Kā pārstāt nosodīt tos, kuru reakcija uz ārkārtas situāciju atšķiras no mūsējās
Dusmojoties uz apkārtējiem, kas pret ārkārtas situāciju izturas vieglprātīgi, mēs nomierinām sevi un novēršam uzmanību no pašu justās trauksmes. Tiesa, tas nevairo mīlestību pret cilvēci. Bet mēs varam to atgūt, ja pat šajā sarežģītajā laikā mēģinām iedomāties sevi otra cilvēka vietā. Tas pavērs jaunus spēkus un resursus, lai pārdzīvotu krīzi, uzskata klīniskā psiholoģe, attiecību speciāliste Džila Vēbere (Dr Jill Weber).
Mēs neko nezinām par cilvēkiem, kuri bariņos pastaigājas, sēž kafejnīcā u.tml., bet esam gatavi tos nekavējoties nosodīt: cik kaitinoši, ka kāds neievēro noteikumus, kamēr mēs tos uztveram ļoti nopietni!
Mēs ilgi varam sarunās ar mājiniekiem lamāt “pārkāpējus”, bet kāpēc mēs to darām? Koncentrēšanās uz negatīvo ir prasme, ko esam ieguvuši evolūcijas laikā, norāda psiholoģe.
Spēja saskatīt to, kas šķiet bīstams un nepieņemams, un koncentrēties uz to palīdzēja cilvēkam paredzēt potenciāli bīstamas situācijas - un tādējādi palielināt iespēju izdzīvot. Dusmas un aizkaitinājums pret tiem, kas uzvedas atšķirīgi, palīdz mums “pacelt” sevi augstāk par citiem, sajust, ka esam stiprāki un gudrāki. Tā mēs maskējam savu neaizsargātību un ievainojamību.
Mēs neesam pārliecināti par rītdienu. Kad beigsies ārkārtas situācija? Kas notiks ar tiem, kuri inficējas ar koronavīrusu? Kā karantīna ietekmēs ekonomiku? Vai mēs saglabāsim darbu? Vai atradīsim jaunu? Domāt par to ir satraucoši un biedējoši. Nosodot citus, mēs novēršamies no sava satraukuma.
Līdz šim neviens no veidiem, kā tikt galā ar pandēmiju, nav izrādījies optimāls. Mēs varam sekot tikai speciālistu ieteikumiem, cerēt uz labāko un neaizmirst par humānu attieksmi pret citiem, pat ja viņi neuzvedas tā, kā mēs vēlētos.
Džila Vēbere piedāvā piecus soļus, kas palīdzēs pārtraukt nosodīt citus un atkal iemīlēt apkārtējos.
1. Atzīsti: mēs visi esam malači!
Ja, sākoties Jaunajam gadam, kāds būtu teicis, ka pavisam drīz mūsu pilsētās veikali, viesnīcas un kafejnīcas būs slēgti, bērni mācīsies no attāluma, un mūsu guļamistabas būs pārvērtušās par birojiem, mēs vienkārši tam neticētu. Un tomēr tā ir. Pārsteidzoši vērot, uz ko spējīga sabiedrība, saskaroties ar briesmām, un visi pelnījuši uzslavu par saliedētību, elastību, uzticamību un atbildību.
2. Saproti: mēs visi ļoti stipri pārdzīvojam
Katrs no mums kaut ko zaudējis koronavīrusa un ārkārtas situācijas ierobežojumu dēļ. Kādam izjuka plāni vasarai, kāds zaudēja darbu, vēl kāds - stabilo priekšstatu par sevi un apkārtējo pasauli. Mēs bēdājamies, bet mūsu “bēdu grafiki” ne vienmēr sakrīt!
Kamēr viens noliedz realitāti, otrs savā prātā tirgojas ar Dievu vai Visumu. Kāds iestrēdzis dusmu stadijā, bet kāds jau pieņēmis situāciju un sāk rīkoties.
Nav viena pareizā ceļa un pareizā laika, kura laikā mums jāatgriežas ierindā. Katra smadzenes izvēlas savu ceļu, kā pielāgoties notiekošajam. Neviens nezina, cik ātri tas notiks, bet nosodīt citus par to, ka viņu realitāte nesakrīt ar tavējo, ir vienkārši bezjēdzīgi. Dodiet laiku saviem tuviniekiem un arī svešiniekiem: tas ir viņu ceļš, viņu pieredze un atbildība.
3. Pieņem savas negatīvās jūtas
Izvairīties no dusmām, niknuma, apjukuma, neatzīt savas bailes ir bīstamāk nekā jebkad agrāk. Vērīga attieksme pret emocijām, prasme tās atpazīt mazinās mūsu ciešanas.
Mēģini kļūt ziņkārīgs, pajautā sev: kādu jaunu pieredzi es gūstu šeit un tagad? Sapratne, ka katrs no mums ir neaizsargāts, sniegs atvieglojumu: tā sevī atbrīvojam spēkus, kas iepriekš tērēti negatīvo pārdzīvojumu apslāpēšanai.
Kā izmantot šos spēkus? Pieņemt realitāti ar visiem tās ierobežojumiem un iezīmēm nozīmē pārstāt pētīt, ko dara citi, un koncentrēties uz sevi, lai būtu šeit un tagad.
4. Komunicē ar tiem, kuru uzskati atšķiras no tavējiem
Atrodoties izolācijā, mēs reizēm aizmirstam, ka apkārtējā pasaule un cilvēki ir dažādi. Pašlaik mums ir ļoti maz informācijas par citiem un viņu motīviem. Mēs vērojam notiekošo no malas un izdarām secinājumus, balstoties tikai uz pašu uzskatiem un priekšstatiem par to, kā visam vajadzētu būt.
Tāpēc, ja šķiet, ka apkārtējie cilvēki uzvedas savādāk, nekā vajadzētu, vispirms mēģini nojaust, kāpēc viņi tā rīkojas, nevis uzreiz apzīmogot ar kauna zīmi. Panākt vienošanos vai vismaz saprasties palīdzēs godīga saruna. Mūsu minējumi par to, kas liek cilvēkiem rīkoties tā vai citādi, pirmkārt, var būt tālu no patiesības, un, otrkārt - liek dusmoties uz tiem, kuri, iespējams, to nemaz nav pelnījuši.
5. Atceries: mēs visi esam vienā laivā
Izolācija, nepieciešamība ievērot distanci, ierasto izklaižu veidu nepieejamība ietekmē ikvienu: gan mūs, gan mūsu bērnus, gan tos, ar kuriem nemaz neesam pazīstami.
Mēs nevaram paredzēt, kā tas viss ietekmēs mūsu psihi - varam tikai vērot. Bet noteikti mēs nepaliksim tādi paši un ikvienam būs jātiek galā ar krīzi savā veidā.
Tāpēc iecietība un līdzjūtība mūsdienās ir ne mazāk svarīgi kā medicīniskās maskas un pašizolācija. Spēja iedomāties sevi otra vietā un viņu nenosodīt palīdzēs mums, cik nu iespējams, saglabāt neskartu savu psihi.
