GRAFITTI – māksla nevis vandālisms

Man tas ir kaut kas īpašs, interesants un aizraujošs. Es uzskatu, ka pareiza mākslas veida pielietošana nav nekāds noziegums, tikai ir problēma – lielākā daļa jaunieši, īpaši šobrīd, šādā veidā tā sakot „izrādās”, un tas jau, manuprāt, ir nepareizi. Ir aizmirsts galvenais mērķis, patiesā doma.

Pats vārds cēlies no itāļu vārda “graffito”, kas tulkojumā nozīmē “uzskrāpēts”, bet dažiem ielas māksliniekiem tāds formulējums nepatīk. Vienkāršākais skaidrojums būtu — uzraksti uz sienām, bet, pētot nedaudz dziļāk, var secināt, ka tā ir atsevišķa kultūra, kas iet roku rokā ar Hip-Hop. Vismaz tā tas bija žanra pirmsākumos 60-tajos gados Amerikā. Grafiti ir plašs jēdziens, kuru labāk raksturo termins “ielu māksla”.

Latvijā šī virziena vēsture atšķiras no pasaules, un tā sākās tikai 90-tajos gados. Nedaudz vēlāk parādījās aizvien vairāk šī stila mākslinieku.

Ja ir jāatbild uz jautājumu — grafiti ir māksla vai vandālisms, tad pareizo un īsto atbildi rast nav viegli. Darbs tiek veidots ar iedomu un krāsu palīdzību, lai iegūtu kādu noteiktu attieksmi. Tie ir šedevri: krāsu platformas, labais un ļaunais, vārdu fantāzija, kas bieži apraksta sabiedrību un veidotāja emocijas. Līdz ar to, grafiti ir sava veida zīmes, kas pauž kādu noteiktu informāciju. Vieniem tas ir liels, krāsains mākslas darbs uz sienas, citiem — ķēpājums.

Mākslinieki, veidojot sienas gleznojumus, uzskata, ka par apgānīšanu to var saukt tikai tad, kad tiek kaut kādā veidā bojāts cita cilvēka īpašums. Un kā atzīst profesionāļi: “Vieglāk ir palūgt atļauju, nekā sēdēt cietumā vai maksāt naudas sodu.”

1980.-1985. gadi žanra piekopējiem bija vissmagākie. Tika pasludināts aizliegums par krāsas aerosolu pārdošanu nepilngadīgajiem, likums par obligāto krāsas aerosolu ievietošanu slēgtās kastēslikumdošana ieviesa bargākus sodus par sveša īpašuma bojāšanu.pieņēma speciālu antigrafiti budžetu. Vagonu parki tika labāk apsargāti, nožogojumi kļuva kvalitatīvāki un, ja tie tika uzlauzti, tos ātrāk salaboja. Grafiti darbu notīrīšana kļuva aktīvāka. Tas viss piespieda daudzus rakstītājus pamest šo nodarbi.

Ir grūti panākt, lai abas puses – gan paši rakstītāji, gan apkārtējie – būtu apmierinātas. Bieži vien sabiedrībai paši grafiti meistari šķiet nekulturāli cilvēki, kuri staigā apkārt pa ielām, nelietderīgi pavadot laiku un apzīmējot mājas. Tie spriež par to, ko redzējuši ikdienā. Uz ēkas sienas tiek uzrakstīts kāds vārds. Lūk, tas jau ir huligānisms! Ja grib, lai zina, kā tevi sauc, tas nav lieliem burtiem jāuzraksta, bet jāuzzīmē kaut kas baudāms. Ja būs labs darbs, pēc tā tevi pazīs. Starp citu, bieži vien grafiti darbus nevar atšķirt no plakātiem, kas ir redzami ielās. Tādēļ, neiepazīstot līdz galam šo mākslas stilu, nedrīkst nosodīt to, ko nezini.

Ar šiem darbiem vide, noteiktas telpas, ielas, sienas, rajoni tiek atdzīvināti, kļūstot par kolektīvu teritoriju. Grafiti ir pagaidu mākslas forma. Viens veids kā padarīt to paliekošu, ir fotografēt, jo neviens mākslinieks nevar būt drošs, ka viņa darbs pēc mirkļa netiks iznīcināts, aizkrāsots, izšķīdināts. Mūsdienās šis izteikeiksmes līdzeklis ir radies kā brīva vērtība visiem, radīts publiskai apskatei. Grafiti pilsētas sienu zīmējumi pievērš sev uzmanību, jo spilgti izceļas, piemēram, uz kādas rūpnīcas vai bloku mājas pelēkās un netīrās sienas

Pēdējos gados vērojama tendence popularizēt to Latvijā. Tiek rīkoti dažādi pasākumi, kur piedalās grafiti mākslinieki, viņu starpā tiek rīkoti konkursi. Šo pasākumu un festivālu nolūks ir parādīt tā visa pozitīvo pusi, mainot priekšstatus par vandālisma izpausmi.

Grafiti ir valoda, iedomas un redze. Tajā ir tik daudz paslēptu nozīmju. Grafiti sniedz cilvēkiem gan jauno, gan veco caur mākslas formām. Tā ir mākslas forma, kurai nav kultūras barjeras, jo daudzas atšķirīgās rases ir vienotas mākslā. Vienīgi, kad rodas vēlme radīt šāda veida mākslas darbu uz sienas, ir vērts padomāt, vai to sauks par vandālismu vai par atļauto mākslu.

Autors: Elīza Bula