Zaļā ceturtdiena, tās nozīme un tradīcijas
Kā vēsta evaņģēliji, Zaļā ceturtdiena ir diena, kad Jēzus Kristus ieturēja pēdējās vakariņas kopā ar saviem mācekļiem, tādējādi ieviešot Svēto vakarēdienu, kas kļuva par īpašu Baznīcas rituālu. Daudzviet Zaļā ceturtdiena tiek dēvēta arī par Lielo ceturtdienu vai Svēto ceturtdienu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši "Zaļā". Droši vien tāpēc, ka Zaļā ir cerības krāsa. Kristiešiem visā pasaulē Zaļā ceturtdiena ir Svētā vakarēdiena radīšanas diena, tāpēc ļaudis ar īpašu degsmi iet pie dievgalda. Galvenais Zaļās ceturtdienas notikums ir Jēzus un viņa mācekļu pēdējais mielasts. To tad arī šai dienā svin visa pasaule. Šajā dienā cilvēki necenšas uzsvērt savu lielumu un bezgrēcību - tas ir kluss pārdomu laiks, sevis izvērtēšanas laiks. Neviens īsti nezina kā radies Zaļās ceturtdienas nosaukums, taču tiek uzskatīts, ka tas pārņemts no vācu valodas- „Gründonnerstag”-, kas tiešā tulkojumā nozīmē- Zaļā ceturtdiena. Savukārt, vācieši to varētu būt pārņēmuši no latīņu "viridium", kas burtiskā nozīmē ir- Zaļā diena. Šajā dienā agrāk tika saņemta absolūcija – grēku atlaišana tiem cilvēkiem, kam bija uzlikti Baznīcas sodi, lai viņi kopā ar citiem kristiešiem varētu gatavoties Lieldienām. Pārnestā nozīmē šie cilvēki tapa "zaļi", jeb, citiem vārdiem sakot,- atjaunoti, atdzimuši.
Zaļās Ceturtdienas liturģiskā krāsa ir balta.
Un, kaut arī Zaļā ceturtdiena ir izteikti kristīga tradīcija, kuras nosaukums nav saistīts ar senām tradīcijām, kad latvieši atzīmēja pavasara saulgriežus, saistot tos ar saules atgriešanos (kas tikai vēlāk sakrita un bieži savijās ar kristīgajām Lieldienām un kristīgo tradīciju elementiem), ticējumi , kas saistīti ar šo dienu, latviešu folklorā atrodami diezgan daudz.
Piemēram, jau no seniem laikiem valda uzskats, ka šajā dienā nedrīkst mājās nest no lauka vai meža nevienu zaļo augu, citādi čūskas nāks mājā. Ja nu tomēr kāds koks nests mājās, tad tā skaidas bijis jāatsviež mežā atpakaļ. Šis ticējums tik spēcīgi iesakņojies mūsu tautas zemapziņā, ka daudzviet tiek ievērots arī mūsdienās.
Cits ticējums apgalvo, ka Zaļajā ceturtdienā jātīra māja, jo tad visu gadu tā būšot tīra un arī mušas nenākšot istabā. Būtu arī vēlams istabas puķes stādīt tieši šajā dienā, jo tad tās labi ziedēšot.
Savukārt, tiem, kas vēlas labu, tārpu nesaēstu, ābolu ražu rudenī, ceturtdienā visas ābeles jāizpurina un to zaros jāsakarina mazi vilnas dzijas kamolīši.
Ceturtdienas nakts ir bīstama labiem ļaudīm, jo tieši tad apkārt lidinoties raganas, burvji un citi ļaunie gari, kas piebur dažādas slimības vai nolād. Pasargāties no tiem varot, ja ceturtdienas vakarā sasien sava apavu pāra kurpju šņores kopā un sasietos apavus pakar pie krāsns. Arī apskriešana apkārt mājai ceturtdienas rītā varot pasargāt to no ļaunuma visa gada garumā.
Taču, ja ir kāds drosmīgais, kas nebaidās satikties ar ļaunumu vaigu vaigā, tad naktī no Zaļās ceturtdienas uz Lielo Piektdienu jādodas uz krustcelēm, kur varot velnu redzēt.
Iespējams, ka Zaļajā ceturtdienā dzimušie var drošāk doties nakts gaitās, jo tieši viņiem piemītot pārdabiskas spējas. Bet, varbūt, ka tieši viņi ir tie, kas Zaļās ceturtdienas naktīs lidinās virs mūsu mājām?
Bet pēc tautas tradīcijām Zaļās ceturtdienas rītā, pirms saules jāmazgā pie upes kājas, kalnā skaļi jāsauc un jāgavilē, lai būtu skaļa atbalss, no kuras puses tā būs, no tās nāks precinieki.
Zaļās ceturtdienas rītā, pirms saules saimniecēm jākuļ sviests - tad vasarā būs daudz sviesta un piena.
Zaļajā ceturtdienā pie ābelēm jāpiekar vilnas dziju kamoliņi, lai vasarā būtu daudz ābolu.
Zaļā ceturtdiena - Vēja diena: ne cirst, ne lauzt.
Zaļajā ceturtdienā nedrīkst nest mājās neko no meža, tad vasarā kukaiņi nāks uz māju.
Sākam gatavoties Lieldienām!
