Viedoklis: Pāri visam – drošības vektors
Portāla Epadomi redakcija saņēma pazīstamā publicista un rakstnieka, vairāku vēsturisku romānu autora Jāņa Ūdra pārdomas par drošību Latvijā. Publicējam Jāņa Ūdra pārdomas pilnā apjomā
Komentāros par Ukrainas karu dominē vārdi baisi, biedējoši, un tas nav labākais veids, kā pastāvēt sarežģītajā šodienā un, iespējams, vēl smagākajā rītdienā. Atkal tas pats vecais, jau nācijas ģenētiskajā atmiņā iekapselētais apjukums.
No vienas puses – saprotami ir ukraiņu, gruzīnu un citu valstu politiķu vārdi ”Ja krievi uzvarēs Ukrainā, jūs, baltieši, būsiet nākamie.” Politiska retorika un diplomātiska taktika! Bet cilvēks noklausās un sēj paniku tālāk, - tā vietā, lai apdomātu pats ar savu galvu.
Jā, protams, ja Putinam asiņainā Ukrainas avantūra izdotos, viņi ietu tālāk. Loģiski domājot, visapdraudētākā būtu Moldova ar Piedņestras anklāvu. Tad nāktu Gruzija, kur jau 2008. gadā krievi iekarojuši Abhāzijas un Dienvidosetijas placdarmus. Krievijas potenciālo upuru sarakstā varētu būt arī Armēnija, kas gan pati jau kopš PSRS sabrukuma lien Krievijas apkampienos..
Baltijas valstis? Jā, Putina galvā šis agresijas virziens varētu būt prioritāte. Ja vien te nebūtu NATO ārējā robeža un mēs – šīs robežas iekšpusē. Bet uzbrukt NATO – to neuzdrošinājās pat divreiz lielākā PSRS ar savu Varšavas līguma militārajā blokā apvienotajām satelītvalstīm. Bet NATO kopš tā laika būtiski palielinājusies, un Krievijas debilās politikas dēļ šis process turpinās. Mēs arī bieži vien, spriežot par Krievijas draudu lielumu, vadāmies no vecajiem priekšstatiem, aizmirstot, ka tagad Krievijā ir mazāk iedzīvotāju kā Bangladešā. Un Putina naskākie atbalstītāji ir vecie babuļi, kamēr iesaukšanas vecuma jaunekļi, Rietumu pasaules labumus paskatījusies un brīvākas dzīvošanas iespēju apjautuši, nav vairs ar varu dzenami uz ambrazūrām.
Tomēr tas nebūtu nenozīmē, ka varam justies simtprocentīgi droši, nebaidoties no eventuālā Krievijas uzbrukuma. Un nevajadzētu ļauties vēlmju domāšanas versijai, ka brīdī, kad Lat vijas robežu pārbrauktu pirmais krievu tanks, tam ceļā stātos amerikāņu, angļu vai kanādiešu karavīri. Pirmo triecienu būs jāuzņem mums pašiem, - zinot, ka mūsu aerodromos un ostās pienāk citu tuvāko un arī tālo NATO dalībvalstij spēki. No šī viedokļa ļoti nozīmīga ir drīzā Zviedrijas un Somijas iestāšanās NATO – process, ko no baltiešu kopējās drošības viedokļa nav pat iespējams novērtēt par augstu. Un, protams, svarīgi, ka Latvija pastāvīgi atrodas citu NATO valstu kaujas vienības. Ideāli būtu, ja katrā Baltijas valstī būtu dislocēta viena ASV vai citas lielas NATO dalībvalsts divīzija.
Taču mums ikvienam vajadzētu saprast, ka NATO dalībvalsts statuss nenozīmē tikai drošības ņemšanu – mums jābūt gataviem arī dot adekvātu ieguldījumu citu NATO valstu drošības sardzē. Lai ar mums rēķinātos kā nopietnu pasaules varenākās militārās alianses dalībnieci, mūsu partnerēm NATO un visai pasaules sabiedrībai, bet visupirms Krievijai jāredz, ka esam atbildīga nācija! Protams, šeit neiztikt bez obligātā valsts aizsardzības dienesta. Un te nu atkal jāatzīst jauni mūsu vēsturiskā apjukumu paraugi.
Vispirms jau apjukums jaunatgūtajā brīvībā bija galvenais iemesls obligātā karadienesta atcenošanai. Kad pirms gadiem desmit par to rakstīju, pat gudri cilvēki atbildēja ar pretargumentu: labi apmācīti profesionālie karavīri ir daudz efektīvāki kaujas laukā, kā neapmācīti jauniesauktie. Jā, protams! Bet mēs taču neesam kaut kāda Krievija, kas jaunkareivjus sūta kaujā. Runa ir par stabilu valsts aizstāvju rezervi, ko veido VISI obligātajā dienestā apmācītie vīrieši, kas regulāri savas militāras iemaņas papildina īslaicīgos apmācības ik gadu vai ik pāris gados. Bet ko darīt, ja jauneklis uzsācis studijas, kad klāt obligātais karaklausībās vecums. Optimālu risinājumu var dot iestāšanās zemessardzē, ar iespēju pašam atrast laiku vajadzīgo militāru iemaņu apguvei. Arī jaunieši, kas studē ārzemēs, apmācības zemessardzē varētu iziet studiju atvaļinājuma laikā.
Taču visvairāk mani pārsteidza diskusijas par sieviešu eventuālu iekļaušanu valsts aizsardzības dienestā. Īpaši pārsteigts biju, dzirdot kādas jaunas sievietes jautājumu, no kura grūtniecības mēneša obligātais dienests būtu atliekams. Bet kāda cita simpātiska sieviete teica vēl pārsteidzošais vārdus: “Es esmu patriote! Bet ja runa ir par obligātu militāro dienestu, tad es tomēr pirmajā vietā likšu savus trīs bērnus…”
Mīļie draugi, vai tikai es jūtu, ka esam apmaldījusies trīs priedēs?! Tad skatīsimies taču pašā saknē: kas ir Latvija? Kam un kāpēc mūsu valsts vajadzīga?
Latvija ir vienīgā vieta uz planētas, kas pieder latviešu nācijai! Kur mūsu tautai plaukt un zelt tagad un mūžībā! Un kas ir mūsu tautas nākotnes nesēja un radītāja, ja ne latviešu sieviete!
Redzot jaunās, skaistās latvietes ar bērniem, viens pie rokas, otrs ratiņos, trešais vēdera zem sirds…, man gribas viņām skūpstīt kājas! Tieši jūsu dēļ, mīļās, taču vajadzīga mūsu armija!
Armijai - vīriešiem – jāsargā Māte Latvija! Un tikpat drosmīgi, gudri un pašaizliedzīgi jāsargā Latvijas mātes!
Esmu dzīve daudz pieredzējis, arī daudz apmelojumus, un rēķinos, ka arī tagad mani vārdi ne vienam vien raisīs žults izplūdumu – gan kremļa piektās kolonnas troļļiem, gan tādiem, kam vienkārši atrofējušās pilsoniskās piederības jūtas. Kas neizprot, no kura gala lasāmi vārdi: “Neprasi, ko tev dod tava valsts. Prasi, ko tu pats esi devis savai valstij!”
Šos vārdus teicis ASV izcilākais prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs. cilvēks, kurš pirms sešiem gadu desmitiem teica arī: “Vēl šajā desmitgade amerikānis būs uz Mēness!”
Un bija. Bet tas jau ir cits stāsts.
Raksta autors: Jānis Ūdris
