Rodas koloss - viens no 7 pasaules brīnumiem
Rodas koloss bija apmēram 30 – 35 metrus augsta sengrieķu saules dieva Hēlija statuja, kas atradās uz 15 metrus augsta marmora postamenta Rodas salā Grieķijā. Pati statuja bija veidota no dzelzs konstrukcijām, akmens un bronzas plāksnēm no 292.-280. g. p.m.ē. un gājusi bojā 224. g. p.m.ē. zemestrīcē, nolūstot statujai ceļgalu augstumā. Vēlāk, kad Rodu iekaroja arābi, viņi atlikušās drupas pārdeva pārkausēšanai.
305. gadā p. m. ē. Maķedonijas valdnieka Antigona I dēls ģenerālis Demetrijas ar 40 000 cilvēku lielu armiju un milzīgu koka torni uz riteņiem, ko darbināja 3400 cilvēku, un kuram bija daudz šaujamlūku, iebruka Rodas salā, lai iegūtu tās bagātības, un, kaut gan viņa armijai bija spēcīgs ierocis", kas nosaukts par "Pilsētu postītāju", salu ieņemt neizdevās. Demetrijs ar armiju bija spiests atkāpties, atstājot pie pilsētas mūriem briesmīgos koka torņus uz riteņiem (pilsētu postītājus), kurus nespēja paņemt līdzi. Rodas salas iedzīvotāji pamestos "Pilsētu postītājus" pārdeva un par iegūto naudu salas sapulcē nolēma uzstādīt varenu statuju par godu savam dievam Hēlijam un visai Rodas salai, kā arī uzvarai pār Demetrija karaspēku. Darbs tika uzticēts tēlniekam Hāretam.
Vispirms tika izraudzīta vieta, kur statuja būtu redzama visā savā godībā no garām braucošajiem kuģiem. Svarīgs nosacījums bija, lai statuju neapspīdētu ne rīta, ne dienas, ne vakara saule un neliktu Dievam Hēlijam izsatīties pēc draudīga tumša silueta.
Bija arī jāizveido pareizās proporcijas proporcijas, lai tik milzīgai statujai augšējā daļa neliktos mazāka nekā ir patiesībā, kā arī jāatrisina visu detaļu un konstrukciju sastiprināšanas jautājumi. Visai statujai tika izmantotas aptuveni 12,5 t. metāla. Iekšējās konstrukcijas veidoja no dzelzs stīpām, apkārt liekot plānas bronzas plāksnes. Hārets un viņa strādnieki statuju veidoja 20 gadus, līdz beidzot pasaulei atklājās viens no septiņiem antīkās pasaules brīnumiem.
Savā laikā Rodas koloss bija augstākā statuja pasaulē. Sākotnēji tas bijis iecerēts tikai 18 metrus augsts, un ar tēlnieku Hāretu par to jau bija nolīgta konkrēta cena. Vēlāk statujas pasūtītājs vēlējies divreiz augstāku pieminekli, un Hārets cenu divkāršojis. Tā bijusi milzīga kļūda, jo izdevumi bijuši astoņas reizes lielāki, kas mākslinieku izputinājis, un tādēļ, pēc Hēlija pieminekļa pabeigšanas, viņš izdarījis pašnāvību.
Rodas koloss gāja bojā 227.g.pmē. spēcīgas zemestrīces laikā. Zemestrīce nopostīja visus dzīvojamos kvartālus un tempļus. Arī Hēlija statuja neizturēja. Tās augšējā daļa līdz pat ceļgaliem nolūza. Tikai kolosa kāju apakšstilbi ar pirkstiem palika agrākajā vietā. Sākotnēji salas iedzīvotāji gribēja statuju atjaunot, taču vēlāk nolēma to nedarīt, jo nodomāja, ka dievam Hēlijam tā nav patikusi. Taču statuja pat izpostītā veidā izraisīja apbrīnu vēl tūkstoš gadu garumā visiem, kas ieradās Rodas salā.
Tikai mūsu ēras 651.gadā arābi, kas ieņēma Rodu, pārdeva statujas atliekas kādam tirgonim, kas lika tās izcelt no ūdens un aizveda prom ar it kā deviņiem kamieļiem, savukārt, palikušās kājas nolauza no postamenta un aizveda pārkausēšanai uz Mezopotāmijas pilsētu Edesu..
