Tā jokoja Latvijā trīsdesmitajos gados

Anekdoti

Nav brīnums
Klimpiņš un Lempiņš sēd kafejnīcā.
Viņi lasa.
Klimpiņš šķirsta kādu humoristisku žurnālu.
Pēkšņi viņš pārskaišas:- Mūžigi tie joki par sievas mātēm! Es nesaprotu, ko tie ļaudis grib? Es ar savu sievas māti dzīvoju ļoti saticīgi.
- Kur viņa dzīvo? - jautā Lempiņš.
- Kalifornijā, - atbild Klimpiņš.
..........................................................................................................................................................................................

Drošības labā
- Es nupat nopēru savu dēlu.
- Par ko tad?
- Par liecību.
- Kā? Liecības taču izsniegs tikai rīt.
- Jā, bet man jau šovakar jāaizbrauc.
..........................................................................................................................................................................................

Piens un kafija
Mazā Mirdza izbraukusi uz laukiem. Māte tai ganībās rāda vienu baltu un vienu melnu govi.
- Ā, nu es saprotu! - pēkšņi izsaucas mazā Mirdza - Baltā govs dod pienu un melnā kafiju!

Anekdoti par mūsu rakstniekiem

Tanī laikā, kad Dailes teātra dramaturģe bija dzejniece Elīna Zālīte, reiz teātra mākslinieciskais vadītājs mēģinājuma laikā kādam jaunam skatuves strādniekam uzsaucis:
- Dabūjiet Zālīti!
Pēc laba brīža jauneklis atgriezies un atvainodamies sacījis:
- Smiļģa kungs, zālītes te nekur nav. Bet es sētā atradu zaļas kastaņa lapas. Vai jūs šoreiz nevarētu iztikt ar lapām?
..........................................................................................................................................................................................

Ap 1930.gadu kāda Rīga teātra direktors satiek žurnāla Daugava redaktoru rakstnieku Jāni Grīnu.
- Kā jums sauca to žurnālu? - vaicā direktors. - Es nezinu, uz kurieni sūtīt brīvkarti.
Brīdi padomājis, Grīns atsaka:
- Nepūlieties velti. Es jau arī nezinu, kur atrodas jūsu teatris.
..........................................................................................................................................................................................

Pazīstamais dzejnieks un asais satiriķis- Zvārguļu Edvards (Treimanis) braucis autobusā no Cēsīm uz savu "Leukadiju". Autobusā iekāpusi vecāka sieviņa ar vairākiem saiņiem. Visi sēdekļi bijuši aizņemti. Sieviņai pretim sēdējis brašs jauneklis, bet tam nenācis prātā piecelties un atdot savu vietu vecajai sieviņai. Tad Zvārguļu Edvards teicis saviem draugiem:- Jā, tagad nav vairs tie laiki, kādi bija, kad es gāju "kreicskolā". Toreiz, ja ienāca vecāks cilvēks, es piecēlos un piedāvāju savu vietu. Bet laikam esmu bijis muļķis. Tagad gan es vairs tā nedarītu,- Nu jauneklis sapratis, ka tas teikts viņam, nokaunējies, piecēlies un atdevis savu vietu vecajai sieviņai.
- Dažreiz ar mēli var labāk ceļu parādīt, kā ar pirkstu,- noteicis Zvārguļu Edvards.

Reiņa Birzgaļa tautas dziesmu ilustrācijas:

Ai Dieviņi, kad es kļūšu
Jauna puiša līgaviņa;
Jau paliku pērno gadu,
Vēl palikšu šito gadu.

Liegi mani žagi rāva,
Kas jel mani pieminēja?
Vai piemin tautu dēls,
Vai tautieša mīlulīte.

Šķībi kaza ragus nesa,
Vai uz sniegu, vai uz lietu;
Augšu kaķis laizījāsi,
No tālienes tautas nāks.

Trīs reiz velku mellu runci
Apkārt savu iztubiņu,-
Lai velkāsi puiša prāti
Apkārt manu augumiņu.

Redzu, redzu, protu, protu,
Brūte būšu citu gad` -
Es atradu duj` vārpiņas
Viena salma galiņā.

Citu gadu šādu laiku
Es meitiņa vairs nebūšu,-
Jauna puiša līgaviņa,
Pie gultiņas šūpulītis.