Vēnu lāzeroperācijām jānotiek bez sāpēm

Uzziņai:

Dr. med. Uldis Mauriņš
1. ķirurgs flebologs
2. absolvējis Latvijas Medicīnas akadēmiju
3. Bonnas universitātē ieguvis medicīnas zinātņu doktora grādu
4. vairāk nekā 15 gadu darba pieredze, stažējies daudzās Vācijas klīnikās
5. aktīvi darbojies vēnu bezsāpju lāzeroperāciju tehnoloģijas izveidē, izmantojot radiālos lāzervadus
6. 2008.gadā pirmais šo tehnoloģiju ieviesis Latvijā
7. Baltijas flebologu biedrības prezidents
8. daudzu zinātnisku un populārzinātnisku publikāciju autors
9. starptautisks vēnu lāzerterapijas eksperts
10. „Dr. U. Mauriņa vēnu centra” vadītājs, veic vairāk nekā 500 operāciju gadā

„Tā kā daudzus kolēģus Latvijā esmu rosinājis pievērsties vēnu problēmām, tad, protams, mani priecē, ka darbojas arvien vairāk fleboloģijas klīniku,” saka ārsts, „taču jāatzīst, ka ir arī tādas iestādes, kas piedāvā endovaskulārās lāzeroperācijas, taču manā skatījumā maldina pacientus.”

Reizēm pietiek tikai izdzirdēt vārdu „lāzers”, kad jau rodas priekšstats, ka tas ir kaut kas smalks, moderns un noteikti palīdzēs...
Lāzers – tā ir tikai tehnoloģija, viens no instrumentiem, kas tiek lietots ķirurģijā, un modernas lāzeru aparatūras iegāde vēl negarantē labu operācijas rezultātu. Ne tikai pacienti, bet arī ārsti reizēm domā: tagad es sapirkšos visvairāk modernu aparātu, iekārtošu vissmalkākās telpas un būšu vislabākais. Tā ir tipiska postpadomju domāšana. Tehnoloģijas nedrīkst kļūt par pašmērķi, tās vajadzīgas tikai tad, ja ir darbinieki, kuri prot ar tām strādāt. Tieši tas var kļūt par problēmu – atrast zinošu personālu un nodrošināt tam tālāku izglītību, jo tikai tā var turpināt attīstīt nozari.
Investēt jaunās tehnoloģijās ir jēga, ja tās dod reālu iespēju strādāt labāk un ātrāk.

Kāda ir bijusi vēnu lāzeroperāciju attīstības vēsture Latvijā?
Pirmā vēnu lāzeroperācija Latvijā notika „Veselības centrā4” un to veica Dr. Elga Rēvalde un Dr. Ivārs Prudāns 2002. gadā. Bijām uzzinājuši, ka tāda tehnoloģija ir un ļoti vēlējāmies ar to strādāt. Tas bija vecās paaudzes lāzers, ar kuru toreiz sākām operēt, un saskārāmies ar problēmām: pacientiem operācija bija samērā sāpīga un arī pēc operācijas sāpes saglabājas diezgan ilgu laiku. Pēc tam, attīstot šo metodi, mēs strādājām kopā ar starptautiska mēroga ekspertu, manu labu paziņu un draugu Tomasu Prepsli no Vācijas, viņš atbrauca šurp un palīdzēja mums veikt pirmās operācijas. Otrā novitāte, pateicoties arī manai aktīvai darbībai šajā laukā, bija jaunākās paaudzes diožu lāzera ieviešana. Biju pirmais, kurš sāka ar to strādāt, ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē. Šim lāzeram ir 1470 nanometru viļņa garums un operācijas laikā enerģiju absorbē nevis vēnu asinīs esošais hemoglobīns, bet gan tieši vēnu sieniņa. Pateicoties jaunās paaudzes lāzeriem un īpašajam viļņa garumam, kā arī jauno – radiālo lāzeru vadu izmantošanai un vēl dažām tehniskām lietām, panākam to, ka pacientam nav sāpīga ne operācija, ne arī pēcoperācijas periods. Ar šīm metodēm mēs varam ārstēt arī ļoti vecus cilvēkus un pacientus ar lielām nesadzijušām trofiskām čūlām, tāpat varam ārstēt jaunus un aktīvus cilvēkus, kuri jau tajā pašā dienā atsāk darbu, kas ar vecajām tehnoloģijām nebūtu iespējams, tāpat arī nodrošinām ļoti labu kosmētisku rezultātu.

Kas jāprot ārstam, lai panāktu šādu nesāpīgu rezultātu?
Ir jādefinē ļoti precīzi, kuras vēnas mēs pacientam slēgsim un kādu enerģiju lietosim. Ja enerģija ir par mazu, vēna var atkal atvērties, ja pār lielu – tā var sadedzināt audus ap vēnu un radīt sāpes. Ja lieto vecās paaudzes lāzerus, tad sāpju iespēja ir lielāka, ja jaunās paaudzes lāzerus – tad mazāka. Jāņem vērā, ka jaunās paaudzes lāzeri jālieto kombinācijā ar jaunajiem lāzeru vadiem. Man ir bijuši vairāki gadījumi, kad atnāk citās klīnikās operēti pacienti un sūdzas par stiprām sāpēm. Izmeklējot pacientu sonogrāfiski, kļūst skaidrs, ka operācijā ir lietoti vecā parauga lāzera vadi ar ļoti lielu termisku enerģiju, kura koncentrējas vienā vēnu sieniņas punktā un to peroforē. Tad pacientam ilgu laiku pēc operācijas ir sāpes un, iespējams, arī galarezultāts nav tik labs. Es gribētu arī uzsvērt, ka daudz kas ir atkarīgs no speciālistu pieredzes. Ir ļoti konkrēti jāzina, cik daudz enerģijas, kurā vietā, kurā segmentā lietot, jo citādi var būt ļoti nopietnas komplikācijas, tai skaitā stipras pēcoperācijas sāpes. Runājot ar ārstu, noteikti pajautājiet, cik šādu operāciju viņš gadā veic – vajadzētu būt vismaz simtam.

Bet ja tas ir jauns, iespējams, talantīgs un perspektīvs ārsts – kā viņš tiks līdz 100 operācijām, ja pacienti pie viņa neies? Vai sākumā jāstrādā kāda pieredzējuša kolēģa vadībā?
Tas ir ļoti labs jautājums. Protams, ka šobrīd universitāšu klīnikās netiek veiktas operācijas, izmantojot lāzertehnoloģijas. Es domāju, līdz tam paies vēl kāds laiks, jo šobrīd Latvijas medicīna atrodas krustcelēs, nav skaidrs, kā to nākotnē varēs finansēt un kā nodrošinās personāla izglītību. Mūsu vēnu centrā jaunie ārsti piedalās operācijās, līdz viņi tās spēj veikt pilnīgi patstāvīgi. Es esmu stāvējis blakus un viņus mācījis. Ja ir kādas problēmas, es iesaistos, konsultēju. Mēs arī diskutējam, kā atrast labāko ārstēšanas veidu konkrētajam pacientam, jo ir ļoti dažādas varikozes formas un katrs prasa atšķirīgu pieeju. Mēs strādājam pieci ārsti kopā, regulāri apmaināmies ar informāciju un es rūpīgi sekoju, lai visi ārsti strādātu pēc vienota protokola. Visu laiku turpinām arī zinātnisko darbu un pētniecību, rīkojam dažādus vietējus un starptautiskus pasākumus. Piemēram, oktobra sākumā šeit notika pasaules vadošo flebologu meistarklases, kurās piedalījās Pasaules flebologu biedrības un Vācijas flebologu biedrības prezidents Eberhards Rābe, Pasaules flebologu biedrības viceprezidente Felicita Panjē, dr. Renē Milerē no Francijas un arī es. Pasākuma ietvaros bez maksas veicām operācijas 20 mazturīgiem pacientiem. Šādu praksi esam iecerējuši turpināt. Dr. Milerē iepazīstināja ar inovatīvu perspektīvu metodi – vēnu ārstēšanu ar sakarsētu tvaiku. Bija prieks, ka varējām ko jaunu parādīt ārstiem no Baltijas valstīm, Baltkrievijas, Somijas un Arābu Emirātiem.

Kā jūs vērtējat kolēģu veikumu, kuri strādā ar lāzertehnoloģijām citos vēnu centros?
Ir pietiekami daudz klīniku, kur mēs esam palīdzējuši un zinām, ka tās strādā labi, bet ir arī tādas, kas dažādu apstākļu dēļ ir pakāpušās soli atpakaļ un rezultāti vairs nav tik labi. Ja viss tiek izdarīts, kā nākas, pacients var būt drošs, ka viņš saņems bezsāpju operāciju un bezsāpju pēcoperācijas periodu. Ja gadās dzirdēt, ka operācijas laikā vai pēc tās ir sāpes vai arī ārsts sāk veikt šīs operācijas vispārējā vai vadu anestēzijā, tas nozīmē, ka viņiem ir problēmas izpildīt operāciju pilnīgi bez sāpēm un tanī brīdī ir arī tehniskas problēmas, tāpēc viņi sāk izmantot kādas agresīvākas anestēzijas metodes.
Ir ļoti svarīgi, lai ārsts lieto jaunākās paaudzes lāzerus un radiālos vadus. Ir vietas, kur mēģina taupīt naudu un izmanto vecā parauga vadus vairākkārt, tos sterilizējot un nogriežot galu. Tas nav pieļaujams. Operācija izmaksā krietni lētāk, bet ir ļoti augsts risks, ka pacients var inficēties ar dažādu slimību izraisītājiem, kas tiek pārnesti ar asinīm, piemēram, C un B hepatītu vai HIV. Nav arī garantijas, ka enerģija uz vēnu iedarbosies pareizā devā un standartā paredzētajā veidā. Radiālie vadi izslēdz atkārtotu izmantošanu. Mūsu pacientu operācijas izrakstā tiek ielīmēta uzlīme no vienreizējās lietošanas komplekta – tas izmantots tikai un vienīgi šim pacientam. Ja nākotnē gadītos kādas problēmas, vienmēr būtu iespējams izsekot, ar kādu lāzera vadu pacients ir ārstēts.

Noderīgi!

Jautājumi, uz kuriem vajadzētu saņemt pozitīvas atbildes pirms vēnu operācijas:
1. Vai man pirms operācijas būs vēnu sonoskopiska izmeklēšana un vai to veiks tas pats ārsts, kurš operēs?
2. Vai šīs izmeklēšanas laikā es stāvēšu kājās?
3. Vai šis ārsts gadā veic vismaz 100 tādu operāciju?
4. Vai ārsts strādā ar jaunākās paaudzes lāzeru?
5. Vai viņš izmanto radiālos lāzera vadus?
6. Vai operācija un pēcoperācijas periods noritēs bez sāpēm?
7. Vai ārsts pārzina arī citas vēnu ārstēšanas metodes un prot tās kombinēt?

Flebomedika