Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:376, Did:0, useCase: 3


8 veidi, kā pārtraukt nožēlot un pārdzīvot pagātnes kļūdas

Redakcija
Redakcija

Vai vērts ilgstoši mocīties pašpārmetumos, ja gadījies kļūdīties un/vai kādam nodarīt pāri? Kā notikušo pārvērst vērtīgā pieredzē, pārstāt sevi mocīt un doties tālāk - uz labākiem laikiem un notikumiem?

Šausmas, mēs izdarījām kaut ko briesmīgu! Tas ietekmēja mūs un mums dārgos cilvēkus. “Tu esi īsts briesmonis,” pārliecina iekšējā balss. Vainas sajūta un naids pret sevi ir tik liels, ka nav iespējams domāt par kaut ko citu. Jūtoties kā īsti nelieši, kuri nav pelnījuši mīlestību un laimi, mēs iestrēgstam situācijā, un tas to tikai sarežģī.

Atmiņas par nepareizo rīcību rada negatīvas domas un jūtas, pazemina pašnovērtējumu, kas savukārt saasina stresu un var novest pie depresijas. Attiecības sabrūk, jo mēs neticam, ka esam pelnījuši mīlestību un piedošanu, un šī neticība uzceļ nepārvaramas sienas, iznīcinot tuvību ar cilvēkiem, kurus mīlam. No nemitīgās sevis pazemošanas cieš karjera, veselība, psihe un garīgais stāvoklis.

Mēs visi pieļaujam kļūdas, bet pārliecīga nožēla var mūs iznīcināt. Kā to pārvarēt? Psihologi iesaka vairākus veidus, kā tikt galā ar mūs pārņēmušajām jūtām un virzīties tālāk.

1. Pieņemt, ka visi cilvēki kļūdās

Mēs visi laiku pa laikam pieļaujam kļūdas, gan lielas, gan mazas. Nožēla parāda, ka mums nav vienalga, ka mums ir sirdsapziņa, un tas ir ļoti labi. Tomēr ilgstoša sevis vainošana un šaustīšana ir kaitīga. Kāpēc gan neizdomāt savu mantru šādiem gadījumiem? Piemēram: “Es esmu cilvēks un varu kļūdīties. Tomēr es varu mīlēt un būt mīlēts.”

2. Naidu pret sevi nomainīt ar ko labāku

Ja bezgalīgā nožēlošana situāciju neuzlabo, tā jāizbeidz. Ar ko to nomainīt? Piemēram, var domāt par to, ko mēs patiešām vēlamies: laimi, mīlestību, pieņemšanu, piederības sajūtu, dāsnumu, pateicību, panākumiem. Tas ir tas, uz ko jākoncentrējas, tā vietā, lai bezgalīgi prātā ritinātu pagātnes notikumus.

3. Pavērot iekšējos monologus

Parasti negatīvās domas riņķo prātā automātiski, simto reizi mēs “maļam” vienu un to pašu, bet to pat nenojaušam. Vajag pasekot domām, palēnināt to gaitu, sadzirdēt savu iekšējo monologu. Nav vajadzības visas negatīvās domas ņemt vērā. Dažreiz patiesība nav blakus, bet tieši pretī.

Vārdi “Kāds es esmu idiots! Man nevajadzēja tā rīkoties” liek kaunēties. Taču doma: “Es varēju rīkoties savādāk. Nākamreiz es ņemšu to vērā un mēģināšu iet citu ceļu” paver iespējas un izredzes uz labāku nākotni.

4. Saprast, kas izraisa negatīvās domas

Pavērojot sevi, varam saprast, kas izsauc negatīvas domas: cilvēki, situācijas, atmiņas - un iepriekš sagatavot mantru, lai, tām sākoties, sev palīdzētu. Palīdz arī dziļās elpošanas vingrinājumi, pozitīvas vizualizācijas vai vienkārši pauze, lai sakopotu spēkus.

5. Apzināties domu, jūtu un uzvedības saistību

Diži cilvēki un domātāji apzinās domu spēku. Piekrītot viņiem, varam atzīt, ka jūtas, motīvus un izturēšanos nosaka domāšanas veids. Tāpēc ir daudz labāk, ja domas darbojas mūsu labā, nevis pret.

6. Koncentrēties uz pateikšanos

Izplatīta un efektīva prakse. Var rakstīt dienasgrāmatu un katru dienu tai pievienot punktus - par ko šodien esmu pateicīgs. Domām par labo vajadzētu tērēt vairāk laika, nevis iedziļināties sliktajā. Pakāpeniski izmaiņas būs pamanāmas, mēs jutīsimies mierīgāki, brīvāki un laimīgāki.

7. Domāt: “Kas es esmu un kāds vēlos būt?”

Mums jāatzīst savas pozitīvās īpašības, tad jācenšas saprast, kā nonācām tur, kur atrodamies tagad. Kas piesaista mums cilvēkus? Kas mūs padara interesantus, mīlošus, uzticamus, gudrus un kopumā pievilcīgus? Ir svarīgi atcerēties savu vērtību, nopelnus un sargāt to, kas mūs padara īpašus.

8. No sirds atvainoties un piedot sev

Nožēla un vainas sajūta tur mūs negatīvo domu un emociju gūstā. Kāpēc gan nedot sev tiesības atzīt savus trūkumus, kļūdīties un rīkoties nesaprātīgi. No sirds atvainoties cietušajiem un ticēt, ka nākotnē mēs kļūsim stiprāki un gudrāki.

Bez kļūdām nav iespējams nodzīvot dzīvi. Taču tās ir arī izaugsmes, attīstības un pārmaiņu iespējas. Atzīstot, ka neesam ideāli, varam atbrīvoties no pagātnes un sākt no jauna. Koncentrēties uz nākotni un mēģināt to izveidot tādu, kādu vēlamies.