Viedoklis: Naivi ir domāt, ka izdosies pierunāt vilku baru dzīvot cilvēku mitekļos

Smēķētāji

Kāds mans draugs publicējot facebūkā dažus teikumus, par krieviem un Krieviju, ar zemtekstu – nu kā tā var, tas taču nav normāli, mani rosināja rakstīt par to, kas ir pats par sevi saprotams, kas neprasa padziļinātas izglītības un skaistus diplomus. Šeit izklāstīto spēs saprast pat tie, kuriem nav nekāda izglītības diploma, ja tik vēlēsies.

Tam ir vajadzīgs nedaudz prāta spēju, būt pieskaitāmam, pazīt pulksteni, zināt šodienas datumu, prast aiziet uz veikalu vai doktorātu un tad atgriezties izejas punktā. Ja to nespēj, tad šo nelabos nekādi diplomi, jo nav tādu skolu, kurās var dabūt prātu. Zināšanas, jā, bet, ja nav prāta, zināšanas tikai visu sarežģīs un kļūs par nepanesamu nastu, jo bez prāta nav iespējams tās likt lietā un pielietot.

Dvinga

Sākšu no visiem zināmā, visu piedzīvotā un pašsaprotamā. Kad bērns piedzimst, viņš vēl īsti neredz, bet saož un dzird. Pār viņa gultiņu noliecas un viņam tuvojas kādas sejas.

Vēlāk bērns uzzina, ka tie ir viņa radi un radu draugi. No viņiem smako pēc alkohola un tabakas dūmiem. Vecākiem taču lieli prieki, tie svin bērna ienākšanu viņu dzīvē, un bērna dzīves sākums ir gana labs iemesls klāt galdu.

Arī vecvecākiem, draugiem un pat kaimiņiem tie ir svētki, bet kā tu svētku sajūtu dabūsi? To nepārdod veikalos, nemāca skolā. Ar mazuļa ierašanos ir par maz, lai būtu patiesi svētki un prieks. Te bez garšas pastiprinātājiem, bez garastāvokļa mākslīgiem uzlabotājiem un šķidrās jautrības, kas iepildīta pudelēs un aizkorķēta, neiztikt. Un, ja vēl kāds dūms…
Ar laiku bērns secina, ka šīs smakas un dvingas ir bieži, kad ar viņu notiek kas labs, jo tas vienmēr ir saistīts ar labiem cilvēkiem, ar viņa vecākiem.

Ja reiz tāda dvinga piemīt viņa vecākiem, kuri par viņu rūpējas, viņu lolo un lutina, tad tas ir, kas labs un vēlams. Bērns domā un secina. Tikko es to dabūšu, tikko spēšu aiziet un nopirkt, tā es arī smēķēšu un labam noskaņojumam iedzeršu.

Nezinītis

Arī kāri uz saldumiem bērnam iemāca citi cilvēki. Līdzīgi kā sunītim, kad tas, izpildījis saimnieka vēlmi, paglāsta un iedod kādu našķi, tā arī bērnam, ja klausa – iedod konču, ja neklausa, nedod un atslēdz internetu. Tā bērns uzzina, kas ir vērtībā un kas nav, kas ir labs un kas nevēlams.

Ja bērnu bērnībā nepieradinātu pie šokolādes garšas, tad lielam esot sastopoties ar ko tādu daudziem rastos nevis patīkama garša mutē un patīkamas emocijas, bet riebums. Lai tā nebūtu, bērnu kopš agras jaunības pieradina, ka tas ir, kas īpaši labs, garšīgs un vēlams.
Ļoti reti, kad bērna ierašanās mājās un tikšanās ar vecākiem kā arī vecvecākiem ir bez šīs dvingas un bez tabakas dūmu izbaudīšanas rituāla, jo visiem taču gribas viņam pieskarties, pačubināt un citādi izrādīt prieku.

Pirmās zināšanas par lielo cilvēku dzīvi viņš jau ir guvis. Vecāki smaržo pēc dūmiem un bieži arī alkohola. Guļot gultiņā, viņš vēro, ko stāsta vēl viens ģimenes loceklis – tālrādis, vai citas mobilās ierīces.
Viņš vēl nezina, kā ir jāizkrāsojas cilvēkam, kā tam ir jāapzīmējas, kurā vietā ir jāuztaisa caurumi un jāiesprauž kāds spīzdīgs dzelzītis.

Ābols

Minētais bērns vēl nezina, kādas filmas ir jāskatās, kādas ziņas ir svarīgas un kuras ir melīgas. Viņš nezina, cik labi vai slikti ir citi cilvēki. Nu tie, kuri dzīvo aiz sienas.

Viņš redz, kā vecāki, nesot viņu ar ratiņiem pastaigai, laipni sveicinās ar kaimiņiem un cik neķītri tos aprunā, kad kaimiņi to nedzird. Viņš nezina, vai tā darīt ir labi vai slikti, bet viņš cenšas atdarināt vecākus, jo citu cilvēku runas, darbības un uzvedības normas viņš reti redz. Viņš ir spiests atdarināt savējos. Runā, ka ābols no ābeles tālu nekrīt.

Kamēr aug, viņš iemācās, kādi svētki ir jāsvin, kā un, kur tas ir jādara. Iemācās mātes valodu un sastopas arī ar citām nesaprotamām valodām. Un ne tikai valodām. Viņš sastopas ar daudz nezināmu un nesaprotamu, līdz šim neredzētu. Vecāki viņam izskaidro, kas tas ir un kā uz to jāreaģē.

Un nu, bērns ir izaudzis tiktāl, ka pats aizvien biežāk pieņem lēmumus un izdara izvēli. Kādu grāmatu lasīt un vai lasīt vispār, jo bieži viņa ģimenē neviens nelasīja un tur bija tikai skolas grāmatas un vecāku darba instrukcijas.
Viņš jau zina, kādi svētki ir svinami un kādi noliedzami, viņš jau zina, kā jāattiecas pret valsti, kurā dzīvo un kā pret citiem cilvēkiem.

Izvēle

Viņam ir iespējams lasīt visādas grāmatas, skatīties dažādas tv programmas, pat internets viņam ir pieejams un tur ir visa kā tik daudz. Viņš izdara izvēli, nostājas kādā pusē. Parasti, izdarot šo izvēli, viņš atdarina vecākus. Arī sievu viņš neapzināti meklē līdzīgu mātei un meita vīru, kas līdzīgs tēvam.

Ja viņa vecāki, īpaši svētku dienās, smaržoja pēc alkohola, dzēra, lamājās, kāvās – arī viņš iet šo pašu ceļu. Viņš jau no pirmajām dienām atceras, ka labi cilvēki, tas ir viņa vecāki un laba noskaņa ir komplektā ar tabakas dūmiem un alkohola dvingu.

Gadās izņēmumi, bet tas vairāk apliecina minēto likumsakarību un izņēmums, jau tāpēc ir izņēmums, ka tas nemaina kopainu. Patiešām ābols no ābeles tālu nekrīt un nespēj tālu aizripot.

Pēc šī garā ievada par to, ko vēlos šai rakstā pateikt. Par būtību. Nu kā var cilvēks, kurš aug ģimenē, kurā visi smēķē nesmēķēt, kā var cilvēks, kura draugi smēķē nesmēķēt? Un ja vēl pirmā cigarete, pirmā glāzīte, pirmā narkotiku deva ir par velti? To vienmēr kāds labs cilvēks izmaksā…

«Krievu pasaule»

Krievijas pilsoņi nevar būt citādāki, jo kopš dzimšanas viņi ir piedzīvojušo to, ko vieglā valodā klāstīju iepriekš. Jā, viņiem bija iespēja skatīties, ne tikai Krievijas propagandas kanālus, bet CNN vai BBC, bet viņi izvēlējās to, kas sirdij tuvāk, bet sirdij tuvāk ir «senču mantojums» un «aicinājums». Zinām taču, ka arī vilks uz mežu vien lūkojas. Nekādas integrācijas tur nelīdz. Nekādas konsolidācijas nedarbojas. Ja tu vēlies iekļauties viņa «krievu pasaulē», tad esi laipni gaidīts, bet ja vēlies viņam, atņem ierasto un mīļotu vidi un pasaules skatījumu, tad saņem bumbas un raķetes.
Mēs jums rādīsim! Mēs jūs drāzīsim un kārsim! Mēs varam ne tikai to un ne tikai tā…

Naivi ir domāt, ka cilvēks, kurš auga tabakas dūmos un šņabja dvingas ieskauts, pēkšņi kļūs citāds. Ka viņu var integrēt, un tas pārstās smēķēt, ka viņam var izskaidrot smēķēšanas kaitīgumu ne tikai sev, bet arī citiem viņa ģimenes locekļiem, un viņš pārstās. Naivi ir domāt, ka izdosies vilku baru pieradināt un likt dzīvot nosacītos cilvēka mitekļos.

Naivi ir domāt, ka vecie, tie kuri ir no smēķēšanas atkarīgi nomirs, un jaunie būs citādi. Jaunie nesmēķēs. Patiesībā jaunie atdarinās vecākus, tikai darīs to vēl veiksmīgāk, agresīvāk un neatlaidīgāk. Un ne tikai paši turpinās smēķēt, bet to iemācīs arī savām atvasēm, viņu izvēlētā dzīves ceļa un pasaules skatījuma turpinātājiem.

Trakie

Uzvartracis nekur nepazudīs. Šim ir tikai viens risinājums. Trakums pāries, ja nebūs trakotāju. Trakos nevar pārliecināt, tiem nevar ieskaidrot, tos nevar pierunāt nākt pie normālajiem.
Man bērnībā bija kāds draugs. Deviņdesmito sākumā laikrakstā «Pavalstnieks», publicējām viņa sievas patriotiska satura grāmatu ar turpinājumiem.

Bērnībā mēs ar viņu sazinājāmies krieviski, tā bieži bija norma Liepājas Velnciemā. Dzīve mēdz apmest dažādus kūleņus, un cilvēki mēdz mainīties, bet tas skar tikai dažus.
Mēs jaunībā arī svinējām, un kā vēl svinējām. Reiz viņu aicināju, bet viņš man teica: zini es slikti jūtos pie galdautu klātiem galdiem un stīvas sēdēšanas. Tad, kad viss būs beidzies aiziesim, nopirksim kādu vīna pudeli, paņemsim zaceni un tad vai nu jūrmalā vai pie stacijas mums zināmā vietā iedzersim. Tur arī nosvinēsim. Tās būs īstas svinības nevis mājās pie galda un čībiņās…

Tu teiksi izņēmums! Es atkārtoti uzsvēršu – izņēmums tikai apliecina likumsakarību un pierāda manis teiktā patiesumu.

P. S.
Redzu, ka pēc šīs manas uzrunas vieglā valodā nekas nav mainījies.
«..Ai, mēs viņiem izstāstīsim, ka tā nav labi darīt un viņi sapratīs. Mēs viņus integrēsim nesmēķētāju vidē.
Ai, tie vecie no smēķēšanas nomirs, un tie jaunie, par to zinot, vairs nesmēķēs. Viņi būs mūsējie, bet izrādās, ka ne.
Nesen, biedrības «Latvietis» tiešraidē, kāds NA dalībnieks man pilnā nopietnībā klāstīja, ka iemācot viņiem latviešu valodu mēs tiem piešķiram latviešu gēnu…

Tas, ka šogad uzvartracis bija mazāk jūtams, nebūt neliecina par to, ka šogad uzvartrača bija mazāk. Es pieļauju, ka viņa bija vairāk, tikai mēs paši sevi krāpjam. Mēs esam mazinājuši kaut kādus simptomus, bet slimība ir palikusi, tā nav izārstēta un tās izplatība nav ierobežota.

Līdzīgi ir tad, ja mums kaut kur kaut kas sāp mēs iedzeram kādu pretsāpju tableti, un mums rodas ilūzija, mums sāk likties un pat rādīties, ka esam veseli, kaut patiesībā mēs esam tikai nomākuši sāpes, bet nekas nav mainījies, un, tiklīdz tabletes iedarbība beigsies, tā sāpes atgriezīsies.

Raksta autors: Leonards Inkins