Par aizliegtajiem augļiem

Es domāju, ka tajā laikā, kad Dievs radīja Ādamu un Ievu, Ēdenē noteikti valdīja pavasaris. Iedomājieties tik, kādēļ tad ikreiz, kad ārā iestājas šis gadalaiks, cilvēkiem galvā sāk parādīties dažādas domas, prāts nespēj koncentrēties, gribās justies tā, kā pirmo reizi spertu soli, gribās būt brīvam, tuvāk dabai. Arī dabā notiek tas pats – viss atdzīvojas tā, kā pirmo reizi, kokiem parādās ierastais vasaras sezonas zaļais ietērps, puķes atplaukst bitēm, lai tās apputeksnētu, dzīvnieki mostas, lai baudītu savvaļas priekus. Kāds gan cits gadalaiks varēja valdīt toreiz, kad viss likās tāpat?

Protams, es varu kļūdīties, taču tas nav būtiski. Katrs šo vēstures stāstu var interpretēt kā vēlas. Taču raksts nav par to. Gribējās mazliet parunāt par cilvēku dabu. Mēs esam kļuvuši savādāki kopš tiem laikiem. Neapšaubāmi, tas ir tikai loģiski, jo cilvēkam, līdz ar savu dzimšanu, tika piešķirta arī lieliska pielāgošanās spēja. Laikam ritot uz priekšu, cilvēks nekad nepaliek nopakaļ, bet gan attīstās un pilnveidojās. Vismaz tā tam vajadzētu būt – mums būtu jākļūst labākiem ar laiku, ne tā? Iespējams, man kāds arī nepiekritīs, jo katram „labāk” ir savs jēdziena skaidrojums, un tomēr..

Iespējams, cilvēks tika radīts, lai izgāztos, kā dzīvības kļūda, eksperiments. Ādamu un Ievu taču izdzina no Ēdenes. Kāpēc? Manuprāt, viņi vēlējās pilnveidoties. Viņiem viss bija, taču viņiem apnika šī vienveidība, ideālā dzīve perfekti iekārtotajā Ēdenes dārzā. Tādēļ vajadzēja nedaudz riskēt, lai kļūtu labāk. Ieva neapzināti sniedza Ādamam ābolu no aizliegtā koka. Viņš, čūskas pamudināts, tajā arī iekodās. Ieva sekoja viņam un viņi sajuta nebeidzamu iekāri pēc kaut kā jauna izzināšanas. pēc jaunas baudas. Vai tiešām cilvēks ir radīts tam, lai tiektos pēc tā, ko nevar dabūt, kas ir aizliegts? Un ko mēs esam gatavi likt uz riska galda, atteikties, lai gūtu kaut ko aizliegtu – paradīzi?!?

Ikdienā tas notiek nemitīgi. Tā ir viena no tām īpašībām, ko esam mantojuši pilnībā – vēlme riskēt. Tas būtībā nav slikti, galvenais, lai risks atmaksāja. Taču mēdz gadīties arī tā, ka mēs nemaz neaizdomājamies par riska radītajām sekām, par līdzcilvēkiem, kas tiek ierauti jūsu izraisītajā riska virpulī. Mēs nemitīgi riskējam darbā, riskējam privātajā dzīvē, riskējam ar attiecībām.

Pavasarī visiem gribās būt mazliet tuvākiem vienam otram. Neapšaubāmi, tā tas ir visu gadu, vismaz man, taču pavasarī šī vēlme uz drauskulībām vairāk vai mazāk pastiprinās. Meitenēm sāk palikt arvien īsāki svārciņi, puišiem negantāks kļūst skatiens. Ir labi, ja šādas spēlītes var izspēlēt ar mīļoto cilvēku, taču kas notiek, ja gribās paspēlēties, tikai ar citu? Jā, sānsoļi ir diezgan kutelīga tēma. Daži tādus vērtē pozitīvi, daži uz to skatās skeptiski.
Kādēļ cilvēkos rodas vēlme laiku pa laikam noiet no ceļa? Vai tas jau mūsos ir ieprogrammēts kopš bērnības, kad izbraukumos mātes dabas sauciena vārdā mežā puiši gāja pa kreisi un meitenes - pa labi? Vai arī šādi sānsoļi ir savā veidā pašapliecināšanas, ka es vēl joprojām varu būt brīvs savā izvēlē. Un nekad īsti nevar saprast – vai cilvēks ir monogāms vai tomēr poligāms. Manā izpratnē trūkst skaidrības. Pasaulē ir vietas, kur tas ir pieņemami, piemēram musulmaņiem tā ir daudzsievība, bet ir vietas, kur tā ir nodevība. Kā tad īsti būtu jādzīvo? Vai sānsoļi ir piedodami? Vai cilvēks ir radīts, lai būtu kopā ar vienu vai vairākiem cilvēkiem vienlaicīgi? Vai pastāv tāda lieta kā uzticība?

Jā, iespējams, ka laulības „būt vai nebūt” vēl ir pretējs dabas likumiem, ja lūkojas no tāda viedokļa, ka esam dzīvnieki, kas pakārtoti visārpieņemtiem dabas likumiem. Bet ka ir ar sānsoļiem? Man ļoti iepatikās, kā šādu fenomenu izskaidroja D. Ličkovskis rakstā „Mēs esam pērtiķi. Un tas visu izskadro” iekš viena žurnāla:
„Patiesībā no bioloģiskā viedokļa cilvēki ir pelnījuši līdzjūtību. Morālajās kategorijās viņiem valda pilnīgs bardaks. Dzīvnieku pasaulē viss ir maksimāli skaidrs. Katrai sugai – sava seksuālā dzīves programma. Kurš ir monigāms, tas arī vienmēr dzīvos kopā ar vienu partneri. Kurš poligāms – koposies pa labi un pa kreisi. Un tikai radības kronim viss ir pilnīgi savādāk. Mēs paši nezinam, ko īsti gribam, mūsu morāle ir diezgan nosacīts jēdziens, bet seksuālā programma atkarīga no noskaņojuma.”

Personīgi, es uzskatu, ka cilvēki mēdz kļūdīties savās izvēlēs un rīcībā – mēs taču esam tam radīti, lai kļūdītos, ne tā? Taču vairākas reizi atkārtot vienu un to pašu kļūdu, tas ir tāpat, kā riskēt, lai gūtu, ko labāku, bet tajā pat mirklī palikt pie tā paša vai pat atkrist soli atpakaļ. Cilvēkam ir jāsaprot, kādas attiecības viņš vēlas piekopt, kam atdoties. Ādams un Ieva nokodās no aizliegtā augļa vienreiz – viņu dzīve mainījās iespējams uz labo pusi, iepsējams viņu dēļ mēs esam lemti iznīcībai. Taču iekožoties aizliegtā auglī ar katru kumosu, mēs atstājam daļu no paradīzes dārza aiz muguras un tuvojamies haosam un bezmorāles eksistencei.

Katram sava dzīve dzīvojama, savas kļūdas pieļaujamas, savs risks jāuzņemās – tikai nedrīkst aizmist, ka mēs šajā pasaulē neesam vieni. Ir jārēķinās ar apkārtējiem. Iespējams tādēļ Dievs radīja Ievu, lai Ādams iemācītos iecietību, līdzjūtību, spēju rēķināties, uzticēties un paļauties. Iespējams šim vēstures faktam un tam, kur esam tagad ir pavisam cita nozīme. Lai nu kā, neļausim pavasarim pārāk sajaukt mūsu galvas un baudīsim dzīvi katrs savā Ēdenes dārzā kopā ar savām Ievām un Ādamiem un cerēsim, ka aizliegtie augļi nekad nebūs kārdinošāki par pašiem.