Kas tik viss nenotiek 1. aprīlī

Aprīļa pirmā diena ir zaudējusi savu nozīmi - mūsu realitāte jau sen ir pārspējusi jebkuru izdomāto absurdu.

Meitene mani pameta 1. aprīlī un trešajā piezvanīja, la pateiktu, ka pajokojusi. Kāda neraža – es jau biju atradis citu.

Es izjokoju priekšnieku: pateicu, ka viņš ir gudrs, labs un zinošs vadītājs.

14 gadus vecās meitas joks: "Apsveicu! Drīz tu kļūsi par vecmāmiņu!" lika man vēl diezgan ilgi mosties no murgiem.

1. aprīlis. Nevienam nevar ticēt. Tas ir, tāpat kā jebkurā citā dienā.

- Kā pagāja 1. aprīlis darbā?
- Jautri. Vadītājs izdeva rīkojumu, ka mūsu nodaļu skar štatu samazināšana. Mēs visi tā smējāmies. Nākamajā dienā smējās vadītājs – izrādījās, ka tā ir taisnība.

Kad mācījos 5. klasē, vecāki mani modināja un uz jautājumu: "Vai es šodien varu neiet uz skolu?" (domāju, ka katrs bērns to nepārtraukti jautāja) tētis atbildēja: - Jā, vari. Bet tikai tad, ja tagad ātri piecelsies, saģērbsies, paēdīsi un saklāsi gultu.
Es noticēju viņam, priecīgi visu izdarīju un tad uzzināju, ka šodien ir 1. aprīlis, un man ir vēl 30 minūtes pirms došanās uz skolu.

- Dārgais, es esmu stāvoklī.
- Ko-o-o-o?
- Aprill-aprill!
- Anniņ, tu ko, tā jau var piebiedēt sirdslēkmi.
- Kā tu mani nosauci??? Kāda Anniņa?
- Sveicu 1. aprīlī, mīļotā!

Vīrs sievai:
- Saproti, tā sanāca... pirts, meitenes... piedzēros un biju tev neuzticīgs!
Sieva:
- Dārgais, es arī darba ballītē piedzēros un atdevos pirmajam gribētājam!
Vīrs: - 1. aprīlis?
Sieva: - Nē, tas bija 26. martā...

- Dārgais, vai tu mani mīli?
- Jā.
- Vakar tu biji daiļrunīgāks.
- Vakar bija 1. aprīlis.

1. aprīlī tālredzīgi cilvēki jau no rīta nosmērē muguru ar krītu, lai pēc katra dumja joka nevajadzētu pētīt savu muguru.

Draudzeņu saruna:
- Čau! Šodien ir pirmais aprīlis, neviens vēl nav tevi izjokojis?
- Nē, tu taču zini, ka mani nevar apmānīt, es neuzķeros. Varbūt papļāpāsim vēlāk, tagad esmu aizņemta – piedalos sacensībās.
- Ko?
- Zvanīja vīrs un aicināja uz labāko sievu konkursu. Viņš jau mani gaida finišā ar draugiem, ar videokameru, ar ziediem, ar šampanieti un dāvanām. Pārliecināts, ka es uzvarēšu. Man vēl tikai jāsasilda gludeklis un ar to jāskrien uz alus bāru. Tur ir finiša līnija. Kurai finišā būs karstākais gludeklis, tā uzvarēs. Viss, es skrienu.

1. aprīlī kāda aviokompānija paziņoja par guļvietu pārdošanas sākumu. Tika ziņots, ka tās atradīsies bagāžas nodalījumos virs sēdekļiem. Ziņai bija pievienoti fotoattēli, kas skaidri parādīja, kā tas izskatīsies.

Vīrietis un draugs sēž pie bāra. Draugs: - Piezvanīšu tavai sievai, izjokosim 1. aprīlī!
- Labi! Pēc tam es tavai!
Draugs zvana no viņa tālruņa. Sieva: - Es tev teicu, lai nezvani, es esmu sanāksmē! Aizņemta!
Draugs: - Atvainojiet, bet jūsu vīru tikko notrieca automašīna.
Sieva: - Viņš ir miris?
Draugs: - Nē taču, dzīvs. Viņu nogādāja slimnīcā.
Pēc 5 minūtēm vīrietis paņem tālruni no drauga un zvana viņa sievai. Viņa nemaz nenoklausās sakāmo un uzreiz runā:
- Sveiks, dārgais! Man ir tādas ziņas! Svetas vīrs piedzērās un viņu notrieca auto! Viņa un viņas mīļākais tieši no restorāna steidzās uz māju to nosvinēt.

Vīrs sievai – blondīnei:
- Dārgā, man tev jāatklāj kāds noslēpums, es vairs nespēju to slēpt.
- Kas? Runā!
- Es vēlos, lai tu man piedotu.
- Nu stāsti taču!
- Mūsu meita nav no tevis!
- Tūlīt atzīsties, no kā tad, maita!

- Drīz pavasaris!
- Zinu, ka 1. aprīlis, nepiemānīsi!
1. aprīlis ir labākā diena - vari teikt cilvēkiem patiesību un zināt, ka viņi neapvainosies, jo domās, ka tu tikai joko.
Vectēvam katru rītu bija jāizved mūsu sunīte Alma. Viņš to izdarīja un tad sagatavoja 1. aprīļa uzveduma laukumu. Bija pie mums pārdošanā tāda saldā desiņa ar zemesriekstiem - garšīga! Viņš paņēma vairākus gabaliņus un salika tos priekšnamā tā, lai tie izskatītos kā suņa kakas. Tad gāja modināt sievu:
- Labrīt, mīļā! Vai zini... es aizgulējos un neizvedu Almiņu laukā...
- Pietaisīja? Kur? Es taču tev teicu!
- Jā, priekšnamā ir nedaudz, vajadzētu satīrīt...
- Satīrīt? Tu neizvedi, tu arī satīri (triumfējoši)!
Darbība pārceļas uz priekšnamu. Vecmāmiņa nav uzlikusi brilles, sunīša potenciālie nedarbi izskatās ļoti dabiski.
- Nu redzi, līdz kam tu novedi (jau līdzjūtīgāk) Almiņu, nenoturējās. Atnes lupatu, satīrīsi.
- Nē, es vispirms parādīšu viņai, kurš te ir saimnieks.
Vectēvs izvelk no istabas Almu.
- Palaidņa suns, skaties, ko tu esi izdarījusi (draudīgi)! Vectēvs bāž Almas degunu "sūdos", Alma joprojām nesaprot un griežas prom.
- Ko spīdzini dzīvnieku! Pats esi vainīgs (sašutusi), aizgulējies!
- Es nevākšu, lai pati vāc aiz sevis! Ēd, lops!
Tad Alma beidzot sajuta, ka viņas priekšā mīļākais kārums!
- Nezvērs...- Vecmāmiņa tikai spēja izdvest, ar šausmām vērojot, kā mazais sunītis ne tikai kāri apēd kaudzīti, bet vēl nolaiza grīdu...
-Aprill, aprill, mīļā!

Metro arī sagatavojis joku 1. aprīlim. Margas un pakāpieni kustēsies dažādos virzienos.

Skolas grāmatvedībā ienāk viens no skolas meistariem (teiksim, Jānis). Atdevis dokumentus, mazliet papļāpā ar grāmatvedēm par dzīvi. Pēkšņi ar nopietnu seju pavaicā:
- Starp citu, vai jūs dzirdējāt, ka Pēteris (cits meistars), šķiet, ir sajucis prātā? No rīta ne no šā, ne no tā paķēra āmuru un sāka visus pa teritoriju dzenāt. Vīri tik tikko nomierināja. Direktors palaida viņu mājās, nevēlējās zvanīt slimnīcai, dzīvi cilvēkam sabojāt. Normāls cilvēks taču bija...
Parunāja vēl par citām tēmām, tad Jānis devās tieši uz darbnīcām, kur Pēteris mierīgi nodarbojas ar saviem darbiem. Jānis viņam saka:
- Tikko satiku vienu no grāmatvedēm, viņa teica, ka kabinetā vajadzētu salabot plauktiņu. Es aizietu pats, bet man tagad stunda, izpalīdzi, paņem āmuru un aizej, apskaties.
Pēteris, protams, piekrita, pēc brītiņa paņēma āmuru un devās uz grāmatvedību... Ienācis viņš nevarēja saprast, kāpēc grāmatvedes brēc necilvēcīgās balsīs un viņa mēģinājumi pieiet tuvāk un nomierināt izraisīja vēl izmisīgākus brēcienus.