Viedoklis: Krievijas karš Ukrainā. Rakstnieka pārdomas tautas sēru dienā

Ikdienas sarunās un sociālajos tīklos ne reizi vien dzirdēta arī man pazīstamā atziņa: cilvēkiem brīžiem liekas, ka Ukrainā notiekošais ir vien ļauns murgs. Ļoti cilvēciska atziņa, jo normālam prātam grūti pieņemt tik milzīgu valstiskās politikas stulbuma, cilvēciskas morāles trūkuma un militāras nemākulības koncentrāciju, sintēzē ar kleptomānijas, sadisma un citu zemiskāko instinktu demonstrāciju.

Daudz saprotamāka mums ir ukraiņu tautas varonība, aizstāvot savu valsti un sargājot Rietumu civilizāciju no mūsdienu tatāru-mongoļu sirotājiem. Un mūs priecē Ukrainas karavīru militārās prasmes, kas aug ne pa mēnešiem, bet dienām un stundām.

Ukrainas heroisma epopeja mums ir arī nacionālās pašapziņas skola, kuras paraugā esam atliekuši plecus. Nogāzts Pārdaugavas okupeklis, kas, sastāvējušajā dīķī ieveļoties, augstās šļakatās izšķaidīja arī mūsu neizlēmību un nožēlojamo inerci atskatīties uz Krieviju.

Vēl nožēlojamāka trīs gadu desmitos bijusi mūsu atskatīšanas uz Latvijas nīdējiem tepat mājās. 16. martā apritēja desmit gadi kopš incidenta Brīvības pieminekļa pakājē, kad patriotu gājienu centās - ar Rīgas domes toreizējo apsaimniekotāju vēlību – apgānīt Latvijas nīdēju kliķes demagogi. “Vai Rīgas domi vada provokatori vai idioti?” es toreiz publiski vaicāju, taču ušakiešu atbilde izpalika.

Varētu domāt, ka tagad, pēc okupekļa nogāšanas, Latvijas ienaidnieku provokācijas izpaudīsies ar jo lielāku spēku, bet šis bija pirmais gads, kad mūsu kritušo cīnītāju piemiņas pasākumi noritēja bez viņu cūcībām.

Ukraina - mūsu vēstures spogulis

Plašsaziņas līdzekļi ik dienu atnes ziņas par aizvien jauniem Krievijas noziegumiem. Murgs parasti beidzas, cilvēkam atmostoties. Bet mēs acis veram skarbajā realitātē.

Lasot par krievu karavīru vandālismu, mēs atpazīstam vecākās paaudzes pieredzēto Latvijā – gan krievu armijai bēgot no Latvijas 1941. gadā, gan milzīgajai krievu karavīru masai atkal pārpludinot mūsu zemi 1944. un 1945. gadā.

Garajos okupācijas gadu desmitos bijām apraduši ar okupantu armijas klātbūtni un civilokupantu nekaunību.
Starp manām bērnības epizodēm ir brīdis veikalā, kad krievu pārdevēja ņirgājas par vecu latviešu māmiņu, kas neprot okupantu valodu: “Mēs jau desmit gadus šeit dzīvojam, varējāt jau iemācīties runāt krieviski...”
Velns parāvis, jūs jau trīsdesmit gadus dzīvojat suverēnā Latvijas valstī, bet vēl neesat savīžojuši iemācīties runāt latviski!

Bet ko mēs, latvieši? Vai beidzot jūtamies savā zemē? Nāk prātā svaiga epizode Salaspils “RIMI”: kāda krieviete viņām ierastajā manierē sāk “mācīt” pārdevēju, un šai piebalso vēl citas krievietes. Bet krievisko vāvuļošanu pārskan kāda latvieša skarbā balss: “Madam krieviete, ja dzīvojat Latvijā, tad papūlieties runāt mūsu valsts valodā! Pārdevējai nav jāklausās jūsu muļķības svešvalodā!” Un krieviskā kakofonija, kā pēc pavēles, apraujas.
Saprata, ļoti labi saprata – kaut teikts bija latviski!

Propagandas nogludināto smadzeņu problēma

Vēsturiskā perspektīvā tā varētu būt pati lielākā problēma. Ar kara noziedzniekiem būs vienkāršāk: šo varzu civilizētā pasaule liks tiesas priekšā, un vienīgā problēma būs fakts, ka atcelts nāvessods.
Bet kas notiks ar moskovijas ļautiņu sačakarētajiem prātiem? Piemēram, ar naivo sievišķi, kas videointervijā savus prātuļojumus par krievu “miermīlīgumu“ argumentē ar padomijas propagandas dziesmu “Hotjat ļi russkije voini” (“Vai krievi grib karu”- krieviski).

Putinpropa apmuļķoto krievu izteicieni ir līdz vēmienam primitīvi: viņi jau negribot karu, bet ko lai dara, “sava zeme jāaizstāv”... Un, ja reiz Putins tā lēmis, tad tā arī vajag, jo viņš taču ir “otec rodnoi” (“miesigais tēvs”- krieviski) ...
Gribot negribot rodas jautājums, vai šādi ļautiņi maz ir pašiem savas valsts cienīgi? Vai pēc Putina kliķes krišanas šādu cilvēku kopums Krievijā spēs nodrošināt demokrātiskās pasaules kritērijiem atbilstošu kārtību? Ievēlēt parlamentu bez slepkavām, laupītājiem un izvarotājiem? Galu galā, vai pratīs izmantot cilvēkam Dieva doto spēju DOMĀT?

Putins kādā intervijā saka, ka Rietumi gribot Krieviju sadalīt sīkākās vienībās – lai būtu moskovija, urālija un vēl kādi tur veidojumi....

Biju par šo apgalvojumu pārsteigts – Eiropas drošībai un pasaules stabilitātei vajadzīga stabila, demokrātiska valsts. Bet Putins pats reāli iezīmējis aizvien dziļākā postā ejošās Krievijas Federācijas nākotni.
Kā 1990./91. gadā, Baltijas valstu iešūpota, sabruka Padomju Savienība, tā tagad, visticamāk, no Krievijas Federācijas atšķelsies autonomās republikas un guberņas – jo kurš gan gribēs dalīt atbildību par kara noziegumiem un barot kara izbadināto Maskavu?

Šausmu filmas epilogs

Laikam gan katrs no mums kaut reizi mūžā skatījies šausmu filmu. Un esmu gatavs derēt, ka zinu šīs filma trafareto nobeigumu: ļaunums šķietami uzvarēts, vampīrs, slepkavnieciskais robots vai citas šlakas briesmonis aprakts kapā vai noslīcis akacī, gaišie cilvēki priekā apkampjas, svinot uzvaru... Bet tad zeme sakustas un briesmonis lien ārā no kapa...

Tā mēs, cilvēce sapriecājāmies pirms trim gadu desmitiem, vērojot, kā Kremļa smailē tiek nolaists asinīs krāsotais PSRS karogs. Bet laikam jau uz cilvēku kauliem būvētās padomijas līķis nebija norakts pienācīgi dziļi, un piemirsām uz kapa uzspraust apses mietu... Un tad nu, civilizētajai pasaules risinot savas ikdienišķās problēmas, no “ļaunuma impērijas” kapa izlīda ārēji necilais vīrelis, kas neparasti blīvi iemieso teju visas cilvēcei zināmās zemiskās īpašības: blēdīgumu, mantrausību, līdzcilvēku nīšanu, sadismu, varas un atriebības kāri... Subjekts, kam pat biogrāfija – vecāku posmā – ir sablēdīta, un kura dzīves dziļākā motivācija ir mazvērtības kompleksu kompensēšana ar jebkuriem līdzekļiem.

Bet būtībā ne jau pats šis personāžs ir tik baismīgs, cik pūlis, kas viņu pieņem un paklausa, pat dievinot šo tipu.
Taču Ukrainā notiekošais ir tikai šausmu filmas epilogs. Mēs taču redzam, ka vēstures svaru kausi nenovēršami nosveras Ukrainas pusē. Redzam apjukumu neķītro agresoru nometnē. Tuvojas brīdis, kad uz ekrāna parādīsies uzraksts “End”, vēstot šausmu filmas beigas. Jautājums vien, cik ilgi vēl turpināsies baisais epilogs, un cik liels vēl būs Ukrainu tautas ciešanu mērs, ko paildzina arī dažu rietumvalstu neizlēmība ar ieroču un munīcijas piegādēm.
X
Ukrainas kara gads bijis pietiekami ilgs laiks, lai mēs, pat visjūtīgākie eiropieši, aptvertu jauno realitāti un novērtētu Latvijas - NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts – drošības situāciju. Lai pārskatītu savu vērtību sistēmu, kā akmenī tajā iecērtot mūsu suverēno valsti kā visaugstāko prioritāti.

Raksta autors: Jānis Ūdris