Ko darīt, ja partneris tevi pameta?

Pamestā pārdzīvojumi ir smagi: šoks, aizvainojums. Mokošs un šūpolēm līdzīgs stāvoklis: no vēlmes visu bijušo noniecināt līdz izmisīgai vēlmei atgūt visu kā bija un, ja vajadzīgs, mainīt sevi. Gribas atgriezties attiecībās. Bet to vairs nav. Un tā pa apli.

Pamešana negatīvi ietekmē pašnovērtējumu. Labos taču nepamet. Bet vai tā ir?

Vai vispār iespējams cilvēku pamest? Lai viņu “pamestu”, viņam būtu kādam jāpieder. Tāpat kā mazam dzīvnieciņam, kuru atnesa mājās un pēc tam izmeta. Bet vai mēs esam atbildīgi par to, ka kāds cilvēks mums pieķēries?

Divu cilvēku attiecības ir vienlīdzīgas partnerattiecības, ja vien nerunājam par bērnu un vecāku, vīru un sievu – grūtnieču, slimnieku un veselo attiecībām. Ja meklējam precīzus vārdus, lai raksturotu pieaugušu autonomu cilvēku šķiršanos, drīzāk tas nebūs “viņš mani pameta”, bet gan “viņš pameta mūsu attiecības”.

Tāds skatījums ir saudzīgāks pret pašnovērtējumu, kurš jau tā objektīvi kļūst trausls, piedzīvojot šķiršanos no nozīmīgiem cilvēkiem. Izjūkot pāra attiecībām, daudzas sociālās lomas, kopīgi plāni un pazīstami rituāli pēkšņi kļūst nebūtiski.

Sākas visa pārskatīšana: ja nav šo attiecību, tad kas es esmu - un kāds? Kā vajadzētu izmantot brīvo laiku? Vai esmu brīvs vai tomēr pamests? Bet kā ar kopīgām brīvdienām? Un mūsu kopīgie bērni, plāni, cerības, hipotēkas? Tā gribētos atgriezt visu, vai vismaz paskaidrot, kāpēc otrs kļūdās un cik labs es patiesībā esmu...

Ko darīt, ja tevi pameta?

1. Nezvanīt, pat ja ļoti gribas to darīt, un pat tad, ja esi dzēris. Lai gan jautājums “kāpēc?” tevi ļoti moka, neskatoties uz vēlmi atspēlēties vai vienkārši nepanesamajām skumjām, neskatoties uz to, ka tev ir taisnība, bet viņam nav, un vēlies viņam to steidzami paziņot, tas viss ir bezjēdzīgi – tikai sarunāsiet viens otram nejaukas lietas.

2. Nepētīt sociālos tīklus. Lai gan tas ir pašsaprotami, zināmu iemeslu dēļ ir ārkārtīgi grūti tam pretoties. Prāts klejo tur, kur jūs esat kopā, tam nepieciešama jauna barība fantāzijām. Otrs iemesls ir pieaugošā trauksme: kur viņš ir, ar ko. Gribētos uzzināt un tad nomierināties. Taču tas tev kaitē, jo vēl ciešāk piesaista tavu uzmanību tam, kurš pametis.

3. Pieņemt, ka pasaule nelīdzinās filmai par mīlestību, kurā viss beidzas ar skūpstu uz saulrieta fona. Varbūt tās tiešām ir attiecību beigas. To ir diezgan grūti pieņemt, it īpaši, ja šķiet, ka šķiršanās nāca kā zibens no skaidrām debesīm. Padoms: “pēkšņi” gadās ārkārtīgi reti, visbiežāk bija procesi, kas palika nepamanīti. No klusas neapmierinātības līdz nodevībai.

4. Atzīt, ka tev nav varas pār cita cilvēka gribu. Tas ļauj pārstāt justies vainīgam par visu notikušo. Tad var, nezaudējot pašcieņu, saskatīt īsto attieksmi pret tevi, pieņemt šo izvēli, nemēģinot to mainīt. Ieraudzīt, cik liela tavas iekšējās dzīves daļa veltīta šim cilvēkam. Cik daudz laika domās sarunājies ar viņu, cik daudz strīdies vai dalies savas dzīves notikumos. Aizdomāties par to un jebkurā situācijā, kad jau grimsti sapņu pasaulē, atgriezties šeit-un-tagad.

Te noderēs apzinātības prakses tehnikas, piemēram, koncentrēšanās uz to, ko dari šajā brīdī vai uz elpošanu.

5. Konstatēt, kādus “melnos caurumus” tavā dzīvē aizpildīja attiecības. Vai tev ir iecienīts (tas ir svarīgi!) darbs vai mācības? Vai ir tuvi cilvēki, kuri noteikti ir tavā pusē, un vai tu pietiekami bieži ar viņiem kontaktējies? Vai ir kādas iecienītas aktivitātes, vēlams saistītas ar adrenalīnu un jaunā apgūšanu, varbūt autoskola vai smaiļošana? Tas, kas tevi pietiekami stipri aizraus, bet šajā procesā neiznīcinās, kā, piemēram, to varētu izdarīt kāda kaitīga atkarība.

Ja šādu aktivitāšu un cilvēku nav, pirmā prioritāte ir ienirt meklējumos. Tas ļaus iekšējam stresam novirzīties, virzīs aktivitāti nevis lai mēģinātu vēlreiz piedāvāt sevi kādam, kurš aizgājis, bet savas dzīves uzlabošanā, kārtības atjaunošanā tajā.

6. Atzīt, ka sāpju avots ir tevī. Tas ir visgrūtākais, jo pati sāpju pārdzīvošana pēc šķiršanās ir saistīta ar cilvēka rīcību, bet pārdzīvojumu avots ir tevī. Tas izklausās pārāk vienkārši. Taču tāds skatījums ļauj nevērsties uz āru, meklējot veidu, kā atgriezt cilvēku, bet uz iekšpusi - sevi, savām sāpēm. Pamanīt tās, kļūt tām par draugu, pieņemt kā slimu bērnu, kuram nepieciešams, lai tu būtu blakus un mierinātu. Sākt rūpēties par sevi, nevis par attiecībām. Attiecību vairs nav, bet tu esi.

Rūpēties par sevi nozīmē pieņemt cilvēka zaudēšanu, jūsu attiecību un iespējamās kopīgās nākotnes zaudēšanu. Galvenais - nebēgt no ciešanām, bet arī tām nepieķerties.