Rakstnieka domas pie Brīvības pieminekļa mūsu valsts dzimšanas dienā
Latvijas Republikas Proklamēšanas 97. gadadiena svinīgi aizvadīta. Neskatoties un nepatīkamu laiku, lietus un vējš neaizbiedēja cilvēku tūkstošus piedalīties un apmeklēt pasākumus, doties vērienīgā lāpu gājienā, bet vakarā vērot svētku salūtu. Acīmredzot, vienaldzības cilvēkos nav. Latvijas liktenis un aktuālie notikumi nekad vienaldzīgi nav bijuši arī vairāku vēsturisku romānu autoram, rakstniekam Jānim Ūdrim, kura pārdomas un viedokli pie Brīvības pieminekļa svētku dienā, piedāvājam arī jums.
Rakstnieks Jānis Ūdris 2015. gada 18. novembrī:
Esmu savā dzīvē pieredzējis daudz gaišus un tumšus brīžus, bet šajā dienā pirms svinībām Brīvības pieminekļa pakājē biju patiesi aizkustināts, redzot bērniņus, ko audzinātājas bija atvedušas nolikt ziedus. Nāca arī skolēni, taču sirdī iekrita vismazākie latvieši. Kad prasīju, cik bērniem gadiņi, daudzi rādīja uz pirkstiem – kam trīs, kam četri, daži lepni rādīja, ka viņam jau pieci. Bērnu actiņas, uz pieminekli raugoties, mirdzēja sajūsmā, un drošākie itin veikli rindoja kopā burtus „Tēvzemei un brīvībai”. Tad kāda bērnu grupiņa, aizkustinošai vienādi zaļajās atstarotājvestītēs, nodziedāja „Dievs, svētī Latviju!” Šie mazie patrioti, jau otrā atkal brīvā Latvijā dzimusī paaudze, manā sirdī ielēja pārliecību, ka ar mūsu zemi viss būs labi. Ne rīt uz brokastu laiku, bet būs – kad izaugs šodienas mazuļi un no publiskās telpas būs nozudušas divas pirmās pēckara paaudzes, kuru lēmumos un rīcībā tik nomācoši izpaužas okupācijas pusgadsimta groteskās pēdas.
Lai svētku reizē paliek neievēroti nožēlojamie interneta ierēcēji un mazohistiskie vaimanologi – šie anonīmie ciniķi, vien nieka procents, neatspoguļo Latvijas sabiedrisko domu. Nerakstīšu šodien arī par korumpētajiem valsts izzadzējiem, kam Latvija ir vien placdarms savas netīrās labklājības vairošanai. Mani satrauc apjukušie un vienaldzīgie, okupācijas gados ģenētiski saliektie, kas neprot vai negrib atliekties pašapzinīga latvieša stājā.
Šajās dienās kāds paziņa izmisis stāstīja par saviem draugiem –labklājīgu latviešu ģimeni, kas pārceļas uz dzīvi . . . Austrālijā. Ne trūkuma vai kredītu nastas spiesti – ģimenes galva ir auto servisa īpašnieks, kundzei ierēdnes statuss valsts iestādē. Bet šis tēvainis, pusgadu noķepurojies Austrālijā, tagad sajūsmā vēstot, ka dabūjis atslēdznieka vietu kāda austrālieša auto servisā. Jaunais cilvēks man izmisis prasīja, kādus vārdus atrast, lai vestu savus draugus pie prāta, bet man prātā nāca padomju laikā kādā Dailes teātra izrādē iepazītais vārds „mankurts” - tā tatāru mongoļu iebrukumu laikā sauca vergus, kam iebrucēji vēl maziem uzmauca galvā jēlas kamieļādas micīti. Izkalstot tā sažņaudza upura galvu tik cieši, ka nelaimīgais zaudēja atmiņu par savu dzimto zemi un tautu.
Ikvienam, kas atstāj Latviju, vajadzētu atcerēties - viņš atstāj valsti, par kuru tūkstošiem latvieši atdevuši dzīvību Brīvības cīņās. Viņš tagad, miera laikā, iet ceļu, ko pārsimts tūkstoši latviešu Otrā pasaules kara beigās bija spriesti iet, lai glābtu savu un bērnu dzīvību. Un mūsdienu aizraucējiem vajadzētu arī apzināties, ka viņi atņem saviem bērniem Dzimteni.
Tagad, cenšoties izprast šīs skumji simboliskās ģimenes motivāciju, dzirdēju vien par aizvainojumu uz politiķiem un valsts maizē parazitējošo birokrātiju. Jā, tās ir sāpīgas, mums visiem pazīstamas problēmas. Bet politiķi ir mūsu sabiedrības spoguļattēls. Šie cilvēki politikā iekļūst ar mūsu balsīm, un jo cītīgāk mēs netīkamos politiķus ievēlam, vēlēšanu dienā sēžot mājās.
Bet kāpēc jaunie latvieši, uzcītīgi veidojot karjeru jurisprudencē, mārketingā, sabiedrisko attiecību un informātikas jomā, tik reti izvēlas politiku, kas – pasaules pieredzē – ir viena no perspektīvākajām karjeras veidošanas jomām?
Domāju, vainīga ir arī mūsu sabiedrībā joprojām dziļā padomju mentalitātes ēna - nihilistiskā attieksme pret politiķiem kā svešu, pat naidīgu spēku. Šīs attieksmes saknes bieži vien meklējamas uz negācijām tendētajā mediju telpā. Pietiek jaunam cilvēkam vien pieteikt iesaistīšanos politikā, ka pār viņu jau nobirst aizdomu un apmelojumu vilnis. (Kam esi pārdevies?. . . ) Un cik gan bieži mēs par cilvēku spriežam nevis pēc tā, ko viņš dara, bet tā, ko par viņu runā (raksta avīzēs). . . Vienlaikus mūsu sabiedrisko domu indē politiskā cinisma dinozauru biezādainība, ko nevar caursist pat tiesas procesi par balsu pirkšanu un citām blēdībām. Diemžēl, šajā zemas morāles gaisotnē noslāpst arī godprātīgo politiķu balsis. Zemā politiskās morāles latiņa, kurai jauni, talantīgi un godprātīgi latvieši negrib pielāgoties. . .
Šis Latvijas Ahileja papēdis īpaši sāpīgi jūtams uz Eiropas jaunāko kataklizmu fona, kad nekontrolēto patvēruma meklētāju plūsma un ar to saistītais terorisma draudu pieaugums atsedz pilsoniskas atbildības un latviskas pašapziņas trūkumu. Arī nespēju pārblīvētajā informācijas telpā saredzēt stratēģiski svarīgāko un skatīt problēmu saknē. Mēs kaismīgi spriežam, atļaut vai aizliegt musulmaņu sievietēm Rīgas ielās valkāt čadru un lēšam, cik tālu būtu pieļaujama drošības līdzekļu pastiprināšana cīņā pret terorismu – tā, lai netiktu aizskartas cilvēka tiesības. Bet tā ir matu skaldīšana, ja neiedziļināmies problēmas dziļākajās saknēs. Parādība, kas kliedz par mūsu psiholoģisko nesagatavotību potenciālu un reālu briesmu priekšā.
Mūsu nesagatavotību un apjukumu kritiskā situācijā parādīja jau ”MAXIMAS” traģēdija. Sākot ar debilām instrukcijām un infantilu attieksmi pret tām. Turpinot ar izmeklēšanu, kur gargarajā atbildīgo personu jūklī pazūd konkrētas personas konkrēta atbildība. Un, cenšoties iedziļināties daudzgalvainās birokrātijas raisītajā un advokātu īpaši samudžinātajā haosā, rodas atziņa: daudz „atbildīgu personu” nozīmē vien to, ka atbildīgs nav neviens...
Līdzīgi nejēdzīga, vien mazākā mērogā, man liekas nesenā avārija, kad nejēga šoferis ietriecās riteņbraucēju kolonā. Atkal nācās dzirdēt par idiotiskām instrukcijām, kas it kā „neesot pārkāptas” (tas pats „MAXIMAS” sindroms). Grūti saprast, kā, zinot, cik daudzi šoferi sēžas pie stūres dzērumā un cik liela braucēju daļa uzskata zem sava goda iekļauties atļautā ātruma rāmjos, vispār var atļaut treniņbraucienus pa intensīvas satiksmes maģistrāli. Vai atbildīgajiem darboņiem tik grūti palauzīt galvu, lai atrastu alternatīvu?! Mežaparka asfaltētajos ceļos kādreiz tika rīkotas pat motosporta ātrumsacīkstes. Kopš saņemam ES finansējumu asfaltēto ceļu iztaisnošanai un apkārtceļu būvei ap apdzīvotām vietām, ar zāli aizaug desmitiem kilometri veco šoseju. Kāpēc riteņbraucēji nevarētu trenēties tur?! Mēs sākam domāt tad, kad noskanējis trauksmes zvans. Tad ... pārstājam domāt, un viss paliek pa vecam. Ir sakāmvārds, ka gudrais mācās no citu kļūdām, muļķis no savējām. Vai mēs būtu īpašs gadījums, kad nemācās vispār?! Tagad, kad islama fundamentālisti Parīzē metuši izaicinājumu kristiešu pasaulei, būtībā piesakot civilizāciju karu, mums, gluži vienkārši, nav vairs tiesību turpināt bezatbildīgo nedomāšanas un nemācīšanās inerci.
Protams, šobrīd vairs tikai politisks pašnāvnieks varētu piekrist Eiropas Savienības gandrīz jau uzspiestajām imigrantu kvotām! Taču ilgās diskusijas, sāktas visnotaļ bezrūpīgajā gaisotnē, rāda arī mūsu runasvīru un interpretējošās elites piezemēto domāšanu. Jau pašā sākumā diskusijas ritēja „melns” vai „balts” kategorijās. Vieni pastāvēja uz to, ka Latvijā nedrīkstam ielaist nevienu, citi paģērēja ielaist katru, kam tik ienāktu prātā, ka viņam Latvijā būtu tīkami dzīvot. Taču starptautiskā politika un diplomātija ir kompromisu māksla, kurā milzīga nozīme ir valsts tēlam un politiķu pašapziņai.
Ir skaidrs, ka Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts nevar pateikt „neviens imigrants nespers kāju uz Latvijas zemes”. Imigranti jau gadiem iebrauc mūsu valstī, bieži vien pazūdot no mūsu informētības loka. Tad pēkšņi mēs uzzinošam šokējošu faktu, ka šie ļautiņi un viņu atvases mācās nevis Latvijas valsts valodu, bet citu, okupācijas laikā ievazāto. Un šādu kārtību pieļāvuši, patiesībā noorganizējuši mūsu valsts ierēdņi, saņemot par to Latvijas nodokļu maksātāju sarūpētu algu!!! Kas tas ir – bezcerīgs idiotisms vai ņirgāšanās par mūsu valsti?
Ikviena kataklizma, kas mūsu zemi piemeklējusi vai varētu piemeklēt, vai tas būtu pēkšņs bēgļu pieplūdums pie mūsu robežām vai, pasarg` Dievs, terora akts kādā no Daugavas spēkstacijām, ir pārbaudījums valsts stiprumam. Viena runāšana par patvēruma meklētājiem būtu stiprā, labklājībā Latvijā, kuras pilsoņi savā zemē sekmīgi veido savas ģimenes labklājību. Un pavisam citādi šī diskusija rit laikā, kad mums joprojām nav skaidra valsts ekonomiskās attīstības stratēģija un latvieši atstāj savu zemi labākas dzīves meklējumos. Protams, tagad būtu tuvredzīgi, pat noziedzīgi domāt par lielāka iebraucēju skaita uzņemšanu. Un būtu amorāli pieļaut, ka patvēruma meklētāji, kurus jau esam apņēmušies ielaist, saņemtu lielāku pabalstu, kā maznodrošinātie Latvijas pilsoņi.
Diez vai būtu jēga sagaidīt Briseles lielrunātāju adekvātu sapratni, un ielaišanās garās diskusijās liecinās tikai par mūsu pozīcijas nedrošību. Mūsu politiķiem Briselē gluži vienkārši vajag deklarēt mūsu sabiedrības nelokāmo nostāju: saprotot Eiropas Savienības kopējo problēmu, mēs uzņemsim tos apsolītos divarpus simtus patvēruma meklētāju, protams, veicot skrupulozu šo personu pārbaudi, bet tad nu gan –punkts. Bet, sajūtot ES varasvīru spiedienu, mūsu politiķiem ir iespēja un pienākums atsaukties uz Latvijas tautas gribu, ko nepieciešamības gadījumā varam apliecināt referendumā.
Diemžēl, šajā tik atbildīgajā situācijā redzams, ka pats lielākais Latvijas apdraudējums slēpjas mūsu pašu lokanajās mugurās un nedomāšanas inercē. Ko nozīmē kaut vai demagoģiskais TV reklāmas lozungs, ka savā laikā citas valstis deva patvērumu latviešiem! Vai gan šīs situācijas ir salīdzināmas?!
Pirmkārt, ne nu tik vienkārši uzņēma, nekā! Zviedrijas valdība, pakļaujoties staļiniskās slepkavvalsts prasībai, izdeva krieviem mūsu leģionārus. Bet mūsu civiliedzīvotājiem nācās vairākus gadus pavadīt pārvietoto personu (DP) nometnēs Vācijā, jo ASV, Anglija un Austrālija savus paradīzes vārtus trimdiniekiem vēra ļoti limitēti, skatoties, cik noderīgs katrs ir darba tirgū un prasot garantijas vēstules. Un nevarēja būt ne runa par kaut kādiem valsts pabalstiem. . .
Bet pats galvenais –mēs bijām divu totalitāru lielvaru agresijas upuri, un Rietumu lielvalstīm vēsturiskā perspektīvā būtu jājūt vismaz morāla atbildība par Otrā pasaules kara izraisīšanu. Tas taču bija Anglijas premjerministrs, kas, atgriežoties no Čehoslovākijas saplosīšanas sabata Minhenē, vicināja nodevīgo līgumu, iededzot zaļo gaismu Hitlera asiņaino ambīciju īstenošanai. Vēsture vēl nav pilnībā izvērtējusi arī Francijas toreizējās valdības gļēvumu, apturēšanas vietā ļaujot Hitleram ieiet demilitarizētajā Reinas apgabalā. (Vācijas militārais potenciāls tobrīd bija par mazu, lai karotu ar spēcīgāk bruņoto Franciju, un vācu vienību komandieriem kabatā bija aizzīmogota aploksne ar pavēli, atskanot pirmajam franču šāvienam, atgriezties idejas pozīcijās). Zviedrija visu kara laiku piegādāja Vācijai krāsainos metālus, un neviena no Rietumu valstīm īpaši nesatraucās ne par Molotova-Ribentropa paktu, ne Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju 1940. gadā. Jā, bija vēsturiski nozīmīgās deklarācijas par padomju invāzijas neatzīšanu, taču – to gan nevienam nav izdevīgi atcerēties – ASV un Lielbritānijas līderi šīs pašu deklarācijas nodeva Teherānas un Jaltas konferencēs, lemjot Baltijas valstis atkārtotai padomju okupācijai.
Šobrīd varam pabrīnīties par vecās (senilās?) Eiropas tuvredzību līdz Parīzes sprādzieniem, nepamanot jauno vīriešu dominanti visumā agresīvo bēgļu masā. Nevienam neienāca prātā padomāt, kāpēc šie raženie tēvaiņi atstājuši savas sievas ar bērniem! Neviens neiedomājās, ka Sīrijas vīriešiem laikā, kad viņu zemi plosa pilsoņa karš un Šariata valsts agresija, vajadzēja aizsargāt savu tautu?! Vai vecā Eiropa jau ir vecuma marasma pārņemta, ka nesaprot – ja Grieķija un Itālija nespēj vai negrib noslēgt savu dienvidu robežas, tad tas jāizdara ar visu Eiropas Savienības valstu kopīgiem spēkiem. Alternatīva varētu būt vienīgi pašu šo valstu norobežošana no pārējās Eiropas Savienības, vienlaikus pārtraucot Šengenas līguma darbību.
Šajā kontekstā derdzīgi domāt par mūsu pašu robežas ar Krieviju un Baltkrieviju stāvokli. Pierobežas rajonos tiek aizturēti aizvien jauni vjetnamiešu un cittautu laimes meklētāji, kas visnotaļ viegli vietējo stalkeru pavadībā šķērsojuši Latvijas robežu. Izrādās, ka par šo pakalpojumu ceļa rādītājiem var piespriest vien smieklīgi maigu sodu, un arī tas tik pat kā neesot iespējams, jo esot grūti pierādīt ceļa rādītāja vainu... Atliek vien nopūsties par šādu juridisko impotenci!
Bet ar mūsu robežas nosargāšanas iespējām pagaidām kā ir, tā ir. Bet runa ir par 449 kilometriem, un tie nav kilometru tūkstoši. Jā, žoga izbūve un modernu novērošanas iekārtu uzstādīšanu uz Latvijas robežas ar Krieviju un Baltkrieviju izmaksātu miljonus. Bet vai Latvijai vienai vajadzētu maksāt par šo Eiropas Savienības ārējās robežas posmu?! ES Taču ir vairākas valstis, kurām nav šādas ES ārējās robežas. Bet vai šīs valstis, pastāvot Šengenas līgumam, ir mazāk apdraudētas?
Divu civilizāciju sadursmē nav izprotams mūsu runasvīru nihilistiskā attieksme pret obligāto karadienestu. Igauņi karaklausību saglabāja arī pēc iestāšanās NATO, lietuvieši to tagad atjauno! Un tagad pasakiet – ja nu mēs esam gudrākie no trim Baltijas valstīm, tad kāpēc dzīvojam vissliktāk?! Kāpēc Latvija attīstās vislēnāk? Kāpēc mums ir viszemākais dzīves līmenis starp trim Baltijas valstīm? Un kāpēc mēs gribam būt vājākais posms Baltijas valstu drošības sistēmā?
Igaunijas prezidents min iespaidīgu skaitli- mūsu kaimiņi nepieciešamības gadījumā spēj mobilizēt gandrīz pussimts tūkstošus karadienestā apmācītu rezervistu. Bet mūsu jaunie vīrieši televīzijas intervijās sniedz infantilas atklāsmes, ka kara gadījumā atstās Latviju. Interesanti, uz kurieni tad viņi dosies! Uz teroristu apsēsto Franciju, Angliju vai Spāniju? Uz tuvredzīgo Vāciju, kas jau smok no islamisko laimes meklētāju sloga? Un vai Eiropu aptvēruša kara situācijā viņus tur tā īpaši kāds gaidīs un laidīs iekšā...
Pat aklajam redzams, ka šajā globāla apjukuma laikā cilvēkiem par visu vairāk vajadzīga stabila vērtību sistēma un drošs pieturas punkts savas dzīves plānošanai. Tāds pieturas punkts var būt vienīgi sava valsts. Bet valsts pastāvēšanas pamatā ir arī pavisam vienkāršs princips: pilsoņiem ir ne vien tiesības, bet arī pienākumi. Aizstāvēt savu valsti briesmu brīdī ir katra vesela vīrieša pienākums. Bet karavīrs ir arī atskaites punkts ģimenei: tēvs sargā zemi, māte ar bērniem un vecākiem viņu gaida mājās. Tā ir pilsoniskuma ābeces patiesība!
Ko tagad dara karadienesta neapgrūtinātie jaunie latvieši? Ne jau visi studē vai strādā. Daudzi parazitē ar bezdarbnieka pabalstu, klenderē pa ielām vai brauc uz ārzemēm mazgāt traukus. Bet mūsu runasvīriem acīmredzot pietrūkst dziļāka skatījuma, lai saprastu, ka karaklausība un regulārā armija ir arī svarīgs nācijas vienošanas, motivēšanas un pašapziņas stiprināšanas faktors.
Parīzes asiņainā piektdiena visā skarbumā parādīja jaunos izaicinājumus Eiropai un visai kristiešu pasaulei. Arī mums katram.
Lielākās cerības es lieku uz latviešu jaunāko paaudzi –tiem, kuri valsts svētku priekšvakarā bija pie Brīvības pieminekļa. Viņu droša bērnība un briesmu neaizēnoti skolas gadi ir mūsu rokās! Bet vai mums ir šie pāris gadu desmiti?
Būsim taču beidzot modri, gudri un atbildīgi! Sargāsim savu valsti! Lai tad ar skaidru skatienu un tīru sirdsapziņu varētu lūgt „Dievs, svētī Latviju!”
Rakstnieka Jāņa Ūdra video uzruna pie Brīvības pieminekļa 2015. gada 18.novembrī
