Trejdeviņi padomi Jāņu svinēšanai

Kāpēc trejdeviņi Jāņi?
3 ir kaut kas labs un noderīgs.
Trīs lietas – labas lietas: pagātne, tagadne, nākotne.
Attīstības un dzīvības turpināšanas iespēja. Kur divi ir, tur trešais rodas!
9 = 3 x 3 Latviešu folklorā 9 uzskata par dievišķu skaitli, kas ietver sevī visas iespējamības.
Trejdeviņi – tas ir daudz: 3 x 9 = 27, 2 + 7 = 9.

Trejdeviņas dzirkstelītes
Pret Saulīti uzlēkušas.
Lai sadega nelaimīte
Kā uguņa dzirkstelīte.

Ko dara Jāņu dienā?

1. Meitas un sievas pin raibu ziedu vainagus, lai būtu skaistas kā puķes un lai Dievs dotu auglību, raženus, veselus bērnus. Ir vairāki vainagu pīšanas veidi. Kas māk, pamāca nezinātājiem (pīt var bizē vai ar diegu). Meitas vij mazos zīlēšanas vainadziņus vai trejdeviņu ziedu (īpaši lasītu ziedu) vainagus. To dara tā: paiet pļavā 9 soļus un noplūc 3 ziedus, ko ierauga, iepin tos vainagā, atkal paiet 9 soļus, noplūc 3 ziedus, iepin tos vainagā utt.

2. Puišiem un vīriem pin ozolzaru vainagus, lai tiem tiek ozolu spēks un diženums. Neviena galva lai nepaliek bez vainaga. Senie latvieši ticēja, ka no dabas var smelt tās spēku. Ticam un darām arī mēs!

3. Vīri kopā ar saimnieku izdomā, kur un kāds būs galvenais ugunskurs: kalna galā, dīķa malā, upes vidū uz salas vai uz plosta ezerā. Varbūt līgotāji kā kuršu zvejnieki liks malku laivā vai mucā un palaidīs jūrā? Vidzemnieki sagatavo vairākus ugunskurus visapkārt kalnam un vidū ceļ uguns kārti – pundeli. Naktī līgo no viena ugunskura pie nākamā, ejot pa saulei, tas ir, pa apli pulksteņa rādītāju kustības virzienā.

4. Vīri palīdz sagatavot uguns kārts galā – pundeli. Kārti pušķo ar meitu vītu zāļu viju, kārts galā liek muciņu ar darvu, malku un citiem labiem degmateriāliem. Pēc Saules pavadīšanas pundeli vispirms aizdedzina, tad paceļ un ļoti rūpīgi nostiprina.

5. Sagatavo Saules ratu – metāla ratu notin ar auduma strēmelēm vai salmiem, piesūcina ar degmaisījumu. Ja nav rata, var no salmiem veidot arī lelles, ko naktī sadedzina ugunskurā vai uz ugunsplosta, kopā ar tām iznīcinot arī savas neveiksmes.

6. Vīri no meijām izveido un iepriekš noskatītās vietās nostiprina vārtus Saules pavadīšanai un sagaidīšanai. Var veidot vēl trešos – pašiem jāņubērniem.

7. Sameklē pērno ozollapu vainagu, ko iekar vārtos un, saulei rietot, sadedzina. Citi pērnie vainagi būs labs iekurs ugunskuram.

8. Kad darbi apdarīti, dodas uz ezeru vai upi nomazgāties un nopeldēties, velk svētku drānas un runājas ar viesiem. Jāņos vajag runāties, lai nav visu gadu jāķīvējas. Tik nevajag runāties četratā krustiski, jo tad velnam sāp galva, bet Jāņos nedrīkst lieki raustīt aiz ūsām!

9. Šajos svētkos skatītāju nav – visi ir darītāji!

Atceries! Īstens līgotājs saskaņā ar tradicionālo uzvedības ētiku nekad nenāk sētā ar vulgāru uzbāzību, pieprasot sieru, sieru, alu, alu!

Ko dara Jāņu vakarā?

1. Sāk daudzināt Jāni ar skaņām un trokšņiem. Ar dziesmām un instrumentu skaņām sasauc vienkopus visus sabraukušos līgotājus.

2. Visas meitas un sievas uzpošas un liek galvā vainagus. Tādējādi šo vienīgo reizi gadā visas pārvēršas par jaunām meitām.

3. Pagalma vidū divi puiši tur sakrustotas meijas, izveidojot simboliskus vārtus. Saimnieki aicina viesus pa pāriem iet vārtiem cauri un pasniedz ūdeni un dvieli. Visi līgotāji simboliski nomazgājas, tā kļūstot par jāņabērniem. Labi to darīt, ja klāt ir kāds muzikants ar akordeonu vai vijoli.

4. Visi sadodas rokās un sastājas cieši aplī. Vidū stāv jāņutēvs, jāņumāte un klātesošie Jāņi, kā arī Līgas – aplis tos sargā. Visus apdzied, sievas appušķo vīrus ar ozollapu vainagiem un pateicas par ikgadējo Jāņa ierašanos. Visi Jāņa daudzinātāji šajos svētkos kļūst par Jāņa pārstāvjiem uz zemes un viņa gribas piepildītājiem.

5. Saimnieki pasniedz vakariņas ar sieru un alu. Šai reizē nav jābūt bagātīgi klātam galdam, jo pie galda nav laika ilgi sēdēt.

6. Uzsāk līgot un dziedāt jāņudziesmas. Aplīgo cits citu, dod cits citam jāņuzāles, apmētā ar zālēm – tas dod svētību. Aplīgo dažādas mājas vietas, lietas un kustoņus, uzliek vainagu akai, kūtij, pirtij un bišu mājvietām.

7. Apstaigā, arī apskrien un aplīgo dārzus, laukus, pļavas un apsprauž ar pīlādžu un citiem zariem. Labībā sprauž mietu ar ozolzaru vainagu galā, lai labība padotos gana kupla, kāpostos – liepas zaru, lai tie padotos gana mīksti, un rudzos – ozola zaru, lai rudzi briestu cieti. Apdzied pļavas, tās pārejot, skrien pa pļavu – kur pāriet, tur labāk augs zāle.

8. Pulcējas pie dižākā ozola un apdzied to. Izdzied ozolam veltītas dziesmas un iziet rotaļas. Kam ozola nav, to kopīgi iestāda.

9. Kopīgi dodas uz iepriekš noskatītu vietu pavadīt Sauli. Saules pavadīšanas vietā ierodas jau laikus, lai paspētu izdziedāt kaut daļu no daudzajām dziesmām par Sauli.

Atceries! Nekad nenokavē Saules rietu un uguns aizdegšanas brīdi, citādi paliksi bez svētības un Jāņu nakts burvība uz tevi neiedarbosies.

Ko dara Jāņu naktī?

1. Kad Saule pavadīta, parasti augstākajā vietā – kalna galā – kur uguni. Bieži vien vairākām paaudzēm ir viens un tas pats Jāņu kalns, kurā gadu gadiem pulcējas jāņubērni no tuvējās apkārtnes. Kalnā uzturas pat visu nakti – tas dod veselību. Jāņutēvam tiek īpašs gods aizdegt ugunskuru, jo uguns ir Saules atspulgs. Uguni aizkurot, ziedo siera gabaliņu, alus lāsi, maizi, jāņuzāles, pērnos vainagus, viju. Uguni kur, lai nepārtraukti apspīdētie lauki būtu ražīgi un jāņubērni – veseli. Cik tālu spīd uguns, tik tālu viss top auglīgs. Senie latvieši ticēja, ka tumsā vairojas ļaunie spēki, bet gaismā – labie, tāpēc gaismas pavediens nedrīkst pārtrūkt. Kurzemnieki peldina Saulīti jūrā – palaiž degošu plostu vai mucu.

2. Jāņubērni, rokās sadevušies, apļos staigā ap uguni vai ozolu un līgo, iet rotaļās, sit bungas un grabina zvārguļus. Vārds līgot ietver sevī arī nozīmi būt kustībā, būt nomodā, līgoties, staigāt, bradāt, lēkāt, skriet.

3. Puiši uzlūdz meitas, vīri – sievas, bērni – cits citu, un muzikanti sāk spēlēt jautrus dančus. Jāņos cieņā danči pa pāriem vai riņķu riņķošana, visiem sadodoties rokās.

4. Cenšas saglabāt Jāņu nakti gaišu: neļauj izdzist ugunij iekurtajos ugunskuros un visu nakti arī mājās dedzina sveces. Ja līgošana notiek jūras vai ezera tuvumā, palaiž ūdenī jāņuzālēm rotātu plostu ar jāņuguni. Vējainā laikā uz jāņuzālēm rotāta plosta var salikt sveces stikla burkās.

5. Ļauj dvēselē ienākt priekam un sajūt sevi kā daļu no Lielās Pasaules kārtības. Līgotājs ir patiess dievišķās nakts baudītājs un dalībnieks, kas ļaujas erotiskām domām. Tautasdziesmu valoda runā līdzībās. Viens no biežāk pieminētajiem vīrišķās seksualitātes simboliem ir kumeliņš, ko Jāņu naktī vajag peldināt, savukārt viens no spilgtākajiem sievišķās seksualitātes simboliem ir vainadziņš. Šie simboli nepārprotami darbojas kopsakarībās. Kopsakarības saskata arī Jāņu pamatēdienā. Alu parasti gatavo puiši un vīri, bet sieru sien meitas un sievas. Īpašs un nepārprotami seksuāls rituāls ir jāņuguns pacelšana kārts galā, un to parasti dara tikai vīri, tā apliecinādami savu spēku.

6. Jāņos tic brīnumiem un meklē papardes ziedu. To meklējot, velk pastalas, jo tajās nemanot var iebirt ziediņš. Kas to atrod, tam piepildās visas vēlēšanās, un viņš ir laimīgs. Papardes ziedu parasti dodas meklēt divatā, bet var iet arī viens. Parasti papardes ziedu laimējas atrast tam, kas iet pa pēdām jāņtārpiņiem, kuri mirgo jaunu meiteņu matos.

7. Jāņu naktī iet peldēties, lai būtu stiprs un vesels. Līdz Jāņiem peldēties nevar, jo ūdens vēl nav noziedējis. Senie latvieši ticēja, ka kailuma burvībai piemīt īpašs spēks. Pēc peldes pliki apjožas ar vībotnēm un lec pāri ugunskuram. Uguns un dūmi vairo labu veselību un atvaira ļaunumu. Lielu jautrību sagādā rotaļās iešana pa ūdeni.

8. Brien pa rasu, lai pastalās būtu nauda. Mazgā acis rasā, lai tā labi redz, slapina matus un seju, lai būtu skaistums un veselība.

9. Sauli sagaida īpaši svinīgi, ar dziesmām, jo ne tikai līgotāji, bet arī pati Saule uzsāk jaunu loku debesu kalnā. Pirms uzlēkšanas Saule mazgājas jūrā, smeļas spēku, rotājas ar sudrabu, lecot dej, līgojas un rāda savu sudrabiņu Sagaidījuši Sauli, līgotāji tic, ka tā viņiem dod daļu savu staru gaišuma, siltuma un spēka. Jāņu rītā Saule rotājoties trejdeviņas reizes, un to varot redzēt caur žogu vai biezu ķemmi.

Atceries! Kas Jāņu rītā redz Sauli rotājam, tas visu gadu būs laimīgs.

Avots: “3x9 JĀŅI” (Autoru kolektīvs: Ērika Māldere, Amanda Jātniece, folkloras draugu kopa “Savieši”, Ilga Reizniece, Artis Gulbis). Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC.

Atveram dvēseles vārtus un modinām senču kurto Jāņuguni, kas guļ droši paslēpta mūsu sirdīs un senajās dziesmās. Lai neizplēn tautas dzīvā liesma un gadu no gada mēs varam atkal un atkal sanākt kopā Latvijas pakalnos – svinēt senās gadskārtas, godinot savus senčus un viņu atstāto kultūras mantojumu.

Esiet radoši savā svinību piedzīvojumā! Ja arī šķiet, ka zināmu apstākļu dēļ nesanāks ievērot visas tradīcijas, izvēlieties sev tuvāko no visa kopuma – kaut tā būtu tikai viena tradīcija – tā būs tikai jūsu. Un tikai jūs varat tai piešķirt simbolisko spēku un sajust brīnumu, ko sniedz Vasaras saulgriežu laiks. Saplūsme ar dabu ir pats skaistākais, ko sajust šajā laikā – rotāties ziedu un ozollapu vainagos, veldzēties peldē Jāņu rītā, priecāties un griezties raitā deju solī vai vienkārši sildīties pie ugunskura un iedvesmoties no blakus esošā cilvēka smaida. Daba nepaliks vienaldzīga – tā jūt cilvēku. Ļaujies, un enerģija ieplūdīs Tevī!
Atceries – katrai lietai, vietai, norisei, parādībai un mirklim ir iespējams piešķirt dzirksti.
Lai Saules pilni, uguns spēka pielieti un priecīgi svētki! Gaismu dvēselē!