Viedoklis: Lai vieni varētu dzīvot labāk, ir jābūt kādiem, kuri tiem nodrošina šo iespēju

Cilvēkus nosacīti varētu iedalīt divās grupās: tajos, kuri pieņem saprātīgus lēmumus un tajos, kuri pieņem nesaprātīgus lēmumus.

Cilvēks, nākot šai pasaulē, vadās un rīkojas atbilstoši tam, ko šai brīdī vēlas – pēc «es gribu un es negribu». Viņa vietā rīkojas vecāki, saprātīgi pieņemdami lēmumus. Kad bērns ir izaudzis un aiziet patstāvīgā dzīvē, tad ir labi, ja vecākiem ir izdevies iemācīt pašam bērnam lēmumus pieņemt saprātīgi, bet, ja tas nav izdevies, tad grūtības, neveiksmes un dažādi sarežģījumi tam ir garantēti. Viņš automātiski kļūst par pirmajā grupā ietilpstošo labklājības instrumentu.

Pirmajā, nosacītajā grupā iekļautie vairumā gadījumu pieņem saprātīgus lēmumus, bet otrajā grupā iekļautie vairumā gadījumu pieņem nesaprātīgus lēmumus, galvenokārt kā mazgadīgi bērni, vadoties pēc «es gribu» vai «es negribu». Kāpēc gribi un kāpēc negribu nav šī raksta temats, tāpēc aprobežošos tikai ar šādas «izvēles» pieminēšanu. Kas veicināja gribēšanu un negribēšanu, kā to darīja un ar kādu nolūku, lai paliek citam rakstam.
Ja gadījumā Tev rodas jautājums, kāpēc vieni dzīvo labāk, bet citiem dzīve ir grūtāka, tad atbilde ir šajā rakstā. Lai vieni varētu dzīvot labāk, ir jābūt kādiem, kuri tiem nodrošina šo iespēju.

Tā ir mūžīga attīstība un mūžīgi kustīgs process, kurš ir sācies ar cilvēka radīšanu un būs mūžīgs kamēr cilvēce pastāvēs.

Saprātīgs

Mums katru dienu ir jāpieņem daudz dažādu lēmumu, un no tiem ir atkarīgs, kā un cik ilgi dzīvosi. Lai nebūtu lieku domstarpību un lieku pārpratumu, paskaidrošu, ko saprotu ar saprātīgu lēmumu.
Ir teikts: «Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu, bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunumam, bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez otru». (Mat. 5:38-39).

Saņemot pliķi pa vienu vaigu (šo piemēru gan nevajadzētu izprast burtiski, ja lasītājs spēj spriest saprātīgi), no pozīcijas «es gribu, es negribu, man patīk, man nepatīk» ir dabiski sist pretī. Bet, ja jārīkojas saprātīgi, tad jāpadomā, kāpēc man kāds sit. Vai tik nav tā, ka pats esmu to izprovocējis?

Kāds bokseris, par šo runājot, ir teicis: es pagriežu otru vaigu, jo tā ir teicis Dievs, bet viņš nav teicis, kas jādara pēc tam...

Mario Pjūzo romānā «Krusttēvs» ir kāda epizode, kur dažādi noziedzīgie klani cits citu slepkavo, lai atņemtu teritoriju, ietekmi un protams, arī naudu.

Brīdī, kad uzbrucēji domā, ka ir nogalinājuši cita grupējuma vadoni, nolaupa tā padomnieku un izsaka tam priekšlikumu: paklau – parunāsim saprātīgi! Ko šai gadījumā nozīme: parunāsim saprātīgi? To, ka ir jāapzinās situācija, kurā esam. Tava priekšnieka vairs nav, mums izdevās viņu nogalināt. Situācija ir mainījusies, ne tu, ne mēs neesam eņģeļi,– arī jūs, kad bija nepieciešams, nogalinājāt mūsu cilvēkus (ja būtu nepieciešams, nogalinātu mūs).

Situācija ir mainījusies, bet dzīve turpinās. Aizej pie savējiem, aizej pie nogalinātā dēliem un organizē tikšanos. Sakārtosim mūsu tagadni un nākotni atbilstoši «jaunajiem apstākļiem». Nekā personiska, tas ir tikai bizness. Šeit nav vietas bērnišķīgajam «es gribu vai es negribu».

Mafija nenogalina prieka pēc, tas ir tikai tāds, šai nozarei raksturīgs, lietu kārtošanas instruments. Nerakstītie likumi uzlika par pienākumu rūpēties par nogalinātā ģimeni.
Patīk tas kādam vai ne, bet tā ir iekārtota cilvēka dzīve. Šo nav pa spēkam atcelt nevienam.

«Krutka»

Kādreiz deviņdesmito gadu sākumā, runājot ar kādu veiksmīgu uzņēmēju, kurš nodarbojās ar nelegāla alkohola ražošanu, no tā dzirdēju: ko tad es darītu, ja nebūtu pietiekams skaits to, kuri pieņem nesaprātīgus lēmumus?! Ja šie muļķi nepirktu manu «krutku», tad kur es ņemtu naudu?

Var teikt, ka daudzu uzņēmumu peļņa daļēji sastāv no nesaprātīgu lēmumu pieņēmēju rīcības. Tirgus ekonomika ir tā iekārtota, ka svarīgs ir apgrozījums un peļņa, kā arī pašizmaksa. Ko pārdot un ar kādām metodēm, nav svarīgi. Svarīgi ir veiksmīgi paņemt no tiem, kuri nespēj izvērtēt, saprast un pieņemt saprātīgus lēmumus. To prastā valodā var dēvēt par mazāko, vājāko un neapķērīgāko izmantošanu, lai vairotu savu labklājību.

Kā to dara, šajā rakstā neaprakstīšu, bet šī lieta ir labi izkopta un veiksmīgi tiek īstenota. Vairums lietu, kuras pērkam, mums ir nevajadzīgas, un bez tām mēs varētu lieliski izdzīvot. Bez vairuma politisko partiju, par kurām balso vairākums, (vairākums nekad nespēj pieņemt saprātīgus lēmumus), mūsu dzīve būtu pārtikušāka, drošāka un daudzās nozīmēs labāka.

Bet vienmēr atrodas, kāds, kurš pamanās mums iesmērēt, pārdot vai nodot glabāšanā to, kas mūsu dzīves padara grūtākas un sāpīgākas. Ir saražots milzumdaudz pārtikas, kurām zema pašizmaksa, bet liela peļņa, ir saražots bez gala tā saucamās «kultūras», kura mūs degradē, grauj un citādi vājina, toties pašizmaksa ir zema, toties peļņa augsta.

Ir izveidota izglītības sistēma, kura nevis iemāca, bet dod informāciju, kuru neprotam apstrādāt, un zināšanas, kuru rezultātā neprotam pieņemt saprātīgus lēmumus. Tiek masveidā ražoti izglītoti muļķi.

Kā samazināt to cilvēku skaitu, kuri pieņem nesaprātīgus lēmumus? Man nav nedz receptes, nedz atbildes uz šo jautājumu. Iespējams, ka problēmas risinājums slēpjas mūsos. Kamēr neapzināsimies, ka bieži pieņemam nesaprātīgus lēmumus, kamēr stūrgalvīgi uzskatīsim, ka esam nekļūdīgi, neko nebūs iespējams uzlabot.
Velns ir gudrs, un galvenais, ko tas ir panācis, ir iestāstījis vairumam, ka viņa nav.

Tas atkal ir mūsu katra saprātīgas izvēles jautājums, kā arī cēloņu un seku likums.
Likumi ir ne tikai fizikas, bet arī garīgie. Gan fizikas likumi, gan garīgie darbojas reāli un reāli ietekmē ap mums notiekošo. Dievs, protams, ir Radītājs ne tikai garīgajiem likumiem, bet arī tiem, ko dēvējam par fizikas, bet kā tie ietekmēs mūs, ir jāizlemj mums pašiem. Kā lemsim un darīsim, tā arī būs! «Katra sēkla dod augļus pēc savas kārtas». (1. Moz.1:11-12).

Ja es būtu zinājis...

Bieži ir gadījies dzirdēt par politiķu saprātīgajiem lēmumiem un cilvēku neizpratni par tiem. Kad topošie politiķi bērnišķīgi, bet patiesi uzstāj es gribu, es negribu, tas ir senču mantojums, tie ziemas salā izģērbjas un pie parlamenta demonstrē spītu. Rezultātā gūstot vēlētāju simpātijas un nokļūstot tai pašā parlamentā, pie kura demonstratīvi sala, tie kļūst saprātīgāki. Gribi vai negribi, taču dzīve piespiež rīcību pamatot un balstīt aizvien mazāk emocijās un gribēšanā, bet gan saprātīgos lēmumos.

Viņus ievēlējušie uzskata, ka ir pievilti, ka ir nodoti, bet patiesībā parlamentā iekļuvušajiem nu ir vairāk informācijas konkrētā jautājumā, un tiem ir grūtāk lēmumus un rīcību balstīt tikai emocijās. Viņos naivumu izspiež saprātīgi lēmumi un dažreiz arī nodevība.

Līdzīgi notiek visās jomās. Bet tas nav vienīgais iemesls, kāpēc cilvēki, nokļuvuši varas gaiteņos, mainās. Tie, kuri līdz tam jau bija varas gaiteņos, ir izstrādājuši procedūru, kā atvēsināt jaunienācējus ar realitāti, kā inficēt ar saprātu un noklusināt sirds aicinājumus un sirdsbalsi. Šie mehānismi daudz neatšķiras no tā, kas labi redzams ieslodzījuma vietās, kā tur iegrožo, ievilina, pakļauj un izmanto. No malas tik izskatās citādi, bet būtība tā pati.
Nāks citi «bērni» un, ja paveiksies – iekļūs un nobriedīs. Iemācīsies pieņemt saprātīgus lēmumus un arī par savām vajadzībām neaizmirst.

Diemžēl vai, par laimi, Latvijā ir pārāk daudz sirdī balstītu lēmumu un pārāk maz pārdomātu.

Otrai grupai piederīgais
Leonards Inkins