Depresīvais personības tips. Kā sadzīvot?
“Priecāties te nav par ko”, “Lai kā es censtos, nekas nesanāks”, “Es, kā vienmēr, neesmu bijis uzdevumu augstumos”... Psihoterapeits Kristofs Andrē stāsta par cilvēkiem ar pesimistisku skatienu uz dzīvi un par to, kā dzīvot blakus viņiem. Pamatlietas un padomi, kā sadzīvot ar depresīvu personību, arī ar sevi.
Depresīvs cilvēks gandrīz vienmēr ir pesimistiski noskaņots. Vai runa ir par ģimeni, darbu vai ko citu, viņš vispirms domā par iespējamām nepatikšanām. Biežāk viņam ir drūms noskaņojums, par ko liecina arī sejas izteiksme - skumja un noraizējusies.
Viņš reti jūt prieku un gandarījumu, nemeklē patīkamas nodarbes, daļēji tāpēc, ka nekas neliekas iepriecinošs. Viņš bieži vien jūtas vainīgs un nenovērtē sevi. Tādiem cilvēkiem šķiet, ka dzīve ir grūta, viss prasa pūles un izraisa ciešanas. Šāda sajūta var traucēt gūt panākumus profesijā.
Viņi nemīl sabiedrību, un citu cilvēku sabiedrība tos nogurdina. Varbūt tāpēc, ka viņi paši sevi uzskata par neinteresantiem sarunu biedriem. Vai varbūt viņus biedē vismazākā piepūle, vai arī iemesls ir pesimistiskais noskaņojums (“nekas labs no tā tāpat neiznāks”).
Nevar teikt, ka šīs iezīmes ir tipiskas visām depresīvajām personībām. Daudzi no viņiem ir ļoti apzinīgi, daudz strādā, cenšas darīt visu, cik vien iespējams labi, rūpējas par savu profesionālo vai ģimenes vidi.
Lai nu kā, šiem cilvēkiem piemīt:
• negatīvs skatījums uz sevi: “Es neesmu uzdevumu augstumos”;
• negatīvs skatījums uz pasauli: “Pasaule ir nežēlīga un netaisnīga”;
• negatīvs skatījums uz nākotni: “Mani un manus tuviniekus gaida nepatikšanas”
Šis trīskāršais negatīvais skatījums uz dzīvi ieguvis depresīvās triādes nosaukumu. Tas novērojams ne tikai depresīvām personībām, bet arī cilvēkiem depresijā.
Kā sev palīdzēt?
Daudzi domā, ka saprast un apzināties situāciju nozīmē to uzlabot, bet tas nav tā. Daudzas depresīvās personības bezgalīgi “pārgremo” sava stāvokļa cēloņus, bet iziet no tā nevar. Apzināties kaut ko ir svētīgi, bet lai kaut ko saprastu, ar to vien nepietiek. Turklāt ir iemesli, kāpēc depresīvās personības nevēlas meklēt palīdzību:
1. Viņi neuzskata savu stāvokli par slimību, domā, ka pie vainas pašu raksturs.
2. Kamēr viņiem izdodas tikt galā ar saviem pienākumiem, viņi neredz nepieciešamību meklēt palīdzību.
3. Viņi tic gribasspēkam. Protams, viņi jūtas slikti, bet domā, ka, ja spēs izrādīt gribasspēku, “sapurināties”, viņiem kļūs labāk. Apkārtējie bieži piekrīt šādam uzskatam un neskopojas ar līdzīgiem padomiem.
4. Viņi uzskata, ka viņu gadījums ir īpašs un ka runāt ar speciālistu ir bezjēdzīgi.
5. Neuzticas zālēm, neredz vajadzību pēc tām.
6. Viņi tā pieraduši justies slikti, ka pat neapjēdz, ko nozīmē justies labi, tāpēc arī nevar to gribēt.
7. Viņiem izdodas uzlabot pašvērtējumu, pārliecinot sevi, ka izturīgi panes dzīves grūtības.
8. Dažreiz viņu problēmas sniedz priekšrocības: piemēram, apkārtējo līdzjūtību vai iespēju pieprasīt ko no bērniem.
Kā izturēties pret depresīvu personību
Kas jādara
1. Pievērs viņa uzmanību pozitīvajām situācijām. Piemēram, draugs saņēmis atbildīgu amatu un pārliecināts, ka nespēs tikt galā. Varbūt tu gribi teikt: “Tu vienmēr redzi visu melnā gaismā. Beidz čīkstēt!’’ Bet tas nevedīs ne pie kā laba. Viņam paliks iespaids, ka neviens viņu nesaprot un nevēlas saprast, tas tikai pasliktinās viņa depresīvo skatījumu uz dzīvi.
Labāk pacenties, nenoliedzot viņa bailes un pārliecību, atgādināt par pozitīvajiem aspektiem, turklāt dari to jautājumu formā. ‘’Protams, tas būs grūti, bet tas ir interesanti, vai ne?’’ Nerunā ar depresīvo personību skarbi un uzmācīgi, mēģini minēt piemērus no pagātnes, kad viņš bija noskaņots pesimistiski, bet tomēr atrisinājums bija labvēlīgs.
2. Iesaisti viņu patīkamās nodarbēs, kas saderīgas ar viņa iespējām.
3. Viņi bieži noraida visu, kas varētu sagādāt prieku. Iemesli šeit daudz, un tie ir savstarpēji saistīti: nogurums, slikta pašsajūta, bailes nebūt labākajā formā, vainas apziņa (“man nav tiesību uz prieku”) un galvenais, pārliecība, ka situācija noteikti noslieksies viņam par sliktu.
Attiecībās ar tādiem cilvēkiem jāizvairās no divām galējībām. No vienas puses, viņus nedrīkst atstāt pilnībā vienus - “lai paši cenšas, ja vēlas”. No otras puses, nevajag uzspiest viņiem to, kas nav viņu spēkos. Tā tikai nostiprināsi viņu pārliecību par pašu nevarību.
Ko nevajag darīt
1. Ieteikt “sapurināties”, “saņemt sevi rokās!”, “kas grib, tas var!” Parasti apkārtējie labprāt dod tādus padomus, bet tie ir bezjēdzīgi. Pat ja depresīvais cilvēks mēģinās tiem sekot, viņš jutīsies nesaprasts, noraidīts un aizskarts.
2. Lasīt morāli: “Kur ir tavs gribasspēks?” “paskaties uz mani, es nepadodos tādam noskaņojumam!” Arī tādi izteicieni nav retums. Bet ne moralizēšana, ne apsūdzošs tonis nepalīdzēs. Tas ir - kā apvainot tuvredzīgo par to, ka viņš slikti redz, vai cilvēku, kurš savainojis kāju, par to, ka viņš klibo. Daudzas depresīvas personības jau bez visa tā dzīvo ar pastāvīgu vainas sajūtu, nav nekādas vajadzības to pastiprināt.
3. Padoties viņu noskaņojumam. Blakus tik bēdīgiem un raizēs iegrimušiem cilvēkiem mums arī kļūst skumji vai izjūtam neskaidru vainas sajūtu, ka nevaram atvieglot viņu sāpes. Cieniet savu tieksmi pēc brīvības un prieka, pat ja saskarsme ar depresīvo personību reizēm liek jums to aizmirst.