Kara laika traģikomēdija „Droši kā tankā”. Stāsts par katras nācijas ideāliem un priekšstatiem
Kara laika traģikomēdijas „Droši kā tankā” stāsts kopā saved cilvēkus, kas ir atšķirīgu tautību, reliģiju un raksturu pārstāvji, izspēlējot ar viņiem lielo dzīves joku. Šo personu tikšanās ir kontrastu pilna.
Katra tēla attieksme sakņojas gan viņa paša personiskajā pieredzē, gan tautas kopējā vēsturē vai mītā par to. Neizglītots, līdz absurdam patriotisks, galēji agresīvi domājošs un bieži vien nedomājošs krievu tautības pārstāvis Vasīlijs (Artūrs Dīcis) ir izcili nežēlīga, bet lojāla savas nācijas pārstāvja paraugs. Tieši pretējs ir vācu armijas formā tērpies karavīrs Karels (Mārtiņš Počs), kas zem apģērba slēpj romantisku un dzīvi baudoša čehu aktiera un mīloša jokdara sirdi.
Katrā tēlā slēpjas pārspīlēts stereotips par cilvēkiem un viņu ideāliem, liekot noticēt saviem priekšstatiem un viedoklim par karu un lomu tajā, kā arī esošo vai neesošo izvēli – nest ieroci vai ne. Tēlu atšķirīgā nostāja un rīcība atklājas brīdī, kad viņi tiek iemesti dzīvības un nāves sadurā, kur vienīgais risinājums ir saruna.
Izrādes laikā reizēm rodas iespaids, ka daba ir kā skaista provokācija cilvēka absurdajai rīcībai, un tā smejas par viņu ļaunumu, plaukstot un ziedot visneiedomājamākos brīžos. Skatuves noformējums ir pretstats kara absurdam – tas aicina mīlēt, smieties, būt mierā un harmonijā, tomēr tas neļauj aizmirst pastāvošās briesmas, jo plaukstoši ķiršu koki un putnu balsis priecē asi kontrastē ar izpostīto tanku, kas ir kā nepārspējams atgādinājums par kara šausmām. Karš ir ne tikai politisks konflikts un cīņa par varu starp dažādām valstīm, tas pauž arī katra karojošā ierēdņa, seržanta vai kaprāļa iekšējo cīņu ar sevi. Kādam tas ir pienākums pret valsti un sava goda un drosmes apliecinājums kā krievu izlūkam Vasīlijam, kādam citam tā bijusi vienīgā izvēle, lai turpinātu dzīvot kā latviešu jauneklim Andrim (Intars Rešetins) un čeham Karelam.
Izrādē atveidotā situācija reālajā dzīvē nevienā mirklī nebūtu smieklīga, tomēr režisors to ir pratis piepildīt ar humoru. Joki un dialogi ir tik dzīvi un patiesi, ka ļauj skatītājam smieties par spīti visām tā brīža skumjām. Lai gan izrāde ir dzīvīga humora pilna, tā ir postošā kara realitātes spogulis. Rodas sajūta, ka pasmejoties dzīves skaudrajos mirkļos ir vieglāk pieņemt realitāti, neieslīgstot pārdzīvojumos un šķietamajā nolemtībā.
Raksta autore: Ilze Degune, KultūrasVēstis.lv
