11. septembra baisais noslēpums jeb slepeno pasaules valdnieku drūmā ēna

PASAULES AIZKULISES IR REALITĀTE

Par globālu pasaules ēnu valdību dažās pēdējās desmitgadēs rakstījuši ne mazums pētnieku. Viņi gan tika uzskatīti vai nu par par dīvaiņiem, trakajiem vai vienkārši fantazētājiem, taču nesen tika pierādīts zinātniski, ka pasaules ēnu aizkulises patiešām pastāv. Par nopelniem šajā jomā varam pateikties Cīrihes universitātes zinātniekiem.

Sākotnēji viņi sev bija uzstādījuši mērķi noskaidrot saistību starp lielākajām pasaules kompānijām. Šī iemesla dēļ zinātniekiem nācās apstrādāt informāciju par 27 miljoniem dažādu kompāniju visā pasaulē, kas palīdzēja izdalīt 43 060 transnacionālajām kompānijām piederošus uzņēmumus. Pēc tam viņi centās noskaidrot šo uzņēmumu kopējos aktīvus. Rezultāts bija šokējošs- atklājās cieši savā starpā saistīts kompāniju kodols, kas sastāvēja no 1318 uzņēmumiem. Kaut gan to peļņa nepārsniedz 20% no kopējās pasaules peļņas, caur meitas un afiliētajiem uzņēmumiem viņi kontrolē vairāk kā 60% no visiem pasaules ieņēmumiem.

Tālākie pētījumi ļāva izdalīt no 147 kompānijām sastāvošu superkodolu, kam pieder 40% no visām pasaules bagātībām. Saraksta augšgalā atrodas angļu banka Barclays ar trīssimts gadu senu vēsturi. Tāpat sarakstā atrodami tādi uzņēmumi kā amerikāņu trasta kompānija The Capital Group, šveiciešu banka UBS, franču apdrošināšanas kompānija AXA, finansu monstri JP Morgan Chase un Merill Lynch.

Zinātnieki, protams, atzīmēja, ka viņiem nav informācijas par to, vai attiecīgo kompāniju vadība tiekas kādā slepenā nevienam nezināmā vietā, lai plānotu tālāko cilvēces attīstības gaitu, lemtu par kara konfliktiem vai finansu krīzēm, tomēr veiktie pētījumi pierādīja, ka viņu rokās ir nozīmīga pasaules bagātību daļa, kā arī sviras, ar kurām ietekmēt vadošo pasaules valstu valdības.

Ir vērts atzīmēt, ka dažādas konspiroloģiskās teorijas ir tikpat vecas cik pasaule. Cilvēkiem vienmēr ir bijusi tieksme ticēt, ka viņus vada nevis gudrs un skops karalis, bet gan kāda slepena personu grupa, kas sastāv no padomniekiem, galma kungiem, karavadoņiem un reliģijas darboņiem. Jau senāk pastāvēja un joprojām pastāv uzkats, ka pasauli pārvalda kaut kādas slepenas biedrības. It kā tajās arī formējusies ēnu pasaules vadība, kas tagad slepeni pārvalda cilvēci.

Un tomēr daži nopietni pētnieki uzskata, ka pie slepenās pasaules vadības rašanās pirmsākumiem stāvējusi britu Austrumindijas kompānija, kas pēc Elizabetes I rīkojuma dibināta 1600.gada 31.decembrī.
Tā bija akcionāru sabiedrība ar plāšām privilēģijām, paredzēta tirgus darījumiem ar Indiju. Dotā kompānija deva nozīmīgu atbalstu britu kolonizācijai ne tikai Indijā, bet arī veselā virknē Austrumvalstu. Kompānijai bija piešķirtas arī kara un vadošās funkcijas.
Piemēram, tieši Austrumindijas kompānijas karaspēks bija tas, kurš apsargāja Napoleonu Svētās Helēnas salā.

Bilderbergas klubs

Savulaik šī kompānija nopelnīja milzu naudu, pārdodot Ķīnā opiju. Pateicoties tās darbībai pie narkotikām tika pieradināta liela daļa Ķīnas vīriešu, kā rezultātā valsts narkotizācija guva nacionālā posta raksturu. Šis apstāklis gan nemaz nesamulsināja Austrumindijas kompānijas darboņus, jo cilvēku ciešanas un bojāeja nesa viņiem pasakainu peļņu. Vecās aristokrātijas pēcteči, kas ir kompānijas akcionāri, šobrīd ietilpst tā saucamajā Komitejā 300.

Grāmatas "Komiteja 300. Pasaules valdības noslēpumi" autors, doktors Džons Koulmans raksta: "|Iztēlojieties MILZĪGU GRUPU (kas neatzīst nekādus nacionālos principus), kas ietver sevī banku lietas, apdrošināšanu, ogļrūpniecību, medikamentu tirdzniecību, naftas rūpniecību, kuru locekļi ir atbildīgi tikai un vienīgi šīs grupas locekļu priekšā. Tā ir Komiteja 300."

Pēc būtības slepenā pasaules valdība- tā ir Komiteja 300 un ar to saistītās organizācijas, tādas kā Karaliskais starptautisko lietu institūts, Starptautisko attiecību padome, Bilderbergas klubs, Trīs pušu komisija un Romas klubs. Kas attiecas uz pēdējo, Koulmans raksta sekojošo: "1981.gada 30.aprīlī es uzrakstīju monogrāfiju, kas atklāj Romas kluba pastāvēšanu, apzīmējot to kā Komitejas 300 orgānu, kas veic graujošu, kaitniecisku darbību.

Slepenajā pasaules valdībā ietilpst Eiropas vadošās karaliskās mājas, tādu pazīstamu ģimeņu pārstāvji kā Rokfelleri, Rotšīldi, Oppenheimeri, Buši u.c. Protams, domājamie slepenās pasaules valdības locekļi vienmēr noliedz reālu šādas izredzēto biedrības pastāvēšanu, pārvēršot žurnālistu jautājumus jokā.

Kādi tad ir slepenās pasaules valdības plāni? Lielākajai cilvēces daļai tie nesola neko labu. Pēc šiem plāniem pasaules iedzīvotāju skaitam jāsarūk par dažiem miljardiem, bet visiem resursiem jānonāk nelielas grupas, kas satāv no pasaules elites, rokās. Lai neviens neuzdrošinātos pretoties šiem plāniem, tiek paredzēta totāla cilvēku kontrolēšana (čipizācija, elektroniskā izsekošana, sarunu noklausīšanās u.c.), zombēšana un apmuļķošana.

VIŅI NESAUDZĒ NEVIENU

Itāļu zinātnieks, Romas kluba dibinātājs Aurelio Peccei savulaik pateica sekojošu frāzi: "Kāpēc man vajadzētu interesēties par to, cik daudz cilvēku mirst? Man cilvēki ir tukša vieta- tās ir tikai smadzenes vienā galā un mēslu fabrika otrā."

Satriecošs cinisms, vai ne? Ko tad var gaidīt cilvēce no šādām personām, kas tik ļoti neieredz cilvēkus?

Doktors Džons Koulmans savā grāmatā "Komiteja 300" apraksta diezgan neparastus faktus, kas attiecināmi uz Otrā pasaules kara periodu. Izrādās, karaliskajam karaspēkam bijis izstrādāts speciāls plāns, kas paredzēja Vācijas dzīvojamo kvartālu bombardēšanu, pie tam lidotājiem bija jāatstāj neskartas kara rūpnīcas...
Koulmans raksta: "abu karojošo pušu kara rūpnīcas piederēja starptautiskajiem banķieriem, kas nevēlējās savu aktīvu sagraušanu".

Škiet, ka pareizāk būtu bombardēt tieši tieši kara rūpnīcas, taču priekšroka tika dota strādnieku, viņu sievu un bērnu iznīcināšanai.

Ko gan runāt par vienkāršiem cilvēkiem, ja par šis slepenās pasaules valdības upuri kļuva pat ASV prezidents. Džons Kenedijs tika nogalināts, ja tā var teikt, tiešajā ēterā, tūkstošiem amerikāņu acu priekšā, nogalināts nekaunīgi un nežēlīgi, kas bija mācība nākamajiem prezidentiem, lai tie vienmēr "spēlētu" pēc Komitejas 300 noteikumiem.
Ar ko gan Kenedijs saniknoja pasaules varenās aizkulises? Pēc vienas no versijām, viņš gribējis pastāstīt visIem par atnācēju no Kosmosa eksistenci uz Zemes, ar kuriem jau pirms viņa nākšanas pie varas, Amerikas valdība noslēgusi slepenu vienošanos.

Cita versija vēsta, ka Kenedija slepkavību noorganizēja Federālais dienests, iemsls tam- prezidents bija nolēmis atgriezt ASV naudas emisijas funkciju un pat izdevis speciālu rīkojumu, kurš pēc viņa slepkavības tūlīt pat tika atcelts. Dolārus štancējošā privātā bodīte nevarēja tik vienkārši atteikties ne no ienesīgā biznesa, ne arī svirām, kas ļauj izdarīt spiedienu uz ASV valsts struktūrām un arī visu pasauli. Kāds tur Osvalds! Sazvērestība tika organizēta tik augstā līmenī, ka vēl līdz šim Kenedija slepkavība ir liela XX gadsimta mīkla. Daži pierādījumi pazuda (pat prezidenta smadzenes!), citus safabricēja, un tas viss notika valsts līmenī. Un bez pēdām pazuda, gāja bojā (?) vai tika nogalināti apmēram pussimts svarīgu liecinieku.

Džona Kenedija pēdējie dzīves mirkļi

Kam gan pieder Federālais izlūkdienests, kuru nekontrolē neviens valsts vai sabiedriskais orgāns? Joprojām tas tiek turēts noslēpumā. Spriežot pēc neoficiālas informācijas, Federālais dienests pieder astoņām pasaules bagātākajām ģimenēm. No tām tikai četras ir ASV pilsoņi. No visiem astoņiem Ipašniekiem sevišķi pazīstami mums ir divi uzvārdi- Rokfelleri un Rotšīldi. Starp citu, tieši banķieru klana galva Rotšīlds savulaik paziņoja: "Dodiet man iespēju pārvaldīt valsts naudu, un man nav nekāda daļa par to, kas un kādus likumus tajā raksta'" .

Atgriezīsimies pie Džona Koulmana grāmatas, kurā viņš raksta par to, kas slepenajai pasaules valdībai bijis ieplānots vēl nesenā pagātnē: "Ar ierobežotu kara zonu palīdzību attīstītajās valstīs, bet ar bada un slimību starpniecību trešajās pasaules valstīs, līdz 2000 gadam realizēt 3 miljardu cilvēku iznīcināšanu- tos, kurus viņi dēvē par "bezjēdzīgiem ēdājiem".

Interesanti, ka Komitejas 300 plānos"ASV iedzīvotāju skaitam līdz 2050. gadam jābūt samazinātam par 100 miljoniem cilvēku.
Sanāk, ka nežēlo pat savējos? Un kā tad bēdīgi slavenais "zelta miljards"? Lieta tāda, ka šajā miljardā pasaules varenajiem nav vajadzīgi ne bezpajumtnieki, ne narkomāni, ne arī citādā veidā degradējušās vai nepakļāvīgas personas, tāpēc viņu plānos ietilpst "patīrīt" arī savu valstu iedzīvotājus.
Kā mēs redzam, 3 miljardu culvēku iznīcināšanas plāns, par laimi, nerealizējās, taču tas nebūt nenozīmē to, ka varenie no tā ir atteikušies. Karos, kas pēdējā laikā izceļas dažādās valstīs, bojā gājis ne mazums cilvēku.

11 SEPTEMBRA BAISMĪGAIS NOSLĒPUMS

Par to, ka savu plānu realizācijai slepenā pasaules valdība nevienu, pat savus pilsoņus nežēlo, var spriest pēc 2001.gada 11.septembra notikumiem.. Pēc oficiālās versijas toreiz notika terora akts, kad divas lidmašīnas, kuras bija sagrābuši teroristi, ietriecās Pasaules tirdzniecības centra ēkās, kas izraisīja to sagrūšanu un cilvēku bojāeju. Pēc dažādu avotu sniegtajiem datiem toreiz gāja bojā no 2752 līdz 2801 cilvēkam.

Varētu šķist, kādi gan tur noslēpumi, mēs taču redzējām savām acīm: debesskrāpjos ietriekušās lidmašīnas, ēkās izcēlušos ugunsgrēku, grūstošās ēkas dūmu un putekļu mākonī. Tomēr viss skaidrs un neapstrīdams ir tikai mums, vienkāršajiem cilvēkiem, kas neko nezina ne par debesskrāpju nesošajām konstrukcijām, ne to izturību, ne arī par citiem faktiem, kas zināmi tikai speciālistiem.

Salīdzinoši nesen uzņemtajā amerikāņu filmā "Laika gars", tās autori nonāk pie slēdziena, ka 11. septembra traģēdija bija plaša Centrālās izlūkdienesta pārvaldes provokācija. Dvīņu torņi tika sagrauti pārdomātā veidā, bet Pentagona ēkā vispār neietriecās nekāda lidmašīna, tā kā neviena detaļa no tās atlūzām tā arī netika atrasta.
Provokācijas mērķis- jauns bruņošanās uzrāviens finansistu un ASV ieroču ražotāju peļņas pieaugumam, kā arī iemesls uzbrukumam Afganistānai un Irākai.

Dažādu atmaskojošu rakstu par 11.septembra traģēdiju uzrakstīts jau ne mazums, taču īpaši šokējošs raksts ar nosaukumu "Trešā patiesība" bija lasāms 2010. gadā vācu žurnālā Nexus. Raksta autors, kodolsprādzienu eksperts Dmitrijs Haļezovs pievērsa uzmanību tam, ka Dvīņu torņu sagraušanas secība nesakrita ar lidmašīnu ietriekšanās secību tajos.

Torņiem bija vienāda izturība, un arī lidmašīnas, kas ietriecās tajos, pēc saviem parametriem un degvielas rezervēm bija praktiski vienādas. Tomēr Dienvidu tornis, kurā ietriecās otrā lidmašīna, noturējās tikai 56 minūtes un sagruva pirmais, savukārt Ziemeļu tornis līdz sagrūšanai noturējās 1 stundu un 42 minūtes.. Un pavisam nav saprotams, kāpēc pēc tam sabruka mūsdienīgs un visādā ziņā izturīgs 47 stāvu debesskrāpis (Pasaules tirdzniecības centra ēka nr.7), kurā neviena lidmašīna neietriecās...

Jau tikai no šiem faktiem izejot, prasās secinājums, ka ēkas sabruka ne jau lidmašīnu dēļ. Traģēdija bija jau iepriekš iestudēta, taču tāda briesmīga darbība nevarēja iztikt bez kļūdām, un tādas bija. Piemēram, tekstā zem CNN ziņām bija rakstīts:"Steidzamas ziņas- trešais sprādziens pārvērta Ņujorkas Pasaules tirdzniecības centru gruvešos". Kāds vēl trešais sprādziens, ja tie varēja būt tikai divi- brīžos, kad lidmašīnas ietriecās ēkās? Acīmredzot žurnālisti no kaut kādām "augšām" ātri vien saņēma "vērtīgus norādījumus" un sprādzieni vairs netika pieminēti.

Pēc oficiālas versijas Dvīņu torņi sabruka izcēlušos ugunsgrēku dēļ, bet ēka nr,7, kurā neviena lidmašīna nebija ietriekusies, sabruka no dīzeļdegvielas aizdegšanās, kas tajā glabājās avārijas dīzeļģeneratoriem. Uz to brīdi, kad 2010.gadā Vācijā tika publicēts jau iepriekš minētais raksts, 65% amerikāņu vairs neticēja 11.septembra traģēdijas oficiālajai versijai.

Radās vairākas atšķirīgas ar "sazvērestības teoriju" saistītas hipotēzes, kas izskaidroja Dvīņu torņu sabrukšanu. Pamatā sabrukšanu saistīja ar iepriekš mīnētu ēku spridzināšanu, kur kā spridzekļi figurēja gan visiem zināmi materiāli, gan arī kāds "nano-termīts", kas nebija pazīstams pat speciālistiem. Dmitrijs Haļezovs piedāvā visiem šo hipotēžu autoriem, kā arī pārējiem interesentiem, pievērst uzmanību nosaukumam "Ground Zero".

No kurienes radies šis dīvainais nosaukums, kurā ātri vien sāka saukt vietu, kur sagruva Pasaules tirdzniecības centrs?
Kā raksta Dmitrijs Haļezovs, šī termina noplūde, visticamāk, notikusi civilās aizsardzības dēļ. Lieta tāda, ka "ground zero", ielūkojoties tā laika vārdnīcās, ir "punkts uz zemes vertikāli virs- vai vertikāli zem- punkta, kas atbilst atombumbas vai kodoltermiskajam sprādzienam"...

Starp citu, rakstā doti trīs dažādu vārdnīcu foto, kas sniedz šī vārdu salikuma skaidrojumu. Tāpat autors norāda uz interesantu faktu: angļu vārdnīcās, kas izdotas pēc 11.septembra notikumiem, terminam "ground zero" dots cits skaidrojums, izvairoties pat pieminēt jel kādu saistību ar kodolsprādzieniem.

Vēl Dmitrijs Haļezovs raksta, ka sava dienesta laikā 80-to gadu beigās viņš uzzinājis, ka "Ņujorkas Dvīņu torņos iebūvēta tā saucamā avārijas nojaukšanas sistēma, kas balstīta uz kodolsprādziena principu. Respektīvi, tā bazējās uz spēcīgiem kodoltermiskajiem lādiņiem, kas bija izvietoti 50 metrus zem paša zemākā katras ēkas pamatu punkta".

Protams, kad ēkas tika būvētas, neviens pat nedomāja par to nojaukšanu ar sprādziena palīdzību, vienkārši, balstoties uz tā laika Ņujorkas celtniecības kodeksu, atļauju šāda veida ēku būvniecībai neizsniedza bez nojaukšanas paņēmiena uzrādīšanas. Dvīņu torņi bija jauna tipa ēkas ar tērauda rāmi, lidz ar to neviens īsti nezināja, kā tās nojaukt.. Līdz šim pastāvošie nojaukšanas paņēmieni nebija piemēroti šīm pārāk izturīgajām ēkām, tāpēc nolēma izmantot kodolsprādziena metodi.

Torņu brukšana no dažādiem rakursiem. Pēc dažādu speciālistu viedokļa- ļoti līdzīga kontrolētai ēku brucināšanai

Daudziem lasītājiem, iespējams, radīsies jautājums, kā gan tādā lielā pilsētā iespējams nemanāmi veikt kodolsprādzienu? Kāpēc nebija redzamas kodolsprādzienam tik raksturīgās "sēnes"? Kāpēc nesabruka apkārtējās ēkas un negāja bojā cilvēki no tuvākās apkārtnes? Arī uz šiem jautājumiem atbildi sniedzis Dmitrijs Haļezovs.

Lieta tāda, ka šie bija pazemes sprādzieni, kad ne sprādziena vilnis, ne radiācija nenonāk virs zemes. Sprādziena rezultātā zem debesskrāpja pamatiem izveidojas milzīgs dobums, kurā, ja tā var teikt, ēka iekrīt. Šajā dobumā ir tik milzīga temperatūra, ka visi konstrukcijas elementi vienkārši izkūst. Protams, neliela radioaktivitāte pie šāda sprādziena nonāk virspusē, taču dotajā gadījumā to uzskata par nenozīmīgu faktoru.
Gruvešu kalnus sastādīja tikai ēku augšējie stāvi, kas nepaspēja izkust. Pēc Pasaules tirdzniecības centra ēku "krišanas", visu Manhetenu pārklāja pelēka mikroskopisku daļiņu masa, ko daudzi uzskatīja par betona putekļiem. Patiesībā torņu konstrukcijās betons tikpat kā nemaz netika izmantots, bet putekļi radās no visa, kas bija torņos- tērauda, stikla, mēbelēm, datoriem utt.

Dmitrija Haļezova rakstā pieminēts arī policijas detektīva Džona Volkota stāsts, kuram apmēram piecus mēnešus nācās pavadīt kā Pasaules tirdzniecība centra drupās, tā arī pilsētas izgāztuvē, uz kuru tika izvestas atlūzas. Rezultātā viņš saslima ar leikēmiju pēdējā stadijā.
Volkots, kurš strādāja tikai respiratorā, atcerējās, ka reiz pie detektīviem, kas tobrīd atpūtās šķūnī, ienāca FIB aģenti, pilnībā ietērpti aizsargtērpos, kas bija papildināti ar gāzmaskām, kurām vēl turklāt bija piešķirts papildus hermētiskums, aplīmējot tās ar līmlentu, lai pasargātu sevi no starojuma.
Bez šaubām, viņi zināja, kāpēc patiesībā sabruka Dvīņu torņi, tāpēc arī veica visu nepieciešamo savai aizsardzībai.

Guvešu novākšana

Toties vairums to cilvēku, kas vāca drupas, tīrīja no putekļiem ielas, meklēja drupās cilvēku līķus, neko nezināja par notikušo un tāpēc kļuva par slēptās patiesības upuriem. Džonam Volkotam izdevās izdzīvot pēc kaulu smadzeņu pārstādīšanas operācijas. Atšķirībā no daudziem citiem, kuriem tik ļoti nepaveicās. Domājams, ka nav vērts pieminēt faktu, kas jau tāpat saprotams- Džona slimība bija radiācijas rezultāts.

Interesanti palasīt arī Dmitrija Haļezova pārdomas.par ēkās ietriekušajām lidmašīnām. Kāpēc no alumīnija būvētās lidmašīnas iegāja debesskrāpjos, kuru celtniecībai tika izmantotas tērauda sijas, kā mīkstā sviestā? Un kāpēc to darot, netika nolauzti pat lidmašīnu spārnu gali? Sīkāk neiedziļināsimies šajos jautājumos (ja jums tie šķiet interesanti, sameklējiet pirmavotu internetā un izlasiet to- tajā atradīsiet gan daudzas interesantas fotogrāfijas, gan arī video fragmentu) , taču viens gan ir skaidrs- pēc rakstā pieminētajām Dvīņu torņu konstrukciju īpatnībām, rodas pārliecība, ka lidmašīnas nevarēja tos sagraut līdz pat pašiem pamatiem.

Viens no torņiem būvniecības laikā.

Fotogrāfijā redzams, ka šeit nav nekādu nesosšo konstrukciju. Pati ēka ir vien aliela nesošā konstrukcija.

MŪŽĪGI PAZŪDOŠAIS ZELTS

Ieplānotā Pasaules tirdzniecības centra sagraušana, paslēpta it kā zem terorakta, palīdzēja pasaules aizkulisēm ne tikai atsākt bruņošanos, iebrukt Afganistānā un Irākā, bet arī, it kā apkarojot terosrismu, diezgan nozīmīgā pakāpē iegrožot savu tautu brīvību, Balstoties uz cīņu ar terosrismu, tagad varēja izskaidrot visu- telefonu noklaušīšanos, izekošanu, cilvēku nolaupīšanu un pat spīdzināšanu. Bet ar iespējamajiem terora aktiem pārbaidītie cilvēki uzņēma to visu bez īpašiem protestiem.

Vai tikai šo mērķu dēļ tika sagrauts Pasaules tirdzniecības centrs? Drīzāk, ka nē. Bija vēl viens mērķis, saistīts ar Ķīnas zeltu.
1938.gadā japāņi iebrūk Ķīnā. Ķīnas banķieri un slepenā biedrība (Drakona dzimtas klans), norūpējušies par viņiem piederošo milzīgo zelta krājumu likteni, meklē drošu vietu, kur to noglabāt. Banķieri un ASV valdība piedāvā savus pakalpojumus, kā rezultātā zelts tiek iekrauts sešos amerikāņu kara kuģos un pārvests uz ASV, izsniedzot to īpašniekiem obligācijas un solot atgriezt zeltu ķīniešiem pēc 60 gadiem.

Drakona dzimtas klans

1980-tajos gados ķīniešiem izdevās atgūt nelielu daļu sava zelta, bet 1998.gadā, kad termiņš bija iztecējis, Ķīna pieprasīja atdot visu zeltu. Amerikāņi atteicās, sakot, ka pilnīgi pietiekami atdevuši to jau 1980-tajos gados. Ķīnieši vērsās amerikāņu tiesas instancēs- un ASV zaudēja lietu. Tika noteikts, ka zelts jāatgriež ķīniešiem līdz 2001.gada 11.septembrim.
Ar zelta atgriešanas operāciju nodarbojās "Cantor Fitzgerald Securities", kuras ofisi atradās Pasaules tirdzniecības centrā, savukārt Ķīnai atgriežamais zelts it kā glabājās Ziemeļu torņa pazemes seifos. Nu un kā jūs jau zināt, 2001.gada 11.septembrī Dvīņu torņi nozuda nebūtībā.

"Cantor Fitzgerald Securities" darbinieki (aptuveni 600 cilvēku) gāja bojā, bet zelts pazuda...

Raksts tapis pēc autora A.Sidorenko materiāliem, Izmantoti video no youtube.com

Ja tevi ieinteresēja šis raksts, tad notrikti patiks arī Apgādā Zvaigzne ABC izdotā Edvarda Lūkasa grāmata "Maldināšana. Līdz šim noklusētais stāsts par Austrumiem un Rietumiem. Spiegošana mūsdienās".

Edvards Lūkass piedāvā lasītājiem tādus, kas risinās reālajā dzīvē. Tie vēsta par slepeno fronti, kā arī par cīņām starp Austrumeiropas jauno kapitālismu – autoritāru, mafiozu varu – un dažādu likstu apsēsto Eiropas un Amerikas demokrātisko sabiedrību.

“Maldināšana” sniedz nozīmīgu informāciju par lielās politikas un rūpnieciskās izlūkošanas aizkulisēm. Grāmatā aplūkoti arī līdz šim plašākai sabiedrībai nezināmi fakti par Rietumu izlūkdienestu aktivitātēm Baltijā pēckara gados.

Reizē tā ir saistoša un spriedzes pilna: ir patiešām aizraujoši lasīt gan par valdzinošās spiedzes Annas Čapmenas izraidīšanu no ASV 2010. gadā un ar to saistīto sensāciju plašsaziņas līdzekļos visā pasaulē, gan dramatisko stāstu par augsta līmeņa bijušā Igaunijas Aizsardzības ministrijas ierēdņa Hermaņa Simma (Krievijas "kurmja") atmaskošanu 2008. gadā.

Izmantojot šos notikumus kā piemēru un personiski iegūtus ekskluzīvus interviju materiālus, Lūkass uzskatāmi parāda, kā spiegošana notiek mūsdienās, kas to organizē un kādām interesēm tā kalpo patiesībā.

Edvards Lūkass (Edward Lucas) ir iknedēļas izdevuma The Economist vecākais redaktors. Kopš 1986. gada viņš specializējas Austrumeiropas jautājumos. Strādājis par korespondentu Berlīnē, Maskavā, Prāgā, Vīnē un Baltijas valstīs. Edvards Lūkass ir arī vairāk nekā piecpadsmit valodās tulkotās grāmatas The New Cold War (2008) autors.