Ņujorkas Metropoles operas teātris jauno sezonu svinīgi atklāja ar Džuzepes Verdi operas Otello jauniestudējumu
Verdi Otello ir opermūzikas šedevrs un katra tā iestudēšana ir vispasaules notikums pats par sevi, turklāt Metropoles operas teātrī tas bija arī ilgi gaidīts.
Iepriekšējais iestudējums pirmizrādi pieredzēja pirms vairāk kā 20 gadiem - 1994. gada 21. martā. Toreiz Otello lomā Plasido Domingo, diriģents Valērijs Gergijevs, režisors Elija Mošinskis.
Teātra direktors Pīters Gelbs atzīmē, ka ir piesaistīti jauni mākslinieki, kuru vokālais un aktieriskais sniegums ir vienlīdz izcils un atbilst mūsdienu operu iestudējumu prasībām. P. Gelbs īpaši atzinīgus vārdus ir veltījis jaunā iestudējuma mūziķiem: kanādiešu diriģentam Janikam Nezē-Segēnam, mūsu tenoram Aleksandram Antoņenko (Otello), bulgāru soprānam Soņai Jončevai (Dezdemona) un serbu baritonam Žeļko Lučičam (Jago). Otello radošo komandu veido arī režisors Bārtlets Šērs (ASV), scenogrāfe Esa Devlina (Lielbritānija), kura ir pazīstama arī kā popmūzikas koncertu scenogrāfe, kostīmu māksliniece Katrīna Zubere (Lielbritānija), gaismu mākslinieks Donalds Holders (ASV) un videomākslinieks Lūks Hols (Lielbritānija). Neviļus rodas retorisks jautājums vai Londonas Karaliskajā operā tuvākajos gados arī netiks veidots jauns Verdi Otello iestudējums (režisora Elijas Mošinska iestudējums ar Plasido Domingo galvenajā lomā pirmizrādi pieredzēja tālajā 1987. gadā)?
Šo rindu autoram oktobra mēnesī bija iespēja klātienē baudīt 330. Otello izrādi kopš pirmā iestudējuma Metropoles teātrī 1891. gada 23. novembrī (interesanta statistika, kam teātris skrupulozi seko līdz), gan arī tiešraidi tepat Rīgā, ar kuru noslēdzās Otello izrāžu virkne šajā rudens un ziemas periodā (nākamās izrādes būs skatāmas 2016. gadā no 26. aprīļa līdz 6. maijam). Papildus informācija un biļešu iegāde mājas lapā www.metopera.org). Iespaidi ir paliekoši!
Operas pamatā ir Viljama Šekspīra traģēdija par Venēcijas armijas ģenerāli, mauru Otello, kurš greizsirdības vadīts nogalina sievu Dezdemonu un nožēlā noduras arī pats. Otello uz šo soli pamudina karodznieks Jago, kurš atriebīgu mērķu vadīts pārliecina Otello, ka sieva viņu krāpj ar paša vietnieku Kasio. Operas libreta autors Arigo Boito no Šekspīra traģēdijas ir atstājis tikai galvenās sižeta līnijas un ar šiem četriem tēliem skaidri izzīmē mīlestības un greizsirdības cīņu un sakāvi. Traģēdijas faktiski sarežģīto būtību auž Verdi mūzika un to pārvērtēt tāpat kā Šekspīra oriģinālu ir neiespējami.
Izrāde ir moderna, tomēr negaidīti nepretencioza, pat mazliet atturīga un stilistiski viendabīga. Augsta profesionalitāte raksturo jebkuru šīs izrādes aspektu un tas ir priekšnoteikums, lai redzētais rosinātu nevis steigšus meklēt kļūdas un kritiski vērtēt, bet gan aizdomāties par šīs izrādes virsvērtībām arī pēc pēdējās takts izskanēšanas. Tie gan būs katram savi un intīmi.
Diriģents Janiks Nezē-Segēns vienlīdz lieliski rezonē ar Verdi mūzikas enerģiskumu un plašumu, kā arī niansētu smalkumu raksturu tēlojumos. J. Nezē-Segēns paspēj sabalansēt muzicēšanas aizrautību ar racionālu kontroli, lai orķestris un solisti ietu soli solī. Nevar nepamanīt, cik diriģents ir uzmanīgs pret solistiem un pretī saņem gandrīz neiespējamo. Pārsteidzoši, ka diriģents četrdesmitgadnieks tik labi saprotas ar “vectētiņa” Verdi mūziku (Verdi pabeidza rakstīt Otello 73 gadu vecumā).
Aleksandrs Antoņenko, Pītera Gelba vārdiem, ir viens no diviem vai trim tenoriem, kuri spēj nodziedāt Otello lomu uz Metropoles teātra iespaidīgā izmēra skatuves. Un patiesi, viņa balss spēj piepildīt, turklāt skanīgi un enerģiski (tas ir patīkami, ka laika apstākļi Ņujorkā atšķirībā no Rīgas bijuši saudzējoši). A.Antoņenko pārliecinoši tiek galā ar vokālo daudzveidību, kad greizsirdības ārprāts mijās ar liriskiem pieklusinātiem momentiem. Viņa tenora balsij ir baritonāla pieskaņa, kas rada nepieciešamo dramatismu. Atsevišķi skaņas negludumi, par kuriem kritiķi nereti piemin, drīzāk ir attiecināmi uz interpretāciju. Var piekrist pasaulslavenajam diriģentam Rikardo Muti, kurš A.Antoņenko izvēlējās par savu Otello. Aleksandram šī loma der, bet tā vēl nav kā uzlieta. Runa ir par mīlestības kodu starp Otello un Dezdemonu, kam vēl jāpiemeklē atslēga, lai dziedājums pārtaptu dziļākā jēgā. Taisnības labad jāpiezīmē, ka tas ir uzdevums arī režisoram Bārtletam Šēram. Viss pārējais Otello tēlā – akla greizsirdība, aizskartais gods un slava, naids, paškontroles trūkums, iekšējā destrukcija - ir pieejams pārpārēm.
Interesanti, ka jauniestudējumā Otello vizuāli vairs nav moris. Šķietami tā ir inovācija, kas izraisīja plašu rezonansi, taču A.Boito libretā Otello rases piederībai ir otršķirīga nozīme. Turklāt Jago bija vēl citi un pat būtiskāki iemesli, kāpēc ienīst Otello. Runāt par jaunieveduma politkorektumu šajā gadījumā diez vai būtu vietā.
Atšķirībā no Otello, Dezdemonai mīlestība ir privilēģija un patvērums, par kuru dārgi jāmaksā. Soņas Jončevas spēcīgais un piesātinātais tembrs, jo īpaši zemākajā reģistrā, un viegli sudrabainais skanējums augšējā reģistrā ir kā radīts šai lomai. Viņa ir neapšaubāmi interesantākais Metropoles teātra atklājums starp jaunajiem solistiem un citi steidz viņu dēvēt par uzlecošo zvaigzni. Katrā ziņā tam ir pamats un mūzikas cienītājiem ir noteikti vērts sekot līdz izrādēm ar S.Jončevas piedalīšanos.
Visorganiskāk Otello jauniestudējumā jūtas Jago lomas tēlotājs Žeļko Lučičs. Viņa tēls ir visnoslīpētākais un viendabīgākais. Jago ir viens mērķis – iznīcināt Otello un uz to viņš virzās bez šaubām un sirdsapziņas pārmetumiem. Ž.Lučiča tumšais, spēcīgais un sulīgais baritons burtiski izstaro filigrānā intriganta un nelieša tēlu. Pēc šāda snieguma neviļus jāaizdomājas, ka arī uz Jago lomu nav nemaz tik daudz kandidātu.
(Foto: Kens Hovards)
No jauniestudējuma vizuālā aspekta visspilgtāk atmiņā paliek pats sākums, kad ar videoprojekcijām tiek zīmētas jūras viļņu bangas un tajā brīdī orķestra un kora spēcīgais skanējums šķiet iegūst dubultu spēku un viss apkārt tiek burtiski elektrizēts. Scenogrāfija ir vienkārša, bet konceptuāla un daudzfunkcionāla, tāpēc pieminēšanas vērta. Lielākoties uz skatuves ir iespaidīgi arkveidīgi caurspīdīgi paneļi, kuri tiek pārbīdīti un dažādi izgaismoti. Režisora skatījumā tie attaino Otello prāta pārvērtības.
Vislabāk vienreiz redzēt un dzirdēt nekā daudzkārt lasīt. Verdi Otello jauniestudējums nav izņēmums, turklāt to ir vērts ir izbaudīt pat vairākas reizes. Man bija iespēja būt klātienē, gan arī skatīties tiešraidi kinoteātrī. Neapšaubāmi, muzikālais un vizuālais baudījums pašā teātrī nav salīdzināms ar plakanisko skanējumu un attēlu kinoteātrī, taču tas noteikti nav tāds, lai šaubītos un atliktu apmeklējumu. Turklāt tiešraide piedāvā tuvplānus, kuri izrādi atklāj daudz intīmāk un emocionālā distance starp notiekošo uz skatuves un skatītāju būtiski sarūk. Teātrī sēdošie par to pat nevar sapņot.
Par biļetēm uz nākamajām izrādēm 2016. gada aprīlī un maijā jārūpējas jau laikus, bet kuram tas ir nesasniedzams mērķis, der atzīmēt, ka 2. maijā (faktiski 3. maijā pēc Latvijas laika) Metropoles mājas lapā bez maksas varēs klausīties tiešraidi. Bet pagaidām Latvijas Radio arhīvā jebkurš var noklausīties 2011. gadā Čikāgā iemūžinātais Otello iestudējumu ar Rikardo Muti pie diriģenta pults un Aleksandru Antoņenko galvenajā lomā.
Gaidīsim Verdi Otello iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā un baletā!
Raksta autors: Lauris Raipulis, KultūrasVēstis.lv
