Kas ir Valpurģu nakts

Ģermāņu un skandināvu mitoloģijā Valpurģu nakts tika svinēta kā mēness svētki pirmajā pilnmēness naktī starp pavasara un vasaras saulgriežiem. Vēlākās tradīcijās par Valpurģu nakti kļuva nakts no 30. aprīļa uz 1. maiju.

Ģermāņu tautu tradīcijās zemnieki šajā naktī aizsargāja savu sētu no raganām ar ārā izliktām slotām un Maija kokiem. Maija koks, kas parasti bija bērzs, bija vienlaikus gan auglības simbols, gan arī Pasaules koka modelis. Uz Valpurģa nakti no meža tika atnesti Maija koka zari un novietoti sētā mājas priekšā. Šis koks simbolizēja dabas auglības spēku, kas tiek sniegts arī cilvēkiem, tādēļ tā godināšanai cilvēki ciema vidū dejoja ap Maiju koku. Pirms kristietības ienākšanas lauku pļavās notika rituāli mīlas akti, kas pārnesa cilvēka auglības spēku uz aramzemi.

Daudzas pavasara svētku tradīcijas saistītas ar jauniem pāriem, kas simboliski pārstāv cilvēku kopību. Gājiens starp diviem Valpurģu ugunskuriem ir attīrošs un aizsargā no slimībām. Vēl šodien dažviet Vācijā tiek turpināta tradīcija ar milzīgiem uguskuriem, uz kuriem mēdza dedzināt raganas. Tas ir kā šo seno tradīciju atspulgs.

Skandināvu mitoloģijā ragana jeb heks ir ļoti sena mitoloģiska būtne, kas var būt abu dzimumu, taču visbiežāk tā redzama kā sieviete. Tā pārstāv kailsi un bīstamu seksuālās pievilkšanas spēku. Senajās skandināvu sāgās ragana tika attēlota jājam uz vilka ar čūsku grožiem. Čūska apliecināja raganas varu pār potenci, bet vilks simbolizēja raganas varu pār dzīvniecisko daļu cilvēkā. Šajos priekšstatos arī vecmāte jeb bērnu saņēmēja dzemdībās tika uzskatīta par raganu, kas var izburt veselu bērnu no sievietes vēdera vai arī ļaut sievietei un/vai bērnam mirt. Ragana vietām simbolizēja arī neizprotamo ļaunumu, tāpēc saulgriežu ugunskuros tika dedzinātas simboliskas lelles-raganas, lai no tā atbrīvotos.

Sākotnējie priekšstati par raganas būtību un Valpurģu nakts nozīmi ir deformēti viduslaikos raganu prāvu laikā un šodien daudzviet Eiropā pilnībā aizmirsti.

Kā radās Valpurģu nakts?

Lielākais raganu sabats Valpurģu nakts, savu nosaukumu ir ieguvis par godu mūķenei Svētajai Valpurgai. Stāsta, ka viņa bija Rietumsaksijas karaļa Ričarda meita, kas dzimusi Devonšīrā, aptuveni 710. gadā. Leģenda vēsta, ka tad, kad meitenei bija 11 gadu, viņa tika nodota audzināšanā Vinbornas klosterī. Tur viņa pavadīja vairāk kā 20 gadus. Tas bija kā brīvprātīgs ieslodzījums, jo klosteris bija izslavēts ar saviem striktajiem noteikumiem un askētismu. Šajā laikā Valpurga ieguva labu izglītību un apguva vairākas svešvalodas. Jaunā sieviete teicami pārzināja evaņģēliju, tāpēc Vinbornas klostera abate pieņēma lēmumu, ka jaunā sieviete kopā ar vēl citām mūķenēm jāsūta kā misionāres uz Vāciju. Neilgi pēc tam, kad kuģis ar misionārēm bija izbraucis jūrā, sākusies spēcīga vētra. Valpurga tūlīt metusies ceļos un nodevusies lūgšanām. Tajā mirklī noticis brīnums - jūra acumirklī kļuvusi mierīga un kuģis laimīgi sasniedzis Vāczemi. Matroži sagaidītājiem izstāstījuši notikušo un Valpurga izpelnījusies brīnumdares slavu un tikusi uzņemta ar īpašu godbijību. Kopš tā laika Valpurga ir jūrnieku aizbildne.

Vācijā Valpurgai tika uzticēta Haidenhaimas klostera vadīšana, bet vēlāk arī vīriešu klostera vadība, kas tajos laikos bija visai neparasts notikums. Dzīves laikā viņa tika godāta kā tikumības, dievbijības un gudrības iemiesotāja. Viņa nomira 777. gadā un tika apglabāta tajā pat klosterī.

Taču simts gadus pēc Valpurgas nāves, stāsts par neparasto sievieti bija jau aizmirsies. Jaunais Haidenhaimas klostera bīskaps nolēma atjaunot nolaisto baznīcu un veco klosteri. Remontdarbu laikā strādnieki nejauši sapostīja Valpurgas kapavietu. Sadusmotais un neapmierinātais par kapavietas zaimošanu svētās Valpurgas spoks līdz nāvei pārbiedējis bīskapu. Pēc šī notikuma mūķenes pīšļi pārvesti uz Aištati, uz kādu klinšu aizu. Pēc kāda laika no klints sāka tecēt eļļa, kas izrādījās dziedinoša. Valpurga tika iecelta svēto kārtā, bet maija pirmā diena kopš tā laika tiek uzskatīta par Svētās Valpurgas dienu.

Tomēr neskatoties uz visām labajām lietām, ko Valpurga bija paveikusi, daudzus cilvēkus vairāk interesēja šī stāsta baisā puse un Valpurga pamazām kļuva par visdažādāko spoku stāstu galveno varoni. Viņas dzīvesstāsts tika pārveidots, iepinot tajā gan izdomājumus, gan reliģiskus aizspriedumus. Un Svētās Valpurgas diena kļuva par visai pretrunīgiem un atšķirīgi interpretējamiem svētkiem - savdabīgu velnišķīguma, pagānisma un svētuma simbiozi.