Viedoklis: Atmoda bija nepieciešama, lai komunisti no Volgām pārsēstos Mersedesos

Kādā dziesmā dzied: cik sen tas bij'... Jā, tas bija sen, bet senie notikumi šodienas ikdienā atbalsojas ik uz soļa. Ir tikai jāprot tos saskatīt un pamanīt. Es protu, bet Tu?

Mēs esam pieradināti un esam raduši laiku pa laikam uzsildīt vecu zupu. Garša vairs nav tā, emocijas ir citas, bet zupā izmantotie ingredienti ir tie paši, vecie. Cilvēkam ir nepieciešami simboli, piemiņas datumi un citādi dzīvi sakārtojoši un rāmjos ieliekoši, kā arī skaidrību viesoši atribūti.

Piemēram, reizi gadā, saskaņā ar kalendārā iezīmētiem sarkaniem datumiem, atceramies, mums atgādina un pat mēs atgādinām sev un citiem, ka mēs esam Valsts, ka esam neatkarīgi. Ka mēs, kā sacīt jāsaka, pat izcīnījām izvēles tiesības.
No tā var secināt, ka viss, kas ar mums notiek, ir mūsu izvēles sekas, bet nekā – mēs protam neuzņemties (vai neprotam uzņemties) atbildību, protam izvairīties un novirzīt atbildību no saviem trauslajiem pleciem uz citiem. Tie neesam mēs, tas neesmu es, es tā negribēju, es gribēju, lai būtu citādi, bet tie... Neiztirzāšu, tas Tev ir zināms, un gan jau pats arī esi šādus aizbildinājumus pielietojis.

Sašaurināšu šos vispārinājumus, un kļūs saprotamāks, ko vēlos pateikt. Būtība jau ir minēta virsrakstā, un manā grāmatā «Neizmantoto iespēju laiks» tam veltīju pat speciālu nodaļu.

Nepārstāstīšu un neatkārtošu grāmatā pausto, – to vēl aizvien var izlasīt. Šoreiz palūkošos uz to it kā no malas. Es biju ne tikai šo notikumu aculiecinieks, bet arī aktīvs dalībnieks, tāpēc man ir savs subjektīvais viedoklis, kurš nesakrīt ar valsts TV ziņu raidījumos pausto. Un tieši tāpēc, ka to ne tikai redzēju, bet arī pats piedalījos, man ir tiesības uz savu viedokli un tā paušanu.

Ar šo nemēģinu Tevi pārliecināt, apgaismot vai kliedēt kādus mītus, atmaskot sazvērestību vai pat nodevību. Nē, ar šo rakstu es aicinu padomāt un kaut tikai pieļaut, ka tam, ko šeit saku, ir tiesības eksistēt un man ir tiesības to apgalvot, bet Tev ir tiesības to nelasīt, bet, ja tomēr izlasīsi, – nepiekrist.

Naivums

Ir lietas, kuras nevar dažos vārdos aprakstīt, definēt un izklāstīt. Nopietnas problēmas nevar izklāstīt īsi, jo tā būs nopietnu lietu saīsināta versija ar seklu pieeju, kam trūks daudzu svarīgu detaļu, tādējādi neveidosies pareiza kopaina. Šāds pasniegšanas veids neļaus pareizi novērtēt un izdarīt atbilstošus secinājumus, kā arī pieņemt saprātīgus lēmumus.

Dažus gadus pirms šiem notikumiem un Augusta puča laikā es biju pārliecināts, ka atpakaļceļa nav, ka ļaunuma impērijai ir pienācis gals, ka tie, kuri tobrīd dzima, izaugs citādāki nekā mēs. Viņi nevēlēsies dzīvot tādā valstī un tā, kā dzīvojām mēs. Notiks paaudžu maiņa un jaunie, brīvie cilvēki izveidos brīvu un atvērtu sabiedrību brīvā valstī. Viņi izmantos pavērušās iespējas, būs zinoši, varoši un savas valsts patrioti. Viņi rūpēsies par savējiem un nepieciešamības gadījumā aizstāvēs Latviju. Tad biju pārliecināts, ka viņi nepieļaus jebkādu autoritārismu un brīvību ierobežošanu. Tas nebūs iespējams, jo cilvēki ir ieguvuši brīvību un tie paši lems, kam un kā būt. Latvijā atgriezīsies Ulmaņlaiki.

Un šeit ir vietā slavenais I. Godmaņa – bet...

Es tad domāju, ka Ulmaņlaiki un neatkarīgas Latvijas laiki ir tādi laiki, kad, citējot dzejnieku, mēs ne tikai gribam būt kungi savā zemē, bet tādi arī esam. Izrādījās, ka būt kungiem bija nepieciešams nevis tādēļ, lai mums būtu sava latviska valsts, bet gan tāpēc, lai būtu daudz naudas, spīdīga mašīna, gredzens un auskars kā tiem no žurnāla vāka un filmu varoņiem. Izrādījās, ka vairums šajos jēdzienos un vārdos bija ielikuši citādu saturu. Kungiem būt nevis tādēļ, lai valsts pamatdokumentā ar trīsdesmit gadu nokavēšanos ierakstītu deklaratīvus vārdus, bet lai būtu taustāms labums.

Kur labumus ņemt, nu palūkojies apkārt, – ap tevi ir tik daudz to, no kuriem tu vari smelties! Un bija tādi, kuri šo prata. Vairumā gadījumu tie bija tie, kuri šo jau bija praktizējuši padomju gados. Viņiem jau padomju gados bija Ulmaņlaiki, un šie Ulmaņlaiki tiem bija vajadzīgi, lai viņi justos vēl labāk, varētu atļauties vēl vairāk un lai viņu nesodāmība būtu vēl lielāka.

Patēriņa kults neradās deviņdesmitajos, tas bija mūsos jau astoņdesmitajos un pat agrāk. Tas nebija pamanāms un acīmredzams tāpēc, ka nebija piedāvājuma oficiālajā presē, un arī citur tā nebija. Tāpat kā Padomju savienībā nebija prostitūcijas, kaut patiesībā bija un ne tikai šeit minētais vien...

Mēs tad ļoti maz domājām, ļoti maz mūs uztrauca tas, kādi esam un kādi vēlamies būt. Mums bija svarīgi, kas mums par to būs, ko gūsim. Mēs nedomājām, kādi esam un kādi vēlamies būt, svarīgāk bija nevis kādi esam, bet kas mums pieder.

Kults

Tikai nemet manā virzienā ar akmeņiem vai tomātiem par to, ka uzdrošinos apgalvot, ka ne vienam vien Ulmaņlaiki bija sinonīms patērēšanas kultam. Nebūt ne latviskai Latvijai.

Dažiem ulmaņlaiki ar šādu nozīmi (tāpēc ar mazo burtu) sākās jau deviņdesmitajos. Viņi pamanījās padomju iekrājumus pārvērst mantās, īpašumos un vēl lielākās iespējās nekā tajās, kas bija padomju valstī. Ceru, man nav jāskaidro, ka «nospiedošā» vairākumā šie sastāvēja no padomju varai pietuvinātajiem.

Tas, kā sacīt jāsaka, atvēra acis daudziem no tiem, kuri atbalstīja atmodu un kuri dziesmoto revolūciju vēroja no attāluma. Viņi paši notikumos nepiedalījās, vairums no tiem pat atļautās demonstrācijās nepulcējās. Viņiem astoņdesmito gadu beigās vēl bija kādas naivas cerības un vēlmes par godīgu dzīvošanu un taisnīgu lemšanu. Viņi cerēja, ka nu viss būs tā, kā reiz bija, par ko viņiem stāstīja daudzie īstos Ulmaņlaikus piedzīvojušie. Bet, kad bija jāizdara izvēle starp patērēt un pieciest, lai dotos Ulmaņlaiku virzienā, tie tomēr izvēlējās pirmo. Katram taču tā sacīt jāsaka savs krekls ir tuvāks.

Apgalvojums par pastalām kļuva par anekdoti.
Viņiem nebija iebildumu pret latvisku Latviju, pret dekolonizāciju, deboļševizāciju un deokupāciju, bet tomēr vispirms viņi meklēja izdevības un, ja atrada, – nepalaida tās garām.

Nauda

Viņi ātri aptvēra seno patiesību: ja gribi naudu, ej tur, kur tā ir, meklē to tur, kur tā ir, nevis beznaudas tuksnešos. Trīsdesmit gadu laikā šajā ziņā nekas nav mainījies. Nauda, izaugsmes iespējas, ietekmes sviras, labklājība un iespēja patērēt ir politikā jeb tajā, ko Latvijā dēvē par politiku. Uzņēmējdarbības šā vārda patiesajā nozīmē vēl aizvien nav.

Es nerunāju par kartupeļu audzēšanu un to pārdošanu, izvadājot pa daudzdzīvokļu namiem vai kādu sakņu dārziņu. Es runāju par naudu un to, ko dēvē par biznesu. Tas ir iespējams tikai vai nu esot politikā, vai sadarbojoties ar politiku.

Visur tā nav, bet vairumā pēcpadomju valstīs padomju nomenklatūra ir izveidojusi tieši šādu sistēmu, un es nezinu, kā to mainīt un kā šo ierobežot vai apturēt, jo tajā ir iesaistīti ne tikai tie, kuri to veido, bet arī ļoti daudzi, kuri, apzinoties vai pat neapzinoties, to veicina un atbalsta.

Viņi neatbalstīja tos, kuri centās atjaunot padomju varu, – tas nebija pieņemams, jo padomju gados tiem «nespīdēja» patērēt, bet nu iespējas sāka rasties. Tātad daudziem iespēja patērēt nu sāka pieņemt taustāmas aprises.
Padomju valsts pārbūve, mēs to saucām par atmodu un dziesmoto revolūciju, bija nepieciešama, lai komunisti no Volgām pārsēstos Mersedesos. Viņi negribēja atpakaļ pie Volgām, viņiem mīļāki bija Mersedesi.

Šo vēl veicināja arī pārbūves īstenotāju darbība. Tas ir, kad čeka pēdējos padomju gados neko citu nedarīja, pat nevajāja citādāk domājošos, bet nodrošināja, organizēja un vadīja partijas zelta un valūtas krājumu izvešanu uz ārzemēm, lai tad šī nauda atgrieztos investīciju statusā un šīs investīcijas apsaimniekotu un gūtu labumu tie, kuri vēl vakar brauca ar Volgām.

Kas no šī varēja iznākt? Pareizi, tikai tas, ko Tu vēro šodien, kur dzīvo šodien vai no kurienes esi devies prom. Tieši tas un nekas cits. Pašreizējā valsts situācijā, politiskajā situācijā, džingelbamu pirkšanas priekos un – dzer, bet nebrauc, kā arī ņem, pērc, atdosi vēlāk.

Pie tā tikai daļēji un simboliski var vainot kādus imperiālistus, ASV, Izraēlu vai masonus. Arī, kā sacīt jāsaka, Pasaules valdība nav pie vainas. Līdzīgi kā okupācija bija, bet okupantu nav, tā arī šajā ziņā perestroika bija, bet vainīgo nav. Toties ir rezultāts.

Ko darīt?

Neko. Kāpēc neko? Tāpēc, ka lai no viltus ulmaņlaikiem mēs novērstos un tiektos pēc īstajiem, neko nav iespējams izdarīt. Zelta teļš ir pārņēmis ne tikai valsts dokumentus, ne tikai sadzīvi, bet arī mūsu galvas, pat sirdis un dvēseles. Pret to nav nedz vakcīnu, nedz tablešu. Arī ķirurģiska iejaukšanās mūs neglābs.

Padomju gados bija populāra šāda anekdote ar lielu melnā humora devu – atnāk uz dzemdību namu kāds jaundzimušā tēvs, un medicīnas māsa viņam saka: ziniet, dzemdībās jūsu sieva nomira. Mums ir ļoti žēl, bet...
Nepatīkami pārsteigtais vīrs nokar galvu un, kājas vilkdams pa zemi, dodas prom.
Pusceļā viņam māsiņa kliedz – pagaidiet, pagaidiet, mēs kļūdījāmies, jums piedzima dvīnīši...
Ak, ko nu, ja reiz nomira, tad nomira... un viņš turpināja attālināties no dzemdību nama... Pusmiljons ir devies prom, un viņi nemoka sevi ar jautājumu, uz kuru nav saprātīgas atbildes – ko darīt? Viņi jau izdarīja.
Un arī es saku: ak, ko nu, ja reiz ulmaņlaiki, tad ulmaņlaiki ar mazo burtu...

Kamēr mēs domāsim un uztrauksimies tikai par to, kā esam iekārtojušies, cik pelnām un ko varam atļauties nopirkt, kā varam patērēt un kas mums ir, tikmēr šīs mūsu tieksmes izmantos tie, kuri veiklāki par mums.
Līdz ko mēs sāksim piedomāt arī par to, kādi esam, tā to vara un ietekme, kas mūs izmanto un krāpj, sāks samazināties.

Teorētiski mēs to varam izdarīt, bet bieži teorija praksē neīstenojas vai, kā sacīt jāsaka – prakse mēdz būtiski atšķirties no teorijas. Utopijām nav lemts īstenoties.

Dvēseles stāvoklis
Līdz šim dzirdēju un dzirdu tikai par to, kā kas jāreformē, un par to, ko mēs vai politiķi vēlamies. Kādu ekonomisko modeli izvēlēties, kā organizēt valsts aizsardzību, izglītības sistēmu un citu. Bet nedzirdu par svarīgāko, proti, par to, kādi vēlamies būt un kādu valsti garīgā ziņā ceļam. Runas ir tikai par ko taustāmu, dzeramu, ģērbjamu un ēdamu, bet ne par dvēseles stāvokli. Bet tieši dvēseles stāvoklis ir tas, kas patiesībā nosaka, kādi mēs esam un gribam būt. Savukārt, no tā izriet arī ekonomiskais, militārais stāvoklis un politiskā ikdiena.

Vai veidojam valsti, kura tur godā un cieņā padomju tradīcijas un padomju vērtības, vai arī veidojam valsti, kura norobežojas no padomiskā un atjauno savas vērtības?
Vai veidojam valsti, kura noliedz Dieva esamību vai tieši otrādi atjaunojam tādu valsti, kuras likumi sakņojas senajos Dieva likumos?

Diemžēl runa ir tikai par to, kur paēst, kādi iznīcinātāji sargās mūsu debesis, kādām savienībām pakļausimies un kur ir izdevīgāk. Tikai izdevīgums, bet ne tas, kur un kā ir pareizāk un tuvāk Dieva gribai.

Nākotnes mērķu nav, iesim turp, kurp mūs vedīs Eiropas Savienība, Nato plāni vai ASV vēlmes. Pašiem savu vēlmju nav un savu nākotni neplānojam. Tā bija arī padomju gados, un tā ir arī šodien un tā, kā sacīt jāsaka, būs arī rīt.
Galvenais neveiksmju cēlonis ir saistīts un pamatots ar to, ka mūsu ideoloģija nav sava valsts, sava tauta, sava valoda un paklausība Dievam. Mūsu galvenā un vienīgā ideoloģija ir dabūt, nopelnīt, iegūt, lai man būtu, kas taustāms un mutē liekams. Tikai tās ir vērtības, bet viss iepriekš minētais ir veids, kā nodarboties ar daiļrunību, kad ir labi paēsts un iemalkots kāds dzēriens.

Jēri

Varai tas ir vislabākais kas var būt. Ja vienīgais, ko pilsoņi vēlas ir, lai tiem būtu, lai tiem iedotu, tad atliek tikai ar došanu un liegšanu manipulēt un tā panākt tautas paklausību.

Kā liks, tā balsos, kādu likumu pieņems, tādu pildīs. Daži pieklājības pēc vai aiz gara laika virtuvē paņurdēs, bet tāpat visi pildīs. Varai nav labākas dāvanas par tautu, kura sapņo tikai par laicīgo. Kamēr mēs domāsim, tikai par to, kā mēs dzīvojam, cik pelnām un kas mums pieder, tikmēr mēs būsim visu valdību un parlamentu kaujamie jēri.
Lai kādi tur taptu ievēlēti, tie noteikti šādu vēlētāju un vēlēšanas ignorētāju kopumu izmantos savos nolūkos. Tas ir labi kontrolējams ganāmpulks, jo viņi domā tikai par to, kā apģērbties, ko ēst un kur dzīvot, nevis par valsti, kurā viņi dzīvo un kāda ir šai valstij nākotne. Šādus ir viegli izmantot un viegli kontrolēt, kā arī ļoti vienkārši ir prognozēt viņu uzvedību un rīcību.

Kāpēc tā ir? Tāpēc, ka prioritārs ir tas, kas man pieder, nevis kāds es esmu. Ja vairums ir tādu, tad varbūt var saprast politiķus un tiem pietuvinātos. Ja jums rūp tikai izpriecas un maize, tad mēs jums to dosim un darīsim to, ko vēlamies, jo citu jūs nemaz nesaprotat un kategoriski nevēlaties.

Mēs jums piedāvājam latvisku Latviju, piedāvājam dekolonizāciju, deboļševizāciju, pat deoligarhizāciju, bet jūs balsojat par tiem, kas vēlas pretējo. Ne tikai balsojat, bet apbrīnojat un atbalstāt.

Ja astoņdesmito gadu beigās mēs virzītos nevis uz to, kas mums būs, bet kādi mēs būsim, tad viss būtu citādi, bet šodien jāsecina – ja jau reiz nomira, tad lai tā arī ir. Jo mirušos augšā celt spēj tikai Dievs, bet, kā noprotat, es tāds neesmu, pat šo vārdu rakstot ar mazo burtu.

Raksta autors Leonards Inkins

Ja gadījumā trūkst laika izlasīt vai ir slinkums, tad šeit var noklausīties: