Ko skolā māca par 15. maija Kārļa Ulmaņa apvērsumu?

Zemnieku savienība 1933.g. ierosināja Satversmes reformu, kurā bija paredzēts pārveidot varas mehānismu.

Reformas pamatideja bija:

Valsts prezidenta ievēlēšana uz pieciem gadiem tiešās visas tautas vēlēšanās;
Piešķirt prezidentam pilnvaras atlaist Saeimu bez tautas nobalsošanas;
Piešķirt valsts prezidentam galveno lomu valdības sastādīšanā un ārkārtas situācijās;
Samazināt Saeimas sastāvu līdz 50 deputātiem;
Saeimas pilnvaras pagarināt līdz 4 gadiem;
Ierobežotas likumdevēja iespējas iejaukties Ministru kabineta darbā.

Galvenais projekta idejas autors bija K. Ulmanis, kaut gan viņš jau pirms reformas iesniegšanas bija izšķīries par valsts apvērsumu.

Pēc apspriešanas Saeimā projektu nodeva sagatavošanai attiecīgajā komisijā. 1934.g. 8.maijā Saeima to pieņēma jau otrajā lasījumā ar 2/3 balsu vairākumu. Komisija bija ieviesusi dažus labojumus, lai novērstu vienas personas diktatūras draudus, bet pamatideja par tautas vēlētu prezidentu un viņa pilnvaru palielināšanu bija saglabāta. Saeimas grozītajā likumprojektā prezidentam netika dotas tiesības atlaist Saeimu bez tautas nobalsošanas un tika noraidīta idejas par Saeimas samazināšanu.

Trešais lasījums nenotika, jo 15.maijā notika valsts apvērsums.
Ir saglabājusies informācija, ka atsevišķi politiķi un avantūristi jau agrāk mēģināja gatavot apvērsumu, bet viss apstājās organizēšanas stadijā. Galvenie apvērsuma rīkotāji bija saistīti ar Zemnieku savienību, bet bija arī tai konkurējošas radikāļu grupas, kuras loloja plānus par valsts apvērsumu – Pērkonkrusts, Leģions (armijas virsnieku organizācija, aizliegta 1933.g.).

Apvērsuma organizatori un dalībnieki
Zemnieku savienībā, kurā parādījās politiskās krīzes (vēlētāju uzticības zudums) un šķelšanās simptomi, populārāks par K. Ulmani bija kļuvis H. Celmiņš. Tāpēc arī personiskie motīvi K. Ulmani steidzināja sagrābt varu.
Jaunajā valdībā viņš kļuva par Ministru prezidentu. Ulmaņa kabineta pretkrīzes programma nedeva gaidītos rezultātus, un K. Ulmanis izšķīrās par radikālu soli, lai nebūtu jāatdod vara citiem.

Valsts apvērsuma sagatavošanu veica aizsargu priekšnieks Alfrēds Bērziņš, kurš iesaistīja apvērsuma sagatavošanā uzticamus aizsargu, policijas un armijas vadītājus. Viņam palīdzēja Vilhelms Munters, Bernhards Einbergs un citi.

Latgales divīzijas komandieri Krišjāni Berķi iecēla par Vidzemes divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku. Viņš nomainīja ģenerāli Kārli Gopperu, kurš tika atvaļināts. Bez K. Berķa apvērsumā iesaistīja arī citas militārpersonas: ģenerāļi Hartmani, ģenerāli Jāni Balodi un atbildīgus Rīgas garnizona virsniekus. Apvērsumā piedalījās iekšlietu ministrs Vilis Gulbis (Zemnieku savienība) ar saviem darbiniekiem. Tika iesaistīts arī Marģers Skujenieks (bijušais sociāldemokrāts). Visgrūtāk nācās pierunāt ģenerāli Balodi.

Apvērsuma norise
1934. gada naktī no 15. uz 16.maiju Ārlietu ministrijas namā Valdemāra ielā 3 sapulcējušies apvērsuma organizatori vadīja operāciju. Lai nerastos nejaušības, svarīgākajos objektos tika izveidotas aizsargu, policijas un armijas vienības. No rīta tika apcietināti potenciālie apvērsuma pretinieki, galvenokārt Saeimas deputāti – sociāldemokrāti. Starp apcietinātajiem bija arī daži pilsonisko partiju pārstāvji. Policija tikai pildīja priekšniecības pavēles. Armija arestos nepiedalījās. Tā patrulēja un aizsargāja valsts iestādes. Arestus skāra arī pērkoņkrustiešus un inteliģences pārstāvjus. Liepājas koncentrācijas nometnē ieslodzīja apmēram 800 cilvēkus. Aresti vēlāk turpinājās. Apvērsuma rītā Rīgā ieradās aptuveni 3000 aizsargu.

Pēc apvērsuma K. Ulmanis izsludināja manifestu tautai, ko parakstīja kopā ar kara ministru J. Balodi. Manifestā miglaini tika solīts, ka demokrātiskā iekārta saglabāsies un ārkārtas stāvoklis ir tikai uz laiku. Tāda pārliecība bija arī M. Skujeniekam, kurš kā Ministru prezidenta biedrs 18. maija radiorunā solīja, ka valdība izstrādās Satversmes labojumus un atcels ārkārtas stāvokli. K. Ulmanis tā arī nepildīja šo solījumu, bet pēc kāda laika sāka veidot kameru sistēmu, kurai bija jākļūst tādai kā tautas pārstāvniecībai.
Valsts prezidentu Albertu Kviesi un armijas komandieri ģenerāli Mārtiņu Peniķi informēja tikai apvērsuma naktī, bet prezidents neko neuzsāka.

M. Peniķa vietā par armijas komandieri vēlāk iecēla K. Berķi. Līdzīgi notikumi 16.maijā norisinājās Latvijas lielākajās pilsētās. Pavisam arestēja apmēram 2000 cilvēku. Daļa no viņiem ilgāku laiku atradās ieslodzīti Liepājas koncentrācijas nometnē, kuru likvidēja 1935.g., jo visi ieslodzītie tika atbrīvoti.

Apvērsums noritēja mierīgi, bez pretestības – nebija neviena upura. Vairākus sociāldemokrātu līderus vēlāk tiesāja, bet sodi nebija pārāk bargi, jo juridiski nebija pārkāpuma par ko tiesāt.

Pārmaiņas valsts iekārtā

Formāli Latvija palika demokrātiska republika, jo Satversme un citas demokrātiskās institūcijas oficiāli atceltas netika, tikai uz laiku bija apturēta to darbība.
Faktiski Latvijā izveidojās autoritārs režīms.
K. Ulmanis izveidoja jaunu Ministru kabinetu, kurš darbojās arī kā likumdevējs, atsaucoties uz Satversmes 81. pantu. Ministru prezidents sev piešķīra ārkārtējas pilnvaras sastādīt valdību, kuras sastāvā līdz ar to nonāca tikai K. Ulmanim paklausīgi cilvēki.
Tika apturēta Satversmes un Saeimas darbība. Pie Satversmes izmaiņām pat nopietni neuzsāka strādāt. Tā vietā pakalpīgi juristi centās piešķirt autoritārās vadonības idejai likumīgu pamatu. Izglītības ministrijas mēnešrakstā bija dots skaidrojums: „Vadonis tautas uzskatos ir visas valsts personificējums!”
Valsts iestādes veicināja apsveikumu sūtīšanu valsts vadonim, kurš tos varētu pasniegt sabiedrībai kā netiešu balsojumu par savu nākšanas pie varas.
Tika aizliegtas visas politiskās partijas.
Tika mainīta pašvaldību iekārta. Pilsētu un pagastu „galvas” turpmāk iecēla Iekšlietu ministrija.
Līdz 1938.g. juridiski bija spēkā ārkārtas stāvoklis. Pēc tam tika izdots Likums par sabiedrisko mieru.

Ārēji valsts iestādēs nekas nemainījās. Tās darbojās kā parlamentārās iekārtas laikos, bet bija nodibinājusies vienas personas vara – diktatūra, jo nebija neviena institūcija, kas K. Ulmaņa pilnvaras ierobežotu. Prezidents A. Kviesis palika amatā līdz 1936.g. – savas prezidentūras beigām. Tad par valsts un ministru prezidentu kļuva vadonis K. Ulmanis, kurš pats sevi šajā amatā iecēla.

Ulmaņa diktatūras vērtējums

Lielākā daļa Rīgas iedzīvotāji tikai otrā rītā konstatēja, ka noticis apvērsums un Saeima atlaista. Sabiedrība par to īpaši neuztraucās, jo apvērsumu bija izdarījuši valdības vadītāji. Tas bija sagatavoti ļoti slepeni un pārdomāti. Tautai tika iestāstīts, ka beidzot valstī tiks nodrošināta kārtība un labklājība visiem, izbeigts partiju „tirgus” un ar to saistītās jukas. Lielākās politiskās partijas - LSDSP vadītāji pārāk konservatīvi turējās pie marksistiskiem saukļiem, kuri tautā vairs nebija populāri. Sociāldemokrātu līderi negribēja mainīties līdzi laikam un strauji zaudēja atbalstītājus.

K. Ulmaņa 1934. gada 15. maija valsts apvērsums vēsturē tiek vērtēts pretrunīgi - gan, ka K. Ulmaņa režīms izglāba valsti no haosa, gan, ka Latvijai nekādas iekšējas briesmas nedraudēja, bet K. Ulmanis glāba pats savu politisko karjeru. Nav iespējams prognozēt, kā valsts būtu attīstījusies, ja apvērsums nebūtu noticis.
Ulmanieši šo notikumu sauc par 1934. gada 15. maija reformu, demokrāti par K. Ulmaņa režīma vai diktatūras nodibināšanos, komunisti par K. Ulmaņa fašistiskās diktatūras nodibināšanos, bet vienkārši cilvēki par „Ulmaņa laika” sākumu.

Materiāla beigas.
Izmantots materiāls no uzdevumi.lv