Ziemassvētki Latvijā un citviet pasaulē

Maskās ļaudis mēģināja attēlot tos iedomātos garus, kurus gribēja atvairīt vai kuru labvēlību vēlējās iegūt. Maskošanās notika gan cilvēkveidīgās maskās, gan tādās, kas attēloja senču garus vai dabas spēkus. Lai nākamā gadā piepildītos auglības burvība, galvenais noteikums bija, ka cilvēkam maskā jāpaliek nepazītam.

Čigāni jeb budēļi gāja no mājas uz māju, veldami līdzi bluķi, nesdami svētību un pārraudzīdami, vai godā tiek turētas sentēvu tradīcijas. Masku gājiena ierašanās, darbošanās un aiziešana tiek apdziedāta speciālajās Ziemassvētku dziesmās, - tur masku izdarības ir apdziedātas visos sīkumos.

Protu, protu, redzu, redzu, tais mājās slinkas meitas:
Logi, soli nemazgāti, mēslu čupa pagultē.

Čigānos laizdamās, vilku biezu kažociņu:
Citur deva ēsti, dzerti, citur vēzdu par muguru.

Ķekatina, maza sieva, pazudusi kupenā;
Ņem sudraba šķipelīti, meklē mazu ķekatīnu.

Ko tu gaidi, vecais puisi, šogad sievas nepaņēmis.
Visas tavas vecās brūtes salēkušas čigānos.

Budēli, tēvaini, tev garš deguns:
Visu gaļu sakāri deguna galā.

Saimeniece cisku kasa, negribēja gaļas dot.
Vai tu kasi, vai nekasi, tāpat gaļa jāpiedod!

Budēli, tēvaini, tev gara bārda:
Dod manām meitām istabu slaucīt.

Čigānosi laizdamiesi, trīs kulītes līdzi ņēmu.
Vienā pupas, otrā zirņi, trešā cūkas smecerīte.

Kas mums deva siļķes ēst, tam lai visi kaķi sprāgst;
Kas mums deva gaļu ēst, tam lai lieli vepri aug.

Čigāniņi bēdājās: nava krēsla būdiņā:
Lepnām meitām platas lūpas, tur būs laba sēdēšana.

Šķiņķi, šķiņķi saimeniece, cūkas kājas kulītē.
Ja nedosi cūkas šķiņķi, ņemšu tavu dvēselīti.

Čigānos laizdamās, garu kuli šūdināj’:
Bāžu bļodu, bāžu kausu, vēl nelīda pavārnīca.

Eima bērni, čigānosi; čigānosi laba dzīve,
Čigāns ēda kviešu maizi, krējumāi mērcēdams.

Ejat, meitas, čigānos; čigānos laba peļņa!
Pāris kurpju, seši rubļi, pieci zelta gredzentiņ’.

Desa teki pa celiņu, līkumiņus mētādama,
Čigāniņi pakaļā, putraimiņus lasīdami.

Lūdzama, māmiņa, laid bērnus iekšā,
Ķekatu bērniem kājiņas sala.

Čigāniņi, totariņi, kur šo nakti gulēsim?
Cits priedēi, cits eglē, cits pie meitām kambarī.

Budēlimi, tēvainimi, dzīparota pātadziņa,
Meitu pīta, meitu šūta, mīļās Māras izrakstīt’.

Sasagrieza čigāniņi istabiņas vidiņā.
Sagriez, Dievs, rudzus, miežus lielajā tīrumā.

Citur pasaulē.

Galvenās latviešu tautas Ziemassvētku tradīcijas ir svētku naktī ēst deviņus ēdienus, starp kuriem noteikti jābūt zirņiem, pīrāgiem un cepetim, kā arī vilkt bluķi, iet čigānos jeb budēļos un dāvināt dāvanas. Līdzīgas tradīcijas sastopamas arī dažās citās valstīs, taču ir arī milzums citu Ziemassvētku svinēšanas tradīciju, par kurām mēs nemaz neesam dzirdējuši. Tādēļ piedāvājam Jums iepazīties ar veidiem, kā šos svētkus svin citur pasaulē.

Valstīs, kur vairums iedzīvotāju ir katoļticīgie - Polijā, Čehijā, Itālijā, Spānijā -, visur, sākot ar baznīcām, veikalu skatlogiem, dažādām sabiedriskām vietām un beidzot ar dzīvokļiem, tiek iekārtots kaut kas līdzīgs leļļu teātra dekorācijām ar Betlēmes atainojumu. Tur redzama kūtiņa, kurā dzimis Jēzus bērniņš, un visi, kas šajā notikumā ņēmuši dalību, t.i., Jāzeps, Marija, pats Jēzus bērniņš, aitas, govis, gani, un trīs Austrumu ķēniņi.

Tradīcija ar Ziemassvētku bluķa vilkšanu raksturīga ne tikai latviešiem. Bluķi Ziemassvētkos velk arī daudzās Eiropas valstīs, un tās mērķis ir līdz ar bluķa sadedzināšanu iznīdēt visu slikto un ļauno. Bluķa dedzināšanas tradīciju daudzas tautas saista ar labklājības vairošanu. Francijā ir tāda tradīcija, ka Ziemassvētku bluķis ir jāapēd. Taču frančiem Ziemassvētku bluķis ir rulete jeb, kā mēs teiktu, rolbiskvīts, kas apliets ar šokolādi un izrotāts ar marcipāna sēnītēm un meža rūķīšiem.

Latvieši Ziemassvētku vakarā bieži dzied: “No Ziemassvētku eglītes man spīd daudz gaišas svecītes…” Bet ko dara cilvēki tajās zemēs, kur egles neaug? Tuvojoties svētkiem, miljoniem Ziemeļeiropā un Ziemeļamerikas ziemeļos izaugušu vai īpaši izaudzētu eglīšu pošas ceļojumā pa visu pasauli, un karstajā Latīņamerikā nav nekādu problēmu nopirkt Kanādā vai Skandināvijā izaugušu skaistuli. Eglīšu rotāšanas tradīcijas ir ļoti dažādas. Japānā, piemēram, eglītes zaros kar košus papīra lukturīšus, Austrālijā - putnu ligzdiņas un putniņus, bijušajā PSRS eglītes galotnē uzstutēja sarkanu piecstaru zvaigzni, - tādu pašu kā Kremļa torņos.

Pie Ziemassvētku dāvanām bērni visagrāk tiek Holandē. Viņi tās saņem jau kopš 6. decembra, jo tad ceļojumu pa valsti sāk Svētais Nikolass - tā ir svinīga procesija, kas virzās no valsts dienvidiem uz ziemeļiem. Pats Svētais Nikolass ir tērpies nevis anglosakšu sarkanajā mētelī ar sermuliņādas apmalēm, bet melni violetā bīskapa tērpā ar augstu cepuri galvā. Tā kā Svētais Nikolass ar savu svītu no tālajiem dienvidiem ir ieradies zirgos, tad, protams, ir jāpabaro arī zirgi, tāpēc bērni savas kurpītes piepilda ar sienu un cukuru Svētā Nikolasa zirgiem. No rīta viņi tās atrod pilnas ar riekstiem un konfektēm.

Visvēlāk dāvanas saņem Spānijas bērni, kas 5. janvāra vakarā, Zvaigznes dienas priekšvakarā, savas kurpītes piepilda ar salmiem. Naktī ar salmiem mielojas Triju Karaļu kamieļi. Karaļi pateicībā par kamieļu pabarošanu atstāj bērniem dāvanas.

Anglijā, kur ikvienā mājā parasti ir kamīns, bērni vakarā pie tā uzkar savas zeķītes. Ziemassvētku naktī pa kamīna skursteni istabā ieveļas Santa Klauss un piepilda zeķītes ar dāvanām un saldumiem. Šo tradīciju pārņēmuši arī Amerikas bērni. Ja naktī kāds paliek nomodā, tad var sastapt arī pašu dāvanu licēju.

Francijā, kur klimats ir siltāks un mājās nav kamīnu, Ziemassvētku vakarā bērni savas kurpītes izliek aiz durvīm un no rīta skrien skatīties, ko Tēvs Noels tur ielicis.

Itālijas bērnu apdāvinātāja Burvju Feja arī ierodas caur skursteni, un viņa to dara Zvaigznes dienā - 6. janvārī. Viņa katrā mājā dāvanas ieliek īpašā lielā krūzē.

Meksikāņu bērniem tiek spilgti izkrāsota krūze vai vēderaina figūra, saukta par pinatu. To piepilda ar dāvanām un saldumiem un pakar pie griestiem. Bērniem aizsien acis un rokā iedod garu nūju, ar kuru pinatu nokratīt zemē. Zviedrijā, kur zem katras mājas, klēts un kūts dzīvo rūķīši, Zimassvētkos viņi uzņemas bērnus apdāvināt. Tad nu pašiem bērniem jāprotas būt čakliem, godīgiem un kārtīgiem, jo rūķiem viss ir zināms.