Skaistākās Imanta Ziedoņa atziņas

Jūs varat teikt: „Bet šis ir mūsu laiks, šis laiks mums pieder.”
Nē, tikai telpa šai laikā. Un arī – tikai daļa telpas, tā, ko jūs saprotat. Jums pieder tiesības pārveidot telpu šajā laikā. Pārgrūstīt mēbeles, iekārtot jaunas. Mainīt dekorācijas. Radīt vērtības, celt aizsprostus upē, selekcionēt jaunas puķes. Jums pieder dažas stundas svešā pilsētā. Jūs varat šajā laikā nopirkt suvenīrus. Tie jums piederēs. Nopirkt mantas, pat biļeti uz koncertu. Un, kad jūs brauksit prom, ar jums būs jūsu mantas, jūsu suvenīri un biļetes, izlietoti papīriņi. Jo dziesmas skanēšana un ilgošanās jums nepiederēja un nepiederēs. Pilsētas rūkoņa un šalkoņa jums nepiederēja un nepiederēs. Šalkoņa un rūkoņa, cerības un ilgošanās ir – laiks, ko nevar piesavināties. Tas nevienam nepieder.
Jums bija tikai tiesības to dzirdēt, tajā piedalīties. Un, ja jums bija spēks, jūs varējāt kāpināt laika intensitāti. Tas arī viss.”

Vissvarīgākais, ko cilvēks var izdarīt, ir ne jau pārmainīt pasauli, bet gan sevi.

Pasaule ir siltuma izslāpusi.
Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais.
Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?

Visi mēs esam pudeles un kārbiņas, burkas un afišu stabi. Visus mūs aplīmēja, aplīmē un aplīmēs – sabiedriska paradumība. Jo etiķete ir cilvēku pazīšanās zīme: tev ir plats gabardīna mētelis – tu esi savējais; tev ir tetovējumi uz rokām un krūtīm – tu esi mūsējais; tev ir ģitāra un pinkaini mati – tu esi mūsu puika. Tu esi džentlmenis, tu esi nelga, tu esi snobs, un tu esi pilsonis. Citus pazīst pēc importa apģērba gabaliem, pasaules modes saules brillēm, cepurēm, kamzoliem un bikšturiem. Citiem ir nekur nedabūjamas dārgas zvērādu cepures.

“Man nevajag daudz - man vajag mazliet. Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs. Un paliks tikai mirklis īss.”

Parādi man to robežu, kur beidzas viens cilvēks un kur sākas otrs! Tā fotogrāfiskā līnija – drēbes, cepure un kurpes – vai tā ir viņa robeža? Vai cilvēks beidzas savu pirkstu galos?
Parādi man tās neredzamās robežas, kuras, viens otru sajuzdami, pāriet vīrieši un sievietes. Ne kāds ko teica, ne kāds ko dzirdēja, ne smarža ieviļņojās, ne pirkstiņš nepieskārās. Tad ar ko viņi aizskāra viens otru?

Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu.

“Kad es izgāju no savas būdas, es vēl nesapratu, ka pasaule ir neaptverama. Bet, kad es biju skrējis saulei līdzi trejdeviņus gadus neatkāpdamies un neatelpodams (lai tikai visu laiku paliktu viņas gaismā!), es sapratu, ka diena nekad nebeidzas. Un, kad trejdeviņus gadus tā biju gājis līdz mēnesim, es sapratu, ka nekad nebeidzas nakts. Un es sapratu, ka vajag stāvēt uz vietas. Diena tad atnāks pati un pati atnāks nakts pie tevis. Un nekur nav jāskrien, un ne pēc kā nav jāsteidzas, ir tikai jājūt lietu ritms un jāatrod sevi pašu šais ritmos.”

Katrai dienai ir uzliesmojums. Ja tu visu dienu esi gājis un neesi to redzējis, tad gaidi. Nemirkšķini acis. Varbūt tas notiek tai brīdī, kad tavas acis aizmirkšķinās.

Ilgāk par mirkli — nekas nespēj būt,
Un vairāk par mirkli — mums neiegūt.

Laikam priekam ir maz vārdu. Varbūt to izteic vistuvāk tie vārdi ar izskaņu –šana: saules kāpšana, rasas krišana, sanēšana un vizēšana, izkapts šņākšana, putnu vīterošana.
Laime ir laiks. Piepildīts laiks. Laime ir skaņām, krāsām un smaržām piepildīts laiks

“Bija laiks, kad tu apskaudi akmens seju. Bija laiks, kad tu lūdzies akmens mieru. Zilas debesis tu lūdzi, lai tur neparādās neviens mākonis. Gludu sienu tu lūdzi robainos mūros. Mierīgu roku uz pieres. Bet tagad tu zini – akmenim ir sava dzīve un mierīgai rokai sava dzīve. Tev jādzīvo savējā.”

Ūdens plūdi aiznes ciemus un ielejas. Runu plūdos aiziet bojā kaut kas vairāk.

Paglaudīt galvu. Mēs zinām, kas tas ir. Mēs esam glaudīti. Kad mazi bijām. Mēs vēl tagad to atceramies. Ļoti viegli ir noglāstīt bērnam galvu, izlaist pirkstus caur matiem. Paglaudīt, nosaukt mīlināmā vārdiņā. Nav nekādas atbildības. Ļoti viegli.
Bet paglaudiet galvu lielajam cilvēkam. Savai vecmāmiņai, savam vectēvam. Tēvocim, kad viņš ir slims. Un viņš sāks raudāt. Viņš apjucis sāks raudāt. Par ko?
Par to, ka blakus ir bijusi uguns. Tuvumā visu laiku bija uguns un atspīdumi uzblāzmoja solīdami. Visu laiku aiz sienas bija siltums, un reizēm tas atnāca pa durvju spraugu.
Tu noglaudīji – tu atgādināji.

Uz cilvēku neved neviena laipa, neviens tilts. Uz cilvēku var aiziet tikai pa atspulgiem.

Radi SAVU pasauli! Šī pasaule cilvēkam ir par lielu. Radi SAVU MAZO! Lielā sastāv no mazajām. Kur ir tava mazā? Veido to no zemeņu stādiem. Vai no tērauda dzirkstelēm. Veido no dzejoļu rindām un no keramikas māliem. Tai nav jābūt lielai, bet tai jābūt bagātai! Un tai nav jābūt skatlogā izstādītai, bet ja tevi atrod ciemiņš, lai tu vari to pacienāt. Lai paliek krāsaina dzirkstele no tavām glazūrām viņā.

"Es zinu mirkļus dienas garumā un dienas mirkļa īsumā.”

Bija laiks, kad tu apskaudi akmens seju. Bija laiks, kad tu lūdzies akmens mieru. Zilas debesis tu lūdzi, lai tur neparādās neviens mākonis. Gludu sienu tu lūdzi robainos mūros. Mierīgu roku uz pieres. Bet tagad tu zini – akmenim ir sava dzīve un mierīgai rokai sava dzīve. Tev jādzīvo savējā

Un, kad es paskatos uz rietiem, kāds roku man uz pleca liek: “Mums šajā dzīvē visa pietiek, mums tikai laika nepietiek.

Ja kāds ir radīts, lai rakstītu, tad viņam ir viņa dzejoļi, un neko vairāk nevajag.
(I. Ziedonis)