Vieta, kur debesis smaida un dvēsele dzied
Tikai pirms pāris dienām apmeklēju Bruknas muižas labdarības lielkoncertu "Uzcel savu baznīcu", kas nu jau kļuvis par ikgadēju, vairāku tūkstošu cilvēku iecienītu pasākumu. Un pēc būtības man tagad vajadzētu rakstīt par koncerta vērienīgumu, skanīgajām balsīm un pasākuma nozīmību. Taču šoreiz gribu rakstīt ne tik daudz par lielkoncertu, cik par labestību un dvēseles siltumu, ko izstaro šī vieta un cilvēki, kas te mīt.
Tikai pāris desmitu kilometru attālumā no Bauskas atrodas Bruknas muiža, reiz bijusi baltvācu Korfu ģimenes īpašums, vēlāk skola un pat dzīvokļi, bet nu jau vairākus gadus te saimnieko "Kalna Svētību kopiena" ar mācītāju Andreju Mediņu priekšgalā, pateicoties kura aktīvai darbībai un ticībai šeit viss ticis paglābts no iznīcības, atjaunots un sakopts. Zied rozes, čalo ūdens strūklakā un zaļo vienīgais Latvijā atjaunotais renesanses tipa ģeometriskais dārzs. Bet, ja domājat, ka tajā sastādīti krāšņumaugi, tad maldāties. To funkciju šeit pilda visdažādākie dārzeņi un garšaugi: kāposti, bietes, burkāni, skābenes, dilles u.c. Oriģināli: vienlaicīgi skaisti un praktiski.
Taču tas nebūt nav viss, jo šejienieši ne tikai cīnījušies par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu nākošajām paaudzēm, bet arī par dvēseles vajadzībām. Un tieši tāpēc Bruknā top unikāla Sv. Apustuļu kapela, kuras celtniecība notiek tikai par pašu kopienas ļaužu un muižas apmeklētāju saziedotajiem līdzekļiem, kas reizi gadā tiek vākti arī speciāli šim nolūkam rīkotajā pasākumā "Uzcel savu baznīcu". Tā laikā apmeklētājiem tiek piedāvātas dažādas radošās darbnīcas, atrakcijas un, protams, lielkoncerts, kas katru gadu tiek kuplināts ar aizvien jauniem Latvijā populāriem mūziķiem. Bet vai tikai koncerta dēļ visi tie tūkstoši apmeklētāju dodas uz Bruknas muižu?
Kad pirms dažiem gadiem uz Bruknu pirmo reizi devos es, skaidri zināju, ka gribu dzirdēt skaistu koncertu. Taču laikam ejot, sapratu, ka ne jau koncerts ir tas, kas mani piesaista, bet gan īpašā aura, kas piemīt šai vietai. Te rodas pārliecība, ka pasaulē joprojām pastāv labestība, sirds siltums, mīļums un ticība cilvēkiem. Te smaida debesis un dvēsele dzied. Šķiet, pats Dievs svētījis Bruknas muižu, piešķirot šai vietai īpašu auru, kas sevišķi sajūtama, ieejot vēl nepabeigtajā kapelā, kad to piepilda ērģeļu skaņas... Tās liek aizmirst visu pasaulīgo; gribas vien sēdēt un klausīties, klausīties,... skatoties sveču liesmiņās... Un, varbūt, kādu laiciņu tā sēžot, izdotos sadzirdēt eņģeļu balsis? Kas to lai zina!?
Bet noteikti varu teikt, ka Bruknas muiža vienlaicīgi gan atslābina un nomierina, gan iedvesmo un aicina domāt. Domāt par to, vai dzīvojam pēc pareizās vērtību sistēmas, kas mums ir svarīgs un patiesi nozīmīgs? Vai saprotam cits citu, spējam pieņemt un piedot? Vai esam žēlsirdīgi un pastiepjam palīdzīgu roku tiem, kas paklupuši? Vai protam cienīt un izrādīt cilvēcīgu mīlestību viens otram? Tā pa īstam- bez pārmetumiem, aprunāšanas, divkosības? Kā to pieprot Bruknas muižā dzīvojošie ļaudis.
Skatoties viņu vienotībā, rodas ticība, ka arī mēs varam. Atliek vien sadoties rokās un pasaule mainīsies. Tā kļūs labāka, kad, kā pasākuma noslēgumā izteicās mācītājs Andrejs Mediņš, ikviens atradīs debesis sevī. Jo katrā no mums mīt debesis...
Lai mums visiem izdodas atrast debesis sevī!
Vairāk Bruknas muižas foto varat apskatīt šeit: Gleznainā Bruknas muiža- kultūras un garīguma centrs
Raksta autore Iveta Apškrūma
