastingusi kā stirna, kuru tūlīt ķers mednieka lode. Un viņa atkāpās. Papus Jānis paņēma Lūciju pie rokas un mierināja: “Tā ir tikai māņticība. Netici tam. Nospļaujies pār kreiso plecu un tad jutīsies labāk. Nebaidies!”

• 1944. gada oktobra beigas. Nepilnu gadu vēlāk, kad Krievijas tanki iebrauca Rīgā, mūsu ģimene bija spiesta bēgt no sava Hospitāļu ielas dzīvokļa. Mūsu un tēvoča ģimenes dzīvības tika apdraudētas. Papu bija iespaidojusi sava vecākā brāļa un viņa kaimiņa nāve, sargājot dzimto Kurzemi pie Lietuvas robežas, tādēļ viņš palīdzēja apbruņot Latvijas aizsargspēkus, savukārt tēvocis Kārlis Imants, kuram bija sieva un nupat dzimusi meitiņa, karoja Latvijas pusē. Tādēļ, pirms doties aizceļot no Ventspils ostas, papus no nacistu iekarotās Ikšķiles vecvecāku Līdumnieku mājām slepus atbrīvoja mammas vecākus un tanti Veltu ar viņas bērniņu, manu māsīcu Laumu. Mūs vajāja, tādēļ mēs steidzāmies uz kuģi, lai nokļūtu no viena degpunkta uz otru – pašā Vācijā.

1949. gada Ziemassvētki. Kā dzīvē mēdz notikt, ceļojums no Ventspils ostas tikai vēstīja par vēl lielāku, baigāku un ilgāku ceļojumu no Brēmerhāfenes ostas Vācijā, no kurienes ar karakuģi General C. H. Muiru pārvietotās personas no DP nometnēm tika aizvestas uz Jaunās Pasaules Ņujorkas ostu Amerikas Savienotajās Valstīs. Un no šī ceļojuma, kā pareģoja mana vecmammas zīlniece, Lūce un Jānis Dambji vairs tēvzemē neatgriezās.

Raksta autore: Maija Kolinsa

Viduslaikos zīlēšanas veidi tika salikti pa plauktiņiem jeb sakārtoti pēc to nosaukumiem un vārdu izskaņām :

- –mantija ( no grieķu valodas “mantia” pravietis);
- –skopija (no grieķu valodas “skopos” novērot un arī novērošanas rīks);
- –loģija ( no grieķu valodas “logos” zinātne).

Piemēram, hronomantija (grieķu“chronos”jeb laiks) tika piekopta īpaši seno laiku Ķīnā, pieņemot, ka dienu var iedalīt labos un ne tik labos laika posmos. Tāpat ir arī horoskops, kas tiek pētīts, lai iepazītu cilvēku un viņa likteni, kā arī astroloģija, kas pēta planētu un zvaigžņu ietekmi uz cilvēka dzīvi.

Īpašs nosaukums zīlēšanai ar kausētu metālu, kas pēc tam tiek iemests ūdenī, ir molibdomantija (grieķu“molubdus” jebsvins), kas vāciski ir “Bleigiessen”. Krievijā to tradicionāli veica ar kausētu sveces vasku (ceromancija).Svins tiek saistīts ar diciplinējošo planētu Saturnu, kas pārvalda “chronos” jeb laiku, savukārt bet molibdomanija – ar alķīmiju jeb ticību tam, ka nevērtīgos metālus ir iespējams pārveidot tīrā zeltā un sudrabā.Š īs spējas piemīt Skorpionam, un Latvija ir Skorpiona saules zīmes zeme. Varbūt šī iemesla dēļ šāda veida zīlēšana bija tik pieņemama mūsu un pārējām Ziemeļeiropas tautām.

Laimes liešanas tradīcija ir sastopama,kā jau minēju, Vācijā un vēlāk Šveicē, Austrijā un Somijā. To izmantoja pat Īrijā un Velsā, taču vairāk gadījumos, kad sievietes vēlejās uzzināt viņu nākamo līgavaiņu nodarbošanos.Savukārt Bosnijā un Hercogovinā to lietoja arī kā līdzekļi pret ļauno aci. (1)

Oneiromantija: * sapņu skaidrošana

Kā viss sākās
1911. gada 28. oktobris. Jelgava, Latvija. Dzimusi, Paulīne Lūcija. Viņas vecāki, mani vecvecāki, bija lauksaimnieki. Vectēvs kā Pirmā pasaules kara zaldātsno valdības bija ieguvis zemes gabalu Ikšķilē, kurā saimniekoja un uzaudzināja trīs bērnus. Lai gan vecākiem pašiem nebija augstskolas izglītības, tomēr Minna un Jānis vēlējās, lai viņu diviem dēliem šāda iespēja būtu. Taču Lūcei, kura bija apdāvināta ar labu balsi, nebija iespējas studēt dziedāšanu ģimenes trūcības dēļ – vēlāk gan viņa aprecēs sešus gadus vecāku kaimiņu zemniekzēnu Jāni, kuram palīdzēs izstudēt Zaļnieku ģimnāziju un uzsākt advokāta darbu Labklājības ministrijā Rīgā. Un tad pienāks Otrais pasaules karš!

Mana mamma Lūcijai sevī pamanīja gaišreģes spējas jau 15 gadu vecumā, kad viņai sāka parādīties sapņi, kas vēlāk arī piepildījās. Sapņi meiteni nomāca, jo tajos bija redzami nelaimes gadījumi, kurus viņa ļoti pārdzīvoja – kāds noslīka, ziemas laikā makšķerējot ezerā, vēl kāds bērns kaut kur ciematā aplējās ar verdošu ūdeni pa taisno no plīts, vai arī kāds no kaimiņļaudīm piedzīvoja vardarbību (Astroloģiski viņu iespaidoja mīklainais un miglainais Neptūns 12. mājā, pretzīmē ar Mežāža Mēnesi).

Lūcei bija ļoti grūti sadzīvot ar nomācošajiem sapņiem, kas citiem prognozēja nelaimi un briesmas. Savukārt viņas vecāki un abi brāļi nespēja ieraudzīt sakarību starp viņas sapņiem un notikumiem reālajā dzīvē, un neticēja tiem. Viņi klusēja un nekas netika pārrunāts. Meitene kaunējās, itin kā to būtu pārņēmis kāds ļaunums. Mammas Lūcijas pirmie sapņi pareģoja nākotni un brīdināja, taču ģimenē neviens tiem nepievērsa uzmanību, līdz netika pierādīts, ka viņas sapņi ir patiesi.

Tikai tad, kad viņa bija nodibinājusi pati savu ģimeni, Lūcijas sapņi un intuīcija darbojās veiksmīgāk. Gadu gaitā gūtā pieredze ļāva papum Jānim vienkārši uzticēties mammai, kad tā sajuta, ka kaut kas kaut kur nav kārtībā. Mani vecāki mēdza vienoties, ka jābrauc paskatīties, kas īsti notiek, un devās palīdzēt manam brālim vai manam tēvocim uz citiem štatiem tikt galā ar dzīves problēmām. Mamma pat nojauta, ka tēvam bija dēkas ar citām sievietēm, un tad gan viņš dabūja pa kaklu pēc nopelniem! Mamma taču bija Skorpions, bet papus Strēlnieks, kuru mamma bija pieradinājusi.

Kā bērni mēs ar brāli bieži bijām pārsteigti, jo mamma nojauta mūsu visslēptākās domas. Tikai 29 gadu vecumā, kad šķīros no vīra un uzsāku studēt astroloģiju, es beidzot guvu skaidrību par mammas, kurai tobrīd bija 59 gadi, gaišreģes pārdzīvojumiem – nevis no viņas pašas, bet gan no māsīcas Laumas un viņas vecāku atmiņām. Nolēmu pateikt mammai, cik viņas sapņi un jūtas ir precīzi atspoguļojuši mūsu ģimenes dzīvi, un, to izdarot, sajūta bija, itin kā no sirds Lūcei būtu novēlies akmens! Priecājos, ka pēc mūsu sarunas mamma beidzot jutās atvieglota.Vēlāk jutos pateicīga, jo mammu interesēja mani astroloģijas pētījumi – kaut kas dzīvē tika panākts un karma tika uzlabota; uzlabota, jo ģimene no manis nenovērsās manas intereses par astroloģiju dēļ.

Kā cilvēki ir reaģējuši uz sapņiemgadsimtu gaitā

Pareģošana no sapņiem jeb oneiromantija (Gr. “oneiros” jeb sapnis) nav nekas jauns. Tās saknes ir meklējamas senā vesturē un visiem zināmos literatūras avotos, un ir pierādīts, ka sapņi ir tikuši pētīti daudzās un dažādāskultūrās. Sapņiem ir liels potenciāls un tajos var atrast daudz gudrību. Aplūkojot, kā sapņus skaidroja dažādos gadsimtos, mēs varam gūt par tiem lielāku priekštatu un daudz vairāk novērtēt sapņu patieso devumu.

• Sapņi ir veids, kā sarunāties ar Dievu – tā uzskatīja gan Maķedonijā un Babilonijā, gan arī pasaules lielāko reliģiju sekotāji: kristieši, ebreji, pat hinduisti savāsUpanišadās. Mēs varam apskatīt dažus piemērus no kristiešu Bībeles (2):
o Jāzepam Dievs sapnī pamācija, lai tas pieņem Svēto Mariju par sievu, nebaidoties par to, ka viņa ir bērna gaidībās .
o Tad Dievs sapņa veidā sūtijā Jāzepu uz Ēģipti, lai pasargātu Svēto Mariju ar jaundzimušo Jēzu no Jūdejas karali Harodu Lielais.
o Trīs gudrie no austrumiem, izmantojot savas zināšanas par astroloģiju, kas tajos laikos bija piemērots, atrada Jēzus silīti Ēģiptē. Dodoties mājup, sapņos Dievs viņus pabrīdināja par to, lai tie uzmanās no Haroda.
o Jēkabs sapņoja par kāpnēm uz debesīm.
o Jēkaba dēls Jāzeps no saviem sapņiem saprata, ka labības kūļi un zvaigznes attiecas uz viņu un viņa brāļiem.
o Sālamans sapņos lūdza Dievu, lai tas dod tam gudrību.
o Arī Daniels nodarbojās ar savu sapņu skaidrošanu.

• ARISTOTELIS (350 g.p.m.ē.): “Sapņi ir visticamākā patiesība, kādu vien mēs varam gūt, jo tikai sapņojot mūsu prāts ir atbrīvots”. Tā esot teicis pats grieķu Matafizikas Tēvs, pētnieks un filozofs Aristotelis, kurš bija arī Maķedonijas Aleksandra skolotājs! Savā darbā “Par Sapņiem” Aristotelis gan noraidīja teoriju par to, ka sapņus sūta nezināma dievība, jo sapņus redz arī dzīvnieki. Viņa ieguldījums ir teorija par to, ka sapņi ir mūsu reālās pieredzes rezultāts (pat no neievērojamas slimības). Tādēļ, ka viņa tēvs bija Maķedonijas karavadoņa ārsts, Aristotelim bija iespēja petīt daudzus cilvēkus un viņu sapņus, tādā veidā spējot nodrošināt zinātniskus pierādījumus saviem atklājumiem (4).

• PLATONS: Aristoteļa students un lielisks filozofs- rakstnieks.Platons bija pārliecināts,ka sapņi nāk no mūsu dvēseles. Un, lai gan dvēselei nebija tā pati nozīme, kāda tā ir šodien, Platons ticēja tam, ka dvēsele ir kaut kas, kas mūsos ir no “ārpuses”, un ka cilvēkam ir jāveic attiecīgi rituāli. Šī asociācija ir nākusi no viņa draudzības ar ievērojamo matemātiķi Pitagoru. Viņi abi labi esot pazinuši Orfisma reliģiju, kas sludina, ka mēs esam nemirstīgi, jo mūsu dvēseles iet cauri “skumjajam dzīvju ciklam.” Un tikai ar askētisku dzīvesveidu un noteiktiem rituāliem mēs varam atbrīvoties no šiem dzīves ratiem.

• ZIGMUNDS FREIDS (1856-1939, pēc zodiaka zīmes Vērsis): Sapņi ir apslēptais instinktīvo vēlmju piepildījums ar seksuālām niansēm.Tā uzskatīja austriešu psihoanalīzes tēvs, pētīdams paša un pacientu sapņus. Kā redzams, tikai pēc 2,000 gadiem sapņu pētīšanas jomā parādījās kas jauns – tā bija Freida teorija par sapņiem, kas tika pieņemta kā svarīgs un jauns šīs zinātnes papildinājums. (Die Traumdeutungjeb “Sapņu Analīze”, 1899) (5)

• KARLS GUSTAVS JUNGS (1875-1929): Freida students, dzimis šveicē (Lauvas zīmē), kuršatklāja kolektīvo zemapziņu, kas nāk no mūsu gēniem un mūsu senču pārdzīvojumiem, un parādās neparastos apstākļos, piemēram, sapņos. Lielāku lomu spēlē nevis saprāts, bet gan intuīcija.Te nu mēs esam – sapņi ir veids, kā dvēsele mums paziņo, kas tai ir svarīgs un kas tai trūkst, un brīdina mūs, ka var notikt nelaime.Tātad Sapņi nav tikai mūsu instinktīvo vēlmju un dienas notikumu rezultāts (6).

Sapņu tipi

Sapņu pasaule, pār kuras durvju slieksni mēs parkāpjam, dodoties miegā, var būt gan maiga, gan šausminoša kā murgi; gan vienkārša, gan sarezģīta; arī pārsteidzoša un sirreāla; melanholiska jeb seksuāla; un pat ļoti maldinoša. Tā ir spējīga mums pastāstīt par jebkuru dzīves aspektu, ja vien mēs pieliekam gana daudz pūles, lai to izprastu. Vēl kāds īpatnējs veids, kā sapņi mēdz mūs brīdināt, nāk no tā cilvēka šajā pasaulē, kas ieņem sarģenģeļa lomu.

• 1926. gada 6. jūnijs. Rēzekne, Latvija. Tamāra.
Tamāra uzauga slavenu gleznotāju vidē. Viņas tēva draugs bija gleznotājs Francisks Varslavāns.Tamāra bija izcila vingrotāja un apprēcējās ar 10 gadus vecāko Vieglatelētikas katedras vadītāju, kurš bija arī viens no Latvijas valsts Fizkultūras institūta dibinātājiem. Viņi turpināja kopīgi strādāt savā profesijā un veidoja ģimeni, uzaudzinot dvīnītes– no kurām viena bija blondīne, bet otra brunete. Tamāra bija dzimusi Tīģera gadā, tāpēc bija apdāvināta ar lielu fizisko spēku un arī gribas spēka enerģiju.

Dzīvei virzoties uz priekšu, Tamāra satika vīrieti, kurš viņā iemīlējās. Lai gan sportiste un jau ģimenes sieviete atteicās no mīlas dēkas, vīrietis no viņas dzīves tik drīz nepazuda. Tieši otrādi, dīvainā veidā viņš sāka parādīties spilgtos Tamāras sapņos – bet tikai tad, kad kādam no viņas tuviniekiem draudēja briesmas. Pabrīdināta, Tamāra spēja ietekmēt nākotni, palīdzot savējiem. Pats vīrietis, pierādījis sevi kā labu draugu, pat kā sargeņģeli, sevi garīgi attīstīja un kļuva par pazīstamu gaišreģi. Vēlāk viņš atstāja pilsētu un devās dzīvot un meditēt laukos tuvu pie lielajiem laukakmeņiem.

Brīdinātāja lomā sapņos varparādītiesarīkāds no viņpasaules

• 1953. gada 7. maijs. Rīga, Latvija. Viktorija.
Viktorija bija grūtos apstākļos un nesen šķīrusies no vīra, kad sapnī viņu apciemoja viņas mirušais tēvs – itin kā stāvot viņai priekšā, pilnā augumā parādījās sirmgalvis ar spilgti zilām acīm. Tēvs paskatījās uz Viktoriju ar žēlām acīm un nosauca viņu par Orleānas jaunavu. Vēlāk Viktorijai nācās pārdzīvot smagu operāciju un slimību, tomēr uzreiz pēc atveseļošanās nomira viņas mamma. Lai gan notikušo viņa smagi pārdzīvoja, Viktorijai kopā ar meitu vēl bija jāparūpējas un jāizaudzina viņas pusaugu dēls.

Nelaimes Viktorijai palīdzēja pārdzīvot tieši sapnis, kurā tēvs viņu brīdināja par to, ka liktenis nebūs viegls, un mudināja paturēt prātā Orleānas Jaunavu jeb Žannu d’Arku, kura, izdzirdējusi Dieva balsi, pievienojās simtgades karā, lai no Francijas izdzītu angļus. Angļi viņu sadedzināja sārtā kā raganu, kad tai bija tikai 20 gadi, taču vēlāk viņa tika atzīta par svēto. Viktorija iedvesmojās no Žannas dēkām un uzupurēšanās, un saņēmās arī pati tikt pāri dzīves grūtībām.

Sapņi ir virkne attēlu, ideju, sajūtu un emociju, kas rodas paši no sevis. Tie ir simboliski, un ir nepieciešams kods jeb atslēga, lai tos saprastu. Lai gan daudzi lūdz paskaidrojumus citiem, un padoms nekad nav lieks, tomēr katrs pats vislabāk var atrast savu sapņu vēstījumu.

Kādā citā situācijā Viktorija, šarmantā čūska Kīniešu zodiakā, devās uz ASV, lai aizgādātu savam otrajam vīram viņu sešgadīgo dēlu, jo bijušais vīrs vēlējās visus iepazīstināt ar savu jauno draudzeni. Viņai līdzi devās arī dvīņu māsa un septiņgadīgā krustmeitiņa. Pēc aptuveni mēnesi ilgas ciemošanās Ziemeļkalifornijā māsai un krustmeitiņai ļoti iepatikās Amerika, taču Viktorija izjuta lielu nemieru saistībā ar bijušā vīra jaunās draudzenes attieksmi pret viņas bērniem.
Viktorijas lēmumu par to, vai atstāt dēlu padzīvot pie tēva un viņa jaunās draudzenes, izsšķīra tieši sapnis. Tajā viņas aizgājušā krustmāte kopā ar Viktorijas tēvu un svešiem cilvēkiem sēdēja pie ovāla ozolkoka galda. Viktorija stāveja viņu priekšā un raudādama stāstīja, ka viņas mazais dēls, kuru bija atstājusi pie viņa tēva un pamātes, ir pazudis bez vēsts, un vaicāja, kā lai rīkojas. Krustmāte viņu mierināja, sakot, ka zēns ir labi uzaudzināts un sportists jau no mazotnes un ka viņš pats ar visu tiks galā, drīz pārnākdams mājās.
Ar to Viktorijai bija gana. Viņa paņēma dēlu pie rokas, un neklausoties pretrunām, lika arī māsai un krustmeitai nākt viņiem līdzi, un atgriezās Latvijā. Viņa bija pārliecināta, ka jaunās draudzenes ļaunais prāts un attieksme bērniem nesīs nelaimi un ka par viņiem daudz labākāk parūpēsies mazajā Latvijā. Bērni dzīves laikā vēl bieži ciemojās pie tēva, taču ar pamāti attiecības tā arī nekad nekļuva siltākas. “Labi gan izdarīju,” saprata Viktorija.

20. gadsmita 70. gadi. Amerika. Maija savos 30 gados tika itekmēta no lielām pārmaiņām ASV valstī un pasaulē, jo vide vēl joprojām pārdzīvoja 60. gados iesākušās sociālās pārmaiņas:

• Pārmaiņas politikā, kari un sociālie konflikti: Presidents Kenedijs motivēja ASV, īpaši jauniešus, taču tika noslepkavots
o Arī Roberts Kenedijs, Attorney Generals kas pat varētu kļūt par nākamo presidentu, arī tika noslepkavots
o Vjetnamas karš pretstatā hipijiem ar saukli “Miers un mīlestība”

• Rasu attiecības:Mārtins Luters Kings Jr., “I Have a Dream” un viņa slepkavība
o Protesti skolās, ēdnīcās un citur
o Sacelšanās Atikas cietumā, kurā cietumnieki protestēja pret sargriem, kuri viņus ļaunprātīgi izmantoja

• Sociālie tabu:
o tika uzsākta feminisma kustība
o seksuālā brīvība
o eksperimentēšana ar narkotikām

1972-1982.Albānija, Ņujorka štata galvaspilsēta, ASV.
Es, Maija, savos 30, strādājot par štata ierēdni Division for Youth (DFY) organizācijā kā augsta līmeņa apmācību speciāliste. Man bija uzticēts sagatavot saistošus un intensīvus apmācības seminārus visa ranga štata ierēdņiem. To mērķis bija iemācīt, kā labāk vienam ar otru saprasties (jo daudzi darbinieki pārstāvēja minoritāšu grupas) un kā labāk reabilitēt apcietinātos jauniešus, no kuriem daudzi bija krāsotie un latīnamerikāņi.

Mīlestība pie manis atnāca no pirmā acu uzmetiena, kad es dzīvoju viena un televizora tiešraidē ieraudzīju džeza bungotāju, kas uzstājās ar savu grupu Manro maģija (vārds mainīts). Es piegāju tuvāk pie ekrāna un, uz grīdas sēdēdama, baudīju melodiju, savam kaķim Klintonam skaļi nosakot “Šis ir mans sapņu vīrietis!”

Vēlāk, kad jau biju ar viņu dzīvē satikusies, sapņoju, ka mēs abi valkājam savas halātus: es kā dāma baltu, bet viņš kā vīrietis melnu, un mūsu saites, itin kā dzīvas, acu priekšā skaisti savijās.
Pat neiedomājos, kad Harolds (Hals – dzimis Vēzis ar Skorpiona Ascendentu) mācija angļu valodu mūsu apcietinātajiem jauniešiem vienā rehabilitācijas nometnē netālu no Albānijas pilsētas. Mēs satikāmies, kad mūziķis un skolotājs tika atsūtīts uz vienu no maniem rasu attiecību semināriem. No sākuma Hals bija manī ieskatījies vairāk nekā es viņā, jo vēl ilgojos pēc Čārlza (aprakstīts nodaļā “Kritošās Zvaigznes”) un es nebiju dāma, kas vienlaicīgi var žonglēt divus brūtgānus! Vienā možā nedeļas nogalē es jutos nomākta smagā darba dēļ, un nedaudz iedzēru Īru tēju (tējai pielejot īru viskiju, brūno cukuru un saldo krējumu, vai arī tikai tīru Kahlua liķieri), un sāpes vairs neizjutu! Ilgojotiespēc kompānijas, uzaicināju pie sevis Halu, taču, kad viņš atteicās, sazvanījos ar Čārlzu. Kad nejauši atnāca abi, nekas cits neatlika kā sūtīt vienu prom, un kad to izdarīju – sakasķējos ar otru! Visums man nākamajās dienās deva iespēju pieņemt Hala uzaicinājumu pārcelties dzīvot pie viņa, bet, pārāk ilgi domājot, palaidu šo vilcienu garām. Labi, ka es salīgu mieru ar Čārlzu vēl, pirmš viņš no šīs dzīves aizgāja.

Halu es satiku tikai pēc gada kādā ballītē, un tad gan uzsākās mūsu ilgais romāns. Vecpuisis visu mūžu, lai gan divas reizes saderinājies, Hals virzijās augšup, paliekot viens no visietekmīgākajiem DFY menedžeriem, kas bieži darba ietvaros tika apbalvots. Es turpināju savu atbildīgo darbu, lai gan politiskā vara bieži mūsos izraisīja stresu. Vēl tuvāk Hala sirdij ir viņa džeza mūzika (Venēra un Mars Lauvas zīmē, pie MC). No darba brīvajā laikā viņš bija otrais bundzinieks slavenajā Karlos Santanas grupā (Carlos Santana, latin/blues/rock), kura ir izdevusi albumu “Santana Abraxas” ar populāro “Black MagicWoman” dziesmu. Pat Stīvijs Vonders (Stevie Wonder) reiz Halam lūdza padomu par kādu muzikas skaņdarbu, tāpat arī Hals ir sadarbojies ar pazīstamo džeza taurētāju Vinstonu Marsalisu (Wynston Marsalis).

Es esot viņu ieintriģējusi ne tikai ar izskatu (darba vietā netrūka daiļu dāmu), bet arī ar savu “eksotisko” un unikālo enerģiju, nākdama no ārzemēm. Uzreiz pēc ieiešanas lielajā DFY centrālajā ēkā, redzēju, ka Hals itin kā ar acīm mani meklē, lai redzētu, ko es atkal esmu uzsākusi! Un es vienmēr saglabāju intrigu – piemēram, negaidīti viņam iedevu pašrakstītos īsus stāstus par mūsu attiecībām, (līdzīgi Teilora Sviftai ar saviem pielūdzējiem un dziesmām!), kad sadusmojaāmies, jeb ar kad viss bija harmoniski. Hals mūsu mīlestību nosauca par “Purple passion”!

Un laiks ātri pagāja, strādājot un mīlot. Gadus vēlāk, kādu nakti mani apciemoja sapnis, kas mani savaldzināja un kuru es nespēju saprast. Tajā es staigāju pa pļavu, no aizmugures dzirdēdama ciemata, no kura nācu, baznīcas zvanus. Drīz pēc tam es pa taciņu devos patumšā mežā, no kura izlauzās tikai saules stari – cauri koku galotnēm un lapām.Es sajutu vēsās meža ēnas, un pēkšņi netālu no sevis redzēju divas lapsas, kas skrēja blakus viena otrai, līdz tās pazuda meža biezoknī.
Nākamajās dienās atcerējos dīvaino sapni tikai kad Frenks, Albānijas half-way home direktors un liels tenkotājs, man stāstīja, ka Hals ir uzsācis romānu ar savu man labi pazīstamo sekretāri, un piebilda, ka droši vien tas nebūs nekas ilgstošs.
Kad uzzināju, ka tenkas ir patiesas, es uzteicu savu labi atalgoto darbu, jo jau aptuveni gadu mani darba pienākumi tika regulāri mainīti un es biju nogurusi no “varas spēlēm”. Dusmās es pat atteicos no rezerves pozīcijas, jo vairs negrasījos atgriezties. Tā rīkojas Skorpions, kad ir vīlies un saniknots! Zinu, ka aiziešana pārsteidza daudzus, taču mani un Halu tā satrieca visvisvairāk, jo tikai mēs zinājam, kāds bija patiesais darba pamešanas iemesls. Ar nevienu citu neko nepārspriedu! Harolda sānsolis nebija pārdomāts, jo karmiski tas “sačakarēja” viņu dzīvi un mūsu attiecības. Kur dabūt jaunu labu sekretāri un kā lai bez skandāla iekārto citur savu iepriekšējo sekretāri? Tomēr beigās viņam tas izdevās.

Kādu laiku mūsu attiecības turpinājās. Mēs pat neieminējamies par notikušo, neko viens otram nepārmetām. Beigu galā es izvēlējos pārtraukt attiecības, jo esot kopā ar tik slavenu personību, visi vienmēr pievērsa uzmanību viņam.

Reiz mans brālis man prasīja, vai tad tu, nudien, nevēlies iemīlēties kādā, kas tev būs stabils partneris? Tas lika man pārdomāt. Lai vai kāda būtu mūsu mīlsetība, Hala zvaigzņotā dzīvē metīs man vienu konkurenti pēc otras. Un pēdīgi es noguru un vēlējos mieru. Paskatoties atpakaļ, jo abi bijām dzimuši vienā un tajā pašā gadā un kopīgi gājām cauri savai mid life krīzei, varu teikt tikai vienu: tas, kas nedarobjas, ir jāpamet.
Tomēr draudzība mūsu startpā ar to nebeidzās. Mēs taču bijām saistīti nozīmīgā darbā, kur palīdzējam uzlabot dzīvi jauniešiem no sliktas vides. Tikai gadu vēlāk es atradu nākamo stabilo darbu – kā skolotāja. Taču tas bija tā vērts. Lai vīrietis tik ātri neaizmirst mācību no savas dzīves “Purple passion”.

Kā izskaidrot šos unikālos sapņus?

1881. gada 31. decembris.Garciems, Latvija. Minna.
Mana vecmāmiņa nomira 94 gadu vecumā.Tā kā mēs dzīvojām ASV, pagāja laiks, līdz mani vecāki par to uzzināja. Mēs nespējām pat kopīgi kā ģimene tikties bērēs, jo bija Padomju Savienības un Aukstā kara gadi.
Pirms saņēmu ziņu no mammas par vecmāmiņas nāvi, es biju redzējusi dīvainu sapni. Tajā skaidri parādījās mans nelielais suņuks Pips (vārds ņemts no Dikensa romāna Lielās cerības jeb Great Expectations). Viņš pieklīda kādus septiņus gadus atpakaļ, kad vēl biju precējusies un dzīvoju laukos. Es viņu nosaucu par Pipu, jo domāju, ka viņš izaugs par lielu suni, taču viņš tā arī palika mazs mīlulis ar mīlīgu kokerspaniela purniņu un plīvojošām (floppy) ausīm, bet krāsās līdzinājās kollijam. Tagad viņš dzīvoja pie manas mammas un papus, taču es – Albānijā, Ņujorkas štata galvaspilsētā.

Sapņojot suns sēdēja mierīgi, bet viņa ausitiņas lēnām pārvērtās par meitenes bizēm, kamēr sejiņa ar purniņu pārvērtās latviešu meitenītes sejā ar silti brūnām acīm. Tajā laikā latviešu vidū brūnas acis negadijās tik bieži ieraudzīt, un es jau no pagātnes atminējos, ka izņēmums bija vecmāmiņas Minnas brūnās acis. Viņas mirdzošās actiņas, kad tā baroja man tumi ar koka karoti – tā bija mana pirma dzīves atmiņa pirms bēgles gaitām 1944. gadā. Vēl tagad nezinu izskaidrojumu, kādēļ vecmāmiņa šādā veidā no manis atvadijās, bet ticu, ka tieši to viņa darīja.

Vairākus gadus vēlak, 2009. gadā, no kaķu patversmes, kurā vasarās strādāju kā brīvprātīgā, paņēmu mazu runčuku Nikiju kā draugu savai melnajai kaķenītei. Augdams tas reizēm skatījās uz mani ļoti neparastā veidā, atgādinot mammu Lūciju – viņa skatienu es pat nobildēju! Mamma tad jau sen bija viņsaulē, un tas radīja manī aizdomas, vai tik vien “Enģeļu kaķīšos” (patversme no kurienes paņēmu savu tīģerkaķi Nikiju) un vēl citās patvērsmēs, patiesi nebūtu atrastas būtnes, kuras mūs apmīļo un pasargā, iedvesmojoties no kādu, iespējams, mūsu senču, labvēlīga gara. Zinu tikai to, ka reiz kāda gaišreģe man teica, ka mans tēvs viņsaulē parūpējas par maniem nomirušajiem mājdzīvniekiem. Izklausās aplami, bet diez vai šie abi notikumi nenorāda uz kādu saikni, par kuru mēs vēl neko nezinām?

1877. gada 18. marts. Hopkinsvilla, Kentukī, ASV. Edgars Keisijs jeb“dusošais pareģis” un New Age” kustības iniciators, lai gan tas nebūt nebija viņa nolūks! Vispazīstamākais un visatklātākais mūsdienu ASV gaišreģis. Keisijs lūdza, lai tiktu ierakstīts katrs no sevis dotajiem padomiem (tos viņš deva, tikko atmodies) ko sekretāre tad aprakstītu un paglabātu. To viņa rūpīgi arī darīja. Šodien ir publikai pieejami vairāk nekā 14,000 viņa konsultāciju apraksti, manuskripti, vēstules un fotogrāfijas Keisija Association for Research and Enlightenment(A.R.E.) apmeklētāju centrā Virdžīnijabīčā (Česapīkas līcis) – A.R.E. ir bezpeļņas organizācija. Savu misiju Keisijs pildīja gan Kentukī, gan Alabamā, bet pēdējos 20 dzīves gadus Virdžīnijabīčā.

Keisijs bija gaišreģis ar sirdsapziņu, jo kā ļoti ticīgs cilvēks katru svētdienu viņš mācīja bērnus Svētdienas skolā un katru gadu no jauna pārlasīja Bībeli. Keisijs savus līdzekļus ziedoja labdarībai – gan slimnīcai, gan universitātei.
Jau sešu gadu vecumā viņš sāka sapņos redzēt savu mirušo vectēvu, savukārt vēlāk kādu sarģenģeli (sievieti ar spārniem), kas sarunājās ar viņu un tam palīdzēja. Reiz puiša tēvs viņu sabāra par to, ka nebija iemācijies savu vārdu krājumu (ASV – spelling book). Noguris no pūlēm, Edgars aizmiga ar galvu uz grāmatas. Pamostoties viņš spēja pareizi izburtot katru vārdu grāmatā, jo gars bija iečukstējis, ka palīdzēs viņam. Pēcāk viņš esot šādā veidā mācījies katru priekšmetu.

Reiz skolā sporta spēļu laikā kāds viņam spēcīgi iemeta ar bumbu pa muguru un Keisijs tika aizsūtīts uz mājām atpūsties. Pēc tam, kad viņš bija uzmodies no miega, viņš precīzi sevi diagnozēja un noteica zāles, kas viņam būtu nepieciešamas, lai atveseļotos – no tā brīža viņš saprata, ka ir ieguvis dziednieka spējas.Turpmākos 43 gadus katru dienu viņš divas reizes nogūlās un iegāja transa stāvoklī. Pēc pamošanās viņš bija gatavs sniegt savus padomus un atbildēt uz daudzu cilvēku jautājumiem: par veselību, ēšanas režīmu, par Atlantīdas pazudušo civilizāciju un pat par reinkarnāciju, kuru viņš saīstīja ar astroloģijas horoskopiem. Pirmā Pasaules kara laikā viņš transa stāvoklī iegāja pat astoņas reizes dienā, jo nevarēja atteikties izpalīdzēt tiem, kuri palūdza vēstījumus par tuviniekiem, kas devušies kara gaitās.

Vispārsteidzošākais ir tas, ka tikai ar pamatskolas izglītību Keisijs kā dziednieks savos sapņos spēja precīzi uzstādīt slimnieku diagnozes, tādā veidā pārvarot mediķu skepsi. 1910.gadā, kad Dr. Veslijs Kečums stāstija par Keisija spējām Bostonas Klīnikas Pētīšanas Associācijā, tas tika aprakstīts New York Times avīzē, pēc kā viņš kļuva slavens viscaur ASV, un viņu apmeklēja arvien jauni cilvēki (7).
Par savām diagnozēm Keisijs mēdza teikt: “Nav iespējama fiziskā dziedināšanās bez garīgas dziedināšanas, jo dvēselē mūsu esības tronis (8).”

(1) “Molybdomancy,” Occult World - Making the Invisible Visible
(2) “Oneiromancy in the Bible,” web.cn.edu.kwheeler.documents
(3) “Oneirocritica,” Wikipedia
(4) “Aristotle and Dreams,” Dreamhawk - Tony Crisp | Dreams, health, yoga,...
(5) “Plato un sapņi,” “Freuds un sapņi.” School of Metaphysics
(6) “Karlis Gustavs Jungs,”www.psihoanalitikis.lv
(7) Lynn Elwell Sparrow. Reincarnation, claiming your Past, Creating your Future. San Francisco: Harper and Row, 1988. Pp. ix--xi.
(8) “Edgars Keisijs.” www.gaisma12.lv.