Ko der zināt par kukurūzu
Kukurūza ir graudzāļu dzimtas kultūraugs, ko sāka kultivēt Vidusamerikā, un no kurienes tā 1 gt. p.m.ē. strauji izplatījās visā Amerikā. Citur pasaulē kukurūza sāka izplatīties pēc eiropiešu ierašanās Amerikā 16.gs. Kukurūzu audzē arī Latvijā, taču vēsā klimata dēļ raža ne vienmēr ienākas, taču gardi pagatavojamās un uzturvielām bagātās dzeltenās vālītes ir cauru gadu nopērkamas gan tirgos, gan veikalos.
Kad Kristofers Kolumbs pirmo reizi spēra kāju tagadējās Kubas teritorijā, vietējie iedzīvotāji kā viesmīlības zīmi esot pasnieguši divas vērtīgas lietas - pirmā esot bijusi tabaka, bet otrā - dīvains augs, ne īsti dārzenis, ne arī auglis. Iedzimtie to turējuši zelta vērtē, jo viņu dzīves kāpumi un kritumi bijuši cieši saistīti ar kukurūzas ražu vai neražu. ''Dzīvības avots, visa svētuma māte un tēvs'' - tā vietējie iedzīvotāji gadsimtiem ilgi godājuši šo augu. Un ne velti, jo kukurūza ne tikai kalpojusi par galveno iztikas avotu, bet arī tikusi izmantota daudziem citiem nolūkiem - no kātiem būvēti žogi un mājas, no šķiedrām gatavoti apģērbi un rotaslietas. Lai izpelnītos kukurūzas dieva labvēlību, acteki īpašās ceremonijās pat upurējuši savu brāļu dzīvības.
Mūsdienās ASV vien tiek audzēts vairāk kā 300 sķirņu kukurūzas. Lai gan šī auga stublājs reizēm sniedzas pat divarpus metru augstumā, uz tā mēdz nobriest tikai viena vai divas vālītes. Lielākā māksla ir novākt kukurūzu īstajā laikā.
Kukurūza ir bagāta ar ogļhidrātiem, A, B un C vitamīniem. Olbaltumvielu kukurūzā gan ir mazāk nekā, piemēram, pupiņās, toties to kompensē ievērojamais kalcija, magnēzija, fosfora un dzelzs saturs.
Padomi, gatavojot kukurūzu.
- Tiklīdz kukurūza ir novākta, strauji veidojas ciete, tāpēc jo ātrāk vālītes nokļūst katlā vai uz galda, jo labāk.
- Svaigas kukurūzas vālītes var pazīt pēc zaļajām lapiņām un koši dzeltenajiem graudiem. Ja graudiņi ir bālgani vai pat sačokurojušies, tad šādas vālītes nevajadzētu iegādāties.
- Lai kukurūzas vālīti sagatavotu vārīšanai vai cepšanai, vispirms noloba zaļās lapas un pēc tam ar asu nazi atdala graudiņus no serdes.
- Ja vēlas pagatavot veselas vālītes, tās liek verdošā ūdenī un vāra mīkstas. Tās pasniedz, pārkaisītas ar sāli un pārlietas ar kausētu sviestu. Ļoti saldām šķirnēm sviests pat nav vajadzīgs.
- Savukārt mazas vālītes ir piemērotas cepšanai un grilēšanai, tās lieliski garšo kā piedeva vistas gaļas ēdieniem.
- Svaigas kukurūzas vālītes ir piemērotas arī iesaldēšanai. Vispirms tās uz 5 minūtēm ievieto verdošā ūdenī, pēc tam veselas vai arī tikai graudiņus ieber polietilēna maisiņā in liek saldētavā. Tur vālītes var uzglabāt apmēram 8 mēnešus.
- Mazas, konservētas vālītes, pārgrieztas uz pusēm vai sagrieztas ripiņās, labi noder kā piedeva lapu salātiem.
- No kukurūzas iegūst arī cieti, ko izmanto tāpat kā pārējos cietes veidus. Jāatceras, ka kukurūzas ciete pēc 20 minūšu ilgas karsēšanas zaudē iebiezinošās īpašības.
- Pateicoties kukurūzas cietei, karsti ēdieni iegūst glītu spīdumu, savukārt kūkas un cepumus tā padara vieglus un gaisīgus. Ja receptē paredzēti 100 grami miltu, tad labāk ņemt 60 gramus miltu un 40 gramus kukurūzas cietes.
- Nevaļīgi cilvēki var pagatavot lielu bļodu kukurūzas salātu un tos nelielās porcijās iesaldēt.
[+] [-]
[+] [-]