Izaks Ņūtons bijis ne tikai zinātnieks, bet arī ķeceris

Ņūtons nāca pasaulē 1643. gadā Vulstorpas ciemā Linkonšīrā. Mazulis piedzima ar tik vārgu veselību, ka māte bija pārliecināta- bērns drīz vien sekos savam mirušajam tēvam, un viņa paliks viena. Tomēr bērns izdzīvoja, sāka iet draudzes skolā, kur ieguva neglābjama sliņķa slavu. Mācīties zēnam nepatika; viņš visu laiku meistaroja visādas mehāniskas rotaļlietas – vējdzirnavas ar rotējošiem spārniem, kustīgas peles, ūdens pulksteni, skrejratu.

Sešpadsmit gadu vecumā Ņūtons bija spiests atstāt skolu, lai atgrieztos dzimtajā ciemā un uzņemtos rūpes par saimniecību. Taču Izaku nemaz nevilināja lauku darbi, tādēļ viņš izlūdzās mātei atļauju turpināt mācības, lai varētu iestāties universitātē. Drīz vien Izaks kļuva par Kembridžas Universitātes Svētās Trīsvienības koledžas studentu. Turpmākos astoņus savas dzīves gadus Ņūtons, dzīvojot kā mūks cellē, pievērsās matemātikas studijām. Paralēli matemātikas un optikas izzināšanai, viņš pievērsās arī alķīmijai un Svēto Rakstu studijām. Analizējot Bībeles un nekanonisko rakstu tekstus, zinātnieks nonāca pie atziņas, ka sākotnējo Dievišķo atklāsmi, kuru Dievs nodevis ar pravieša Mozus starpniecību un kuru pēc tam apstiprinājis Jēzus Kristus, daudzi grāmatas pārrakstītāji aptumšojuši un izkropļojuši. Citiem vārdiem sakot, viņš kļuva par nelabojamu ķeceri. Pats mazākais, kas viņam par to draudēja, bija katedras zaudēšana un izdzīšana no Kembridžas. Ņūtons pats izlēma spert pirmo soli un vēstulē Karaliskās zinātniskās biedrības sekretāram paziņoja, ka no šā brīža ir nolēmis sevi pilnībā veltīt reliģijas jautājumiem, neprecizējot, tieši kādas reliģijas.

Kā teoloģijas koledžas pasniedzējam Izakam Ņūtonam bija jākļūst par mūku un jāmāca studentiem tikai tas, ko akceptējusi baznīca. Tā kā profesors kategoriski atteicās dot mūka solījumu, viņam bija jāpārtrauc zinātniskie pētījumi. Stāvokli glāba karaļa Čārlza II personiskā iejaukšanās – valdnieks ar īpašu rīkojumu pavēlēja izdarīt izņēmumu talantīgā matemātiķa labā, un viņš kļuva par vienīgo Triniti koledžas profesoru, kas nebija mūks. Taču šāds stāvoklis liedza viņam saņemt līdzekļus no klostera kases, līdz ar to Ņūtonam nācās mitināties šaurā cellē, kas bija par iemeslu tam, ka zinātniekam tā arī neizdevās izveidot ģimeni.

Iespējams, Izaks Ņūtons bija nonācis ļoti tuvu ne tikai fiziskās pasaules, bet arī garīgās pasaules izpratnei. Lai kā tur būtu, deviņdesmitajos gados profesora mājā izcēlās šausmīgs ugunsgrēks, kurā gāja bojā visi viņa manuskripti. Mēs nezinām, vai līdz ar uguns nelaimi viņam parādījās arī kādas īpašas būtnes – kā Faustam Mefistofelis vai Mihaila Bulgakova Berliozam- Volands,... bet varbūt tas bija kāds eņģelis ar liesmojošu zobenu rokās? Taču tāda versija pastāv. Iespējams, ka lielajam zinātniekam tiešām radās kāda atklāsme par garu pasauli, taču viņš pats par to klusēja.
Profesors vispār bija visnotaļ noslēgts cilvēks – daži viņu uzskatīja par pārlieku kautrīgu, bet citi vainoja lepnībā - , taču skaidrs, ka viņš nebija noskaņots uz atklātību.
Pēc ugunsgrēka, kurā sadega visi viņa manuskripti, profesors sajuka prātā un neatguvās no šī trieciena līdz pat sava garā mūža beigām – nāve pienāca tikai pēc trīsdesmit gadiem. Šajā garajā trīsdesmit gadu periodā Ņūtons reizumis runāja dīvainas lietas, saukdams sevi vai nu par Āriju, vai drakona vajātas sievietes dēlu. Protams, ka neviens viņa runāšanai nepievēsa nekādu uzmanību.
Bet, vai Ņūtons tiešām bija jucis? Vai, varbūt, nonācis pie kādām atklāsmēm, kas cilvēka prātam nebija pa spēkam?