“Ja manis vairs nav”: vai atstāt vēstuli nāves gadījumam?
Vai vajadzētu atstāt vēstuli radiniekiem, ko darīt, ja nu atstājēju piemeklē nopietna slimība vai pēkšņa nāve? Kā šāds vēstījums var palīdzēt gan pašam cilvēkam, gan viņa tuviniekiem? Par ko rakstīt?
Neērta tēma
Mūsu sabiedrībā nav ierasts runāt par nāvi, un divtik mulsinoši ir runāt par gatavošanos nāvei. Parasti testamenta sastādīšana ir maksimums, ko cilvēki gatavi izdarīt. Citādi cilvēki bieži izvairās pat domāt par dzīves beigām.
Taču gadās notikumi (nelaimes gadījumi, nopietnas slimības, kā tagad – pandēmija), kas neglābjami konfrontē mūs ar cilvēku mirstības, pēkšņas mirstības faktu. Šādi notikumi atklāj cilvēku bezpalīdzību nesaudzīgās patiesības priekšā: tas notiks ar visiem un katru.
Kāpēc rakstīt?
Klīniskā psiholoģe Lidija Fjodorova raksta: “Nāve ir gan tabu, gan saistoša tēma. Cilvēce vienmēr meklējusi atbildi uz jautājumu, kas gan būs pēc tam. Daži izmanto gatavas dogmas, citi noliedz šo dzīves pusi, dzīvojot nemirstības un visvarenības ilūzijā, bet citi sastingst bailēs.
Bet ir tādi, kas mēģina izprast un apzināties nāves neizbēgamību vai bijuši spiesti ar to saskarties. Viņu prātā tā kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Par to var runāt, domāt un fantazēt, un pat ar to vienoties, kā arī sazināties ar tuviniekiem, kad tieša saruna vairs nav iespējama.
Nāves neizbēgamība padara dzīvi vērtīgāku un ļauj aizdomāties par to, kas patiesībā ir svarīgs. Rodas vēlme parūpēties par tuviniekiem, izteikt viņiem pateicību un mīlestību, dalīties pieredzē, kas radusies atrodoties tiešā nāves tuvumā. Šāda vēstule dod iespēju izteikties un tikt sadzirdētam.
Varbūt tas ir mēģinājums kontrolēt, jo mums ir svarīgi kontrolēt savu dzīvi, ķermeni – tā ir vieglāk tikt galā ar biedējošām domām. Jebkurā gadījumā šādas vēsts uzrakstīšana norāda, ka cilvēks ieskatījies acīs savām bailēm, spējis paņemt sev kaut ko vērtīgu un padalīties ar tuviniekiem. Tas ir svarīgi tiem, kas dzīvos tālāk.”
Vēstule var saturēt atvadu vārdus - ļoti nozīmīgus tiem, kam būs jāsēro par zaudējumu. “Ja cilvēkam nebija iespējas izrunāties ar kādu nu jau mirušu, psiholoģiskajā praksē viņam tiek lūgts uzrakstīt vēstuli un aiznest pie kapa, tā simboliski pabeidzot sarunu.
Paliatīvās medicīnas psihologi mirstošajiem iesaka atstāt vēstules, kuras pēc viņu nāves radinieki varēs izlasīt, jo ne vienmēr ir iespējams sirsnīgi parunāties un tikt uzklausītam. Dzīvi palikušie bieži nožēlo, ka tik daudz kas palika nepateikts.
Liekas, ka kaut kā trūkst, kaut kas palaists garām un tas padziļina sērošanas procesu. Šādas vēstules palīdzēs atmest domas par neizrunāto un sērojošajam pavērs ceļu uz zaudējuma pārdzīvošanu,” piebilst Lidija Fjodorova.
“Ja manis vairs nav...”
Par ko var rakstīt šādā vēstījumā?
1. Kur glabājas pase un citi dokumenti, nauda, bankas kartes - iespējams, PIN kods.
2. Kādi reliģiski, garīgi rituāli jāveic.
3. To cilvēku saraksts, kuriem radinieki var piezvanīt un uzaicināt uz bērēm.
4. Kādai vajadzētu būt atvadu un apbedīšanas ceremonijai vai kremācijai. Apģērbs, mīļākie ziedi, mūzika. Vēlme izkaisīt pelnus īpašā vietā.
5. Norādījumi par īpašumu un informācija par to, kur glabājas testaments, kādos apstākļos un kam tas būtu jānolasa. Varbūt cilvēks vēlas, lai viņa draugi paņem sev par piemiņu kādas lietas.
6. Atvadu vārdi tuviniekiem.
Šiem punktiem katrs var pievienot savus. Varbūt tās būs pārdomas, vēlmes par to, kā rīkoties ar mantojumu, turklāt ne jau tikai materiālo. Savas dzīves novērtējums, secinājumi, padomi.
Saprātīga tālredzība
Nāve nav vienīgais iemesls atstāt ziņu tuviniekiem "ja manis vairs nav" gadījumā. Domu sakārtošana un svarīgas informācijas saraksta sastādīšana var palīdzēt atvieglot arī citas situācijas.
Pēc nelaimes gadījuma cilvēks var būt bezsamaņā vai komā, nespējot pateikt ģimenei, kur atrodas viņa veselības apdrošināšanas polise, vai ir cita veida apdrošināšana, kā sazināties ar ārstējošo ārstu vai darba devēju u.tml.
Dažos gadījumos, piemēram, uzzinot, ka viņš ir slims, un zaudē atmiņu, cilvēks var iepriekš uzrakstīt sev vēstuli vai atstāt audioierakstu ar padomu vai atgādinājumu par ko svarīgu. Šāda vēstule var kļūt par taustāmu atbalstu gan rakstīšanas laikā, gan lasot.
Tādas ziņas atstāšana kādam šķitīs saprātīga, bet citam izraisīs māņticīgu protestu. Tomēr šīs darbības ļaus tikt galā ar nāves bailēm un parūpēties par tuviniekiem.
