Beidziet sevi motivēt un sāciet disciplinēt. Tad arī viss notiks

Mēs visi zinām, ka pastāv divi veidi, kā dzīvē kaut ko sasniegt: pirmais ir mēģināt sevi motivēt, un otrais- attīstīt pašdisciplīnu. Ar ko tie atšķiras?

Motivācija pamatojas uz kļūdainu pieņēmumu, ka kāda uzdevuma novešanai līdz rezultātam nepieciešams konkrēts prāta vai emocionālais stāvoklis.
Savukārt disciplīna, tieši pretēji, nodala darbību no jūtām un garastāvokļa, tādējādi apejot visas problēmas, kā rezultātā viss tiek paveikts jebkurā situācijā.
Un veiksmīgi padarīts darbs rada iekšēju stāvokli, kas veicina vēlmi ķerties klāt nākamo darbu realizācijai.

Ja runājam vienkāršāk: lai trenētos, nav nepieciešams gaidīt, kad būsiet formā. Tāpēc jau jūs trenējaties, lai sasniegtu šo formu.

Ja rīcība pamatojas uz jūtām, tad konkrēta darba veikšanai tiek gaidīts attiecīgais noskaņojums, kas ir diezgan kaitīga prokrastinācijas (tendence atlikt uz rītdienu to, ko var izdarīt šodien) forma.
Ja tu gaidi to īsto mirkli, kad sajutīsi, ka esi gatavs darīt vienu vai otru lietu, tev ir beigas.

Motivācija un disciplīna

Pēc būtības, gaidīt motivāciju nozīmē ticēt infantilai fantāzijai, ka mums jādara tikai tas, uz ko ir noskaņojums. Problēma tiek formulēta sekojoši: "Kā man sevi noskaņot darīt to, ko es jau ar savām smadzenēm esmu izdomājis izdarīt? " Izklausās slikti.

Pareizi būtu sev jautāt: "Kā man atzīt savas sajūtas par nebūtiskām un sākt darīt lietas, kuras es apzināti vēlos darīt?" Atrisinājums slēpjas apstāklī, ka jāpārrauj saikne starp jūtām un darbību, un jādara tas, kas vajadzīgs jebkurā gadījumā. Rezultātā jūs sajutīsieties labi un enerģijas pilni.

Motivācija ir nepareizais ceļš un ticība tai- psiholoģisku problēmu sekas.

Tā kā reālā dzīve reālajā pasaulē prasa no cilvēkiem reizēm darīt to, ko ar veselo saprātu nav iespējams uztvert ar entuziasmu, motivācija atduras pret nepārvaramiem šķēršļiem izrādīt degsmi lietās, kas objektīvi to nav pelnījušas. Vienīgais risinājums, lai nestieptu gumiju, ir vienkārši aizmirst par veselo saprātu.
Centieni uzturēt entuziasmu lietās, kas ir garlaikojošas un apnicīgas- tā ir apzināta psiholoģiskas traumas radīšana pašam sev, labprātīgs neprāts.

Daudz labāks attīstības scenārijs- saglabāt veselo saprātu, kuram, diemžēl, ir tendence būt nepareizi iztulkotam kā morālai neveiksmei. "Es joprojām nemīlu savus bezjēdzīgos pienākumus...", "Man joprojām garšo kūkas, nevis kāposti, es nevaru zaudēt svaru, varbūt esmu pārāk vājš..." Muļķības. Kritiskā kļūda slēpjas tajā, ka šos gadījumus vispār vērtē no motivācijas viedokļa vai tās trūkuma. Atbilde ir disciplīnā, nevis motivācijā.

Motivācijai ir pārāk mazs derīguma termiņš, un to nepieciešams pastāvīgi atjaunot. Tas ir kā mēģināt atlaist iesprūdušu rokas bremzi.
Disciplīna, savukārt, ir motors, kas, ja reiz iedarbināts, tad pastāvīgi piegādā enerģiju sistēmai.

Produktivitātei nav vajadzīgs konkrēts psihiskais stāvoklis. Rezultātu sasniegšanai ilgtermiņā, disciplīna pārspēj motivāciju. Tad nu varam secināt, ka motivācija ir gatavības stāvoklis kādai konkrētai darbībai, savukārt disciplīna- konkrētu darbību veikšana pat tad, ja nav noskaņojuma tos veikt. Un to paveikuši, jūs sajūtaties labi.
Tātad disciplīna ir ilglaicīga sistēma, bet motivācija pārejoša parādība.

Praktiski padomi, kā sevi disciplinēt

Sākumā jāievieš paradumi- sākot no sīkiem, pat mikroskopiskiem, pamazām audzējot tos un izmantojot tālākām izmaiņām savā turpmākajā dzīvē, veidojot pozitīvas atdeves ķēdi. Sevis disciplinēšana notiek pamazām, soli pa solim.

Jūsu prāts noteikti pretosies straujām pārmaiņām. Ja jūs mēģināsiet sevi motivēt no rītdienas sākt jaunu dzīvi un darīt visu citādāk, jums nekas nesanāks. Visdrīzāk, jūs ātri pārdegsiet un atgriezīsieties izejas punktā. Lielais "uzreiz" tik vienkārši nedarbojas, toties labi strādā "mazais un pamazām". Un pamazām jums jānokļūst ārpus sava komforta zonas robežām.

Tad, kad jūs virzāties uz priekšu maziem solīšiem, pēc laika atklāsiet, ka esat kļuvis par citu cilvēku un pat nesapratīsiet, kurā brīdī šīs izmaiņas notikušas.
Knifs tāds- lai jel kādas pārmaiņas prāts pieņemtu kā jaunu pamatprincipu un bāzes punktu, sākumā jāveic tikai nelielas izmaiņas. Nākamais solis jau būs vienkāršāks, tāpēc, ka starta līnija jau būs pavirzījusies uz priekšu. Kad esat uz viļņa, tas pats jūs nes uz priekšu.

Lai arī dažiem tas šķiet banāli, tomēr lielas lietas sastāv no mazām. Nelielas pārmaiņas, pie kurām jūs pamazām pierodat un veicat tās katru dienu, noved pie apbrīnojami lieliem rezultātiem.

Piemēram, izmantojiet katru dienu kāpnes lifta vietā. Tās, varbūt, ir tikai dažas kalorijas, taču gada laikā tādā veidā savāksies trīs kūkas. Un tas ir stāsts tikai par kalorijām, kur tad vēl pārējās lietas, kas dzīvē maināmas. Ja katru dienu mājas uzkopšanai veltīsiet tikai piecas minūtes, tad pēc laika brīnīsieties, cik tīra kļuvusi jūsu māja. Ja katru dienu piezvanīsiet vismaz vienam savam potenciālajam klientam, tad pēc kāda laika jums to netrūks.
Un tā, soli pa solim ejot pretī savai veiksmei, jūsu prāts pamazām pieņems izmaiņas un padarīs tās par pierastu lietu.

Pakāpeniskuma princips

Ja vēlaties savā dzīvē ieviest pārmaiņas un kaut ko sasniegt, tad vispirms viss veicamais jāsadala pa posmiem jeb pakāpēm. Tad arī tas "tārpiņš", kas sēž mūsu galvā un pretojas pārmaiņām, nepamanīs, ka notiek kaut kas liels. Pretošanās pieaug eksponenciāli, nevis proporcionāli, atkarībā no pārmaiņu lieluma. Un šis princips darbojas daudzos dzīves aspektos. Tad nu izmantosim to savam pašlabumam.

Gribat sākt nodarboties ar sportu? Izejiet pastaigāties. Vēlaties novājēt? Sāciet ar atteikšanos no viena konkrēta- kaitīgākā produkta.

No šī apstākļa izriet sekojošais solis: apzināta izņēmumu vadīšana

Labākais veids, kā tikt galā ar savām vājībām- pieņemt tās un gudri vadīt. Nevar likt tām vienkārši pazust, taču var iemācīties tās vadīt un apzināti, ieplānojot, novirzīt to inerci tā, kā vēlaties. Būtība tāda, ka jums jākontrolē laiks un pieļaujamās devas. Piemēram, ja vēlaties novājēt, bet kūkas garšo, atvēliet sev vienu dienu nedēļā, kad varēsiet apēst vienu nelielu kūciņu. Ja esat atkarīgs no kādas sociālās vietnes, ierobežojiet laiku, kuru tur pavadīsiet: piemēram pusstundu dienā, nevis astoņas stundas.

Atcerieties, ka prāts pretojas lielām izmaiņām un dara to vēl jo stiprāk, ja izmaiņas traucē tūlītējai labsajūtas gūšanai. Krasa atteikšanās no psiholoģiskajiem paradumiem ir visīstākais veids, kā izraisīt vilšanos, neveiksmes un sevis nīšanu.

No tā visa var izbēgt, ja pieņemsiet un saplānosiet savus izņēmumus- bez pilnīgas izslēgšanas no saplānotā.

Jūs noteikti varat sev atļaut reizēm darīt to, ko esat pieradis darīt, taču dariet to tikai retumis, apzināti un pārdomāti- tā, lai tas netraucētu veikt pozitīvas izmaiņas. Ja visas jūsu vājības tiks saplānotas, tās vairs netracinās, neļaus liks jums justies slikti vai vainīgam. Ja tas būs ieplānots kā noteikta atpūta vai atslābināšanās, jūs bez pašpārmetumiem varēsiet apēst savu saldējumu vai kūciņu, uzspēlēt kādu videospēli vai noskatīties seriālu. Jo ir jau arī jābūt dienām, kad varat darīt jebko, ko vēlaties. Taču jūs nedrīkstat pieļaut stāvokli, kad nevis jūs, bet vājības nosaka jūsu dzīvi.

Vēlamajā virzienā tikt uz priekšu jums palīdzēs viens triks. Tas piemānīts jūsu prātu un palīdzēs pārvarēt tā liktos šķēršļus. Piemēram, ja jums nav noskaņojuma iet uz treniņu, bet apzināti jūs to gribat, vienkārši uzvelciet treniņtērpu. Tas taču ir vienkārši izdarāms, vai ne? Ar to pietiks, lai smadzenes pārslēgtos, un jūs, visticamāk, dosieties uz treniņu.

Vēl viena svarīga lieta, ja vēlaties kontrolēt savu dzīvi, ir- neļaut sev nogurt un stresot. Zinu, ka vieglāk pateikt, nekā izdarīt, taču ir viens veids, kā to panākt.
Kad jūs esat garīgi iztukšoti, tad darbi un lietas, ko veicat, atrodas tālu no jūsu veselā saprāta un apzinātas rīcības. Ja gribat attīstīt vērtīgus paradumus, jums jāiemācās "uzlādēt savu akumulatoru".

Ja jums ir miglaina nojausma, ka tā ir olas un vistas problēma un, ka nav saprotams, ko darīt vispirms: iemācīties vadīt savu dzīvi, lai izvairītos no stresiem un noguruma, vai iemācīties atpūsties, lai labāk vadītu savu dzīvi- jums ir absolūta taisnība. Taču jūs varat piesaistīt efektīvu atpūtu savam stresainajam dzīvesveidam, tādējādi pārraujot nebeidzamo apli tā visvājākajā vietā.

Patiesībā, ja jums ir stresa pilna dzīve, jums tas īpaši vajadzīgs un noteikti jāizdara. Tas ir vienkārši un aizņem tikai 10 minūtes. Šīs metodes popularitāte aizvien vairāk pieaug, un tā ir- meditācija tās visvienkāršākajā formā: jūs apsēžaties, neko nedomājat, vienmērīgi elpojat un atbrīvojat savas smadzenes no visa liekā. Tas arī viss. Pārējais ir opcionāls.

Es apsolu, ka tas piedos spēkus, lai sekotu saviem turpmākajiem lēmumiem un plāniem, vai arī būtiski palielinās jūsu izredzes. Tās būs kā dziedinošas zāles jūsu paškontrolei, pit- stops smadzenēm un vēlmju aka.

Tās visas ir iekšējas lietas. Taču jātiek galā arī ar apkārt esošo. Jāaizvāc viss, kas novērš uzmanību un vilina, jāvienkāršo un jāsaved kārtībā- tā, lai jūsu prāts netiktu nodarbināts ar simts dažādiem sīkumiem, bet varētu pilnībā fokusēties uz vienu noteiktu lietu, ko darāt šajā brīdī. Efektīva multiuzdevumu veikšana nemēdz būt. Ja sadali uzmanību- tu zaudē.

Apkārtējās vides vadības pamati

Ļoti labi palīdz tīrība un kārtība. Ja jūsu dzīvoklis vai darbavieta nav kārtībā- tā ir daļa no jūsu vājību cilpas, kas jūs velk uz leju un neļauj tikt galā ar citām lietām. Tāpēc pirmais, kas jāizdara- jāsakārto vide, kurā atrodaties.

Nākamais solis- aizvāciet no redzesloka visus vilinājumus. Ja esat uz diētas, neturiet mājās kūkas vai picas. Tā vietā piekariet pie sienas vai ledusskapja savu fotogrāfiju peldkostīmā.

Ja vēlaties samazināt stresa līmeni, var izmantot informācijas diētu. Tas nenozīmē nogriezt sevi no pasaules- apzinātas visa ignorēšanas vietā piedāvāju sekot kvalitātei, nevis kvantitātei. Atrodiet augstas kvalitātes ziņu avotus un pieslēdzieties tikai tiem. Pilnībā izslēdziet no savas dzīves dzelteno ziņu avotus. Ja publikācijas jūs sanikno, tad tā, visticamāk, ir slikta žurnālistika, un nav vēlama jūsu morālajai veselībai.

Iekšējā disciplīnas veidošanas loģika slēpjas tajā apstāklī, lai noteiktu konstruktīvākas attiecības un uzlabotu līdzsvaru starp jūsu augstākajām veicamajām funkcijām: jūsu pieaugušā racionālo saprātu un iekšējo trīsgadīgo bērnu, kurš pieņem lielu daļu postošo lēmumu.

Nemieriniet sevi ar domu, ka esat pieaudzis. Tas mazais bērns jūsos joprojām dzīvo, viņš nekur nav pazudis. Cilvēka personība ir kā koks: tas aug uz āru, taču iekšējā serde nekad neizzūd.
Mazulis joprojām ir mūsos, ar visu savu impulsivitāti, izkliedēto uzmanību un tuvredzīgo tiekšanos pēc acumirklīga apmierinājuma. Kopumā, jūs protams, gribat kontrolēt savas augstākās funkcijas. Taču to ir grūti darīt, ja atrodaties stresa stāvoklī. No šejienes arī izriet koncentrēšanās un meditācijas, kā arī apkārtējās vides kontrolēšanas svarīgums un nozīme.

Lai izdodas sevi disciplinēt un sasniegt visu, kas iecerēts!