Ideja: taisnīgākais veids, kā pirkt mājvietu bijušajiem prezidentiem
Pēdējos gados aktualizējies jautājums- cik lielu un kādu mājvietu pelnījis Latvijas prezidents pēc termiņa beigām un kāpēc par valsts līdzekļiem vispār tāda būtu jānodrošina. Kritēriji šobrīd īsti nav nekādi. Eksprezidenti izvēlas mājvietu, parasti lepnu un milzīgu dzīvokli Rīgas centrā, labiekārto un remontē to pēc sava prāta un valsts to apmaksā. Nevērtējot prezidenta paveikto, jo kurš tad būs tas, kurš vērtēs. Un pat ne to, vai prezidenta amatā nostrādāts viens vai divi termiņi. Negodīgi. Mums liekas, ka eksprezidents ir pelnījis vairāk. Ja ir pelnījis...
Šo ideju mums piespēlēja kāds pensionārs- kungs jau stipri gados, kurš aktīvi seko līdzi notikumiem politikā un agrāk, paceļot kādu glāzīti, izmeta pa kādai labai idejai. Risinājums ir ļoti vienkāršs, neprasa līdzekļus no valsts budžeta un atrisina arī daudzus morāli ētiskus jautājumus
Tātad- pēc prezidenta termiņa beigām jāveic tautas ziedojumu vākšana eksprezidenta mājokļa iegādei. Piemēram, tiek dots termiņš- seši mēneši un šai laikā visa savāktā summa tiek atvēlēta eksprezidenta dzīvokļa vai mājvietas iegādei. Gribi un uzskati, ka pelnījis- ziedo. Latu, piecus vai desmit tūkstošus. Negribi- neziedo neko. Ko pelnījis- to arī dabūja
Labs un īsts tautas prezidents, domājams, par savākto naudu uzcels īstu pili. Latvieši savējiem naudu nežēlo. Un būs to godam nopelnījis un bez mazākās kauna sajūtas varēs pilī pavadīt vecumdienas. 1939. gadā Kārlim Ulmanim tauta gan jau saziedotu līdzekļus vismaz vienas jaunas mazpilsētas celtniecībai. Zinot vēlākos Ulmaņa lēmumus, jau grūti spriest par ziedojumu apjomu, bet nu pietiekami lepnai saimniecībai Pierīgā sanāktu. Pieļaujam, ka arī Vaira Vīķe Freiberga šai gadījumā būtu tikusi pie lepnākas mājvietas, nekā valsts atvēlēja- nu Šķēles "Mākoņu" izmēra apartamentiem Šlesera Jūrmalas priedēs ar privāto pludmali mazbērniem pie jūras gan jau pietiktu.
Pēc nopelniem saņemtu arī prezidents, kurš ne pārāk paticis tautai. Tā ļoti pavirši vērtējot tautas vispārējo attieksmi pret bijušajiem prezidentiem, no ziedojumos savāktās naudas Guntis Ulmanis būtu nopircis pietiekami apdzīvojamu divistabu dzīvokli pirmajā stāvā Bolderājā, bet Valdim Zatleram tā droši pietiktu vienistabas dzīvoklim apmēram Preiļu rajonā ( ar koka mazmājiņu pagalmā visticamāk).
Pie šāda modeļa nevienam nebūtu nekādas pretenzijas par nelietderīgi izšķērdētiem valsts līdzekļiem, nākamie prezidenti būtu spiesti pielikt visas pūles, lai nenonāktu kaimiņos tam kungam Preiļu rajonā un pēc padarītā darba paši viegli varētu novērtēt padarīto, dzīvojot jaunajos apartamentos
