Jautrās brīvdienas autobusā
Vēl izbaudīsim pēdējo šo brīvdienu dienu ar pilnu elpu, piedalīsimies pasākumos, būsim kopā ar ģimeni, bet rīt jau atkal atpakaļ uz darbu. Kādam ar auto, kādam ar sabiedrisko...
Es braucu autobusā un jāpajautā blakus stāvošajam, lai padod konduktorei
naudu biļetei. Kā viņu uzrunāt - tu vai Jūs? Sāku spriest loģiski. Šis
autobuss ir ekspresis, un - ja šis vīrietis neizkāpa iepriekšējā pieturā,
viņš dodas uz manu mikrorajonu. Rokās ir ziedi, tātad, brauc pie sievietes.
Ziedi ir skaisti - sieviete arī ir skaista. Manā mikrorajonā ir tikai divas
skaistas sievietes - mana sieva un mana mīļākā. Pie mīļākās viņš nebrauc, jo
pie viņas dodos es pats. Tātad, brauc pie manas sievas. Viņai ir divi
mīļākie - Juris un Kārlis. Kārlis patreiz ir komandējumā. Klau, Juri, esi
tik labs un padod konduktorei naudu!
Blakus stāvošais vīrietis pārsteigti jautā:
- Kā Jūs mani pazīstat?
Veca kundzīte iekāpj starppilsētu autobusā un saka šoferim:
-Dēliņ, pasauc mani, lūdzu, kad būs Kleistu ciems!
-Labi, vecomāt!
Autobuss brauc stundu, divas, un vadītājs pavisam aizmirsis par vecās kundzītes lūgumu. Viņa pienāk un jautā:
-Dēliņ, vai Kleistu ciems būs drīz?
Šoferis saprot, ka tam jau pabraukts garām, tāpēc viņš apgriež autobusu un brauc kādus 40 km atpakaļ. Piebraucis pie ciema, viņš sauc:
-Vecmāmiņ, Kleistu ciems! Varat izkāpt!
-Bet man šeit izkāpt nemaz nevajag!-viņa atbild.
-Kā???!!!
-Man meita teica, ka, braucot garām šai pieturai, man jāiedzer zāles!
