“Stirnu buks” ir dabas baudīšana un sevis izaicināšana vienlaicīgi
Ikdienā esam raduši redzēt skrējējus uz ielām - gan agros rītos, gan vēlos vakaros, taču pēdējos gados aizvien vairāk skrējēju izvēlas meža takas, pieveicot līdz pat 35 km lielu attālumu. Viņi dēvē sevi par stirnu bukiem un skrienot izbauda arī skaistākās Latvijas ainavas. Par to, kā aizsākās “Stirnu buku” skrējieni un cik dalībniekus tie pulcē ik gadu, stāsta taku skrējiena “Stirnu buks” idejas autors Rimants Liepiņš, kurš arī par sevi lepni saka – es esmu stirnu buks.
No draugu atpūtas līdz vērienīgam masu pasākumam
Ideja par taku skrējienu radās tad, kad apnika skriet pa asfaltu, un sākotnēji tā bija domāta, kā izklaide draugu grupai. No mača draugu lokā tas pakāpeniski izvērtās par kaut ko lielāku. Pirmais “Stirnu buka” skrējiens notika pirms četriem gadiem, Āža kalna apkaimē, netālu no Šlokenbekas muižas. Uz pasākumu ieradās 600 dalībnieku, un mēs sapratām, ka taku skrējienu niša ir brīva un pieprasīta. Ja cilvēkiem tas patīk, un arī mums pašiem patīk tas, ko mēs darām, bija jāturpina. Tā nonācām līdz septiņiem skrējieniem sezonā.
Vairāk nekā 3 000 skrējēju vienā posmā
Dalībnieku skaits gadu no gada ir tikai audzis. Zinātāji teica, ka izaugsme var turpināties tikai pirmos trīs gadus, kad tiek sasniegti griezti, taču mūsu skaistās ainavas acīmredzot turpina vilināt aizvien jaunus skriešanas entuziastus, piemēram, šogad pirmais “Stirnu buka” posms Ogrē pulcēja vairāk nekā 3 000 skrējēju. Cilvēki bija nocietušies pēc skrējieniem, turklāt posms bija tuvu Rīgai. Vasaras vidus posmā Pokaiņu mežā pulcējās 2 500 skrējēju, kas, manuprāt, ir ļoti labs rādītājs.
Atgādinājums, ka Latvijā ir skaisti
“Stirnu buks” ir taku skrējienu seriāls, kas notiek izcili ainaviskās Latvijas vietās, piemēram, Gaujas senlejā, Zilajos kalnos, Smeceres silā u.c. Pārsvarā skrējieni notiek dabas parkos un liegumos, kas ļauj dalībniekiem pabūt gleznainās vietās, un nereti arī aizmirstos, bet skaistos dabas nostūros, kur ikdienā iegriežas ļoti maz cilvēku. Noteikti gribētos pieminēt, ka skrējieni tiek rūpīgi uzraudzīti un kontrolēti – augiem un dzīvniekiem pāri netiek nodarīts, reizēm vienīgi iztraucējam kādu mednieku kolektīvu, taču viss tiek saskaņots ar mežu īpašniekiem vai pārvaldītājiem. “Stirnu buks” atgādina, ka šeit ir Latvija, un šeit it skaisti!
Trases nav vienmuļas un plakanas, tās apzināti tiek veidotas dinamiskā vidē, un skrējējiem nākas pievarēt gan paugurus, gan mazas taciņas, pļavas, pamestas moto trases, ceļus, kas sen jau vairs nav ceļi u.tml. Trase ir pietiekoši grūta, lai dalībnieki finišā jautātu – kurš gan to visu izdomāja! Manuprāt, gan tas, gan laimes hormons, ko gūst skrienot, ir iemesli, kāpēc “Stirnu buks” ir tik populārs.
No susuriņiem līdz lūšiem
Taku skrējiena trases ir ļoti dažādas, piemērotas ikvienam skriešanas entuziastam. Paši mazākie skrējēji jeb susuriņi skrien 0,6-1 km, vēl ir Latvijas čempionāts taku skriešanā skolu jaunatnei, kurā dalībniekiem jāpieveic 4-6 km trase, to pašu distanci skrien iesācēji jeb vāverītes. Nākamie līmeņi ir arvien izaicinošāki, piemēram, zaķi skrien 8-13 km, buki – aptuveni 20 km un visgarākās distances veic lūši, tās ir aptuveni 35 km garas. Neraugoties uz izvēlēto attālumu, jāatceras, ka, skrienot mežā, apstākļi ir daudz grūtāki, jo skriešanas virsma nav līdzena. Skrējēji patērē daudz vairāk spēka un enerģijas, nekā skrienot tādu pašu attālumu pa gludu ceļu.
“Stirnu buki” izdzer vairākas tonnas ūdens
Taku skrējienā tiek izdzerts arī ļoti daudz ūdens. Dzīve un skriešana nav iedomājama bez ūdens, nekas nav ļaunāks par to, ja, skrienot mežā trīs vai četras stundas, organisms atūdeņojas. Valstīs, kurās taku skriešana ir attīstītāka, skrējēji jau ir pieraduši un nes ūdeni sev līdzi mugursomā, savukārt, pie mums ir t.s. dzirdināšanas punkti. Te lieti noder mūsu sadarbības partneris – Venden dabīgais minerālūdens. Ik pēc pieciem kilometriem mēs nodrošinām ūdeni un citus enerģijas avotus, kas nozīmē, ka “Stirnu buka” dalībnieki var skriet bez liekām somām. Patiesībā vasaras laikā atrasties mežā bez ūdens ir ļoti bīstami. Vienā posmā skrējēji izdzer trīs līdz četras tonnas ūdens, tas ir gana liels apjoms, tāpēc mums ir ļoti svarīgi, lai ūdens būtu kvalitatīvs. Kopumā trasē ir līdz pat sešiem dzirdināšanas punktiem, bet karstā laikā izvietojam vēl vairāk. Ja nav nodrošināts ūdens, tas ir pirmais kritērijs, pēc kura dalībnieki var pateikt, ka mačs nav izdevies.
Neraugoties uz to, ka skrējiens nebūt nav viegls, “Stirnu buks” ir pasākums visai ģimenei, jo papildus skriešanai tiek padomāts par izklaidēm gan lieliem, gan maziem. Tā ir sevis izaicināšana un Latvijas skaistās dabas izbaudīšana vienlaicīgi. Šajā gadā notiks vēl trīs “Stirnu buka” skrējieni – Milzkalnē, Līgatnē un Liepājā, tāpēc vēlos atgādināt, ka nekad nav par vēlu sākt skriet un baudīt dzīvi.
Autors: Taku skrējiena “Stirnu buks” idejas autors Rimants Liepiņš
