Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:376, Did:0, useCase: 3


Kā ātri palīdzēt tuviniekam, kurš atrodas smagu emocionālo pārdzīvojumu varā

Redakcija
Redakcija

Atbalstīt tuviniekus nelaimē un grūtībās nav viegli, nākas būt kopā ar viņiem informatīvajā un emocionālajā laukā, kurā pārdzīvo sāpes un šoku, nesenas šausmas vai zaudējuma neatgriezeniskumu. Piemēram, ja viņi zaudējuši tuvāko cilvēku, saslimuši ar smagu slimību vai nonākuši apkaunojošā stāvoklī.

Aiz vēlmes palīdzēt bieži vien slēpjas nespēja izturēt tuvā cilvēka sāpes, bezpalīdzības sajūta, vēlme izbēgt no saskares ar sāpēm. Un tas ir normāli, jo šāda komunikācija liek aizdomāties par to, ka dzīvei pienāks beigas, ka daudzi zaudējumi rodas, pirms esi gatavs ar tiem tikt galā, ka briesmīgas lietas notiek pēkšņi un bieži vien to nevar kontrolēt. Par to visu negribas domāt un tas ir normāli. Jā, ir normāli tā justies, taču nav ļoti noderīgi to izteikt vārdos kādam, kurš ir nelaimes stāsta centrā nevis kā novērotājs, bet gan galvenais varonis.

Vēl vienas grūtības, sniedzot atbalstu, ir pamanīt, kas ir vēlmes atbalstīt centrā: tuvinieka pārdzīvojumi vai nespēja paciest viņa ciešanas. Ir nepanesami sajust dziļi nelaimīgā tuvā cilvēka sāpes, viņš var kliegt vai raudāt un nespēt nomierināties. Tā vien gribas uzlabot viņa psiholoģisko stāvokli, pārtraukt ciešanas, paātrināt nomierināšanos. Diemžēl tas nav iespējams. Galvenais jautājums ir: vai mēs izmantojam empātiju, lai saprastu, ko jūt tuvinieks, vai arī mūsu atbalsta vārdus diktē vēlme viņu pēc iespējas ātrāk nomierināt.

Nav vērts teikt:

• "Turies!" Pie kā turēties, ja pasaule brūk? Pie gaisa? Kas ar to tiek domāts? Parasti cilvēks jau tā dara visu, kas ir viņa spēkos, un maz ticams, ka viņš spēs turēties, pieķeroties kaut kam nezināmam.

• "Tā ir tava vaina/Tu pats esi vainīgs". Šajā vēstījumā arī ieliktas rūpes, jo no jebkuras pieredzes var mācīties, pieņemt savas kļūdas un virzīties uz priekšu. Bet, pirmkārt, vai šo vārdu adresāts ir gatavs analizēt notiekošo; otrkārt, vai esi pārliecināts, ka viņš pats nekad nav sevi vainojis notiekošajā; treškārt, vai ir gadījies, ka tev ko dziļi pārdzīvojot, šie vārdi būtu palīdzējuši?

• "Neraudi"; "Neskumsti"; "Nedusmojies"; "Piedod un atlaid, tev būs vieglāk" un citi mēģinājumi kontrolēt veidu, kādā cits cilvēks pārdzīvo bēdas. Kādas ir problēmas ar šādiem ieteikumiem? Ja viss būtu tik vienkārši un no nodoma vien jau jūtas mainītos. Sagribēju pārstāt skumt - žviks! - un pārstāju. Tas tā nedarbojas. Jā, var smaidīt un izlikties priecīgs, pat uz brīdi var aizmirst par nepatikšanām, bet sērošanas procesu nevar atcelt. Un ne tikai atcelt, bet arī pasteidzināt nevar. Tāpēc tāda metode, kā palīdzēt tuviniekam, ir neefektīva un bieži vien pat traucē. Traucē, jo cilvēks saskaras ar prasību darīt to, ko tagad izdarīt nav viņa spēkos.

• "Es tevi saprotu". Var saprast, kāpēc tu tā saki. Droši vien vēlies dalīties pārdzīvojumā ar tuvinieku, pateikt, ka viņš nav viens, ka esi līdzās, bet... Tas ne vienmēr ir taisnība. Katra pieredze ir unikāla. Cilvēks var skaidri redzēt, ka tu viņu nesaproti, jo a) neesi bijis viņa situācijā un b) neesi viņš ar viņa veidu, kā pārdzīvot bēdas, dzīves vēsturi un nervu sistēmas tipu.

• "Viss būs labi" un citi meli. Kā tu vari zināt, ka viss būs labi? Turklāt cilvēks šobrīd varbūt nav gatavs domāt par to, kas notiks tālāk. Patiesībā tu viņam piedāvā paļauties uz nezināmu laiku, kas pienāks pēc pašreizējā dzīves satricinājuma, bet viņa tur vēl nav un viņa dzīves horizonts šobrīd tik tālu nepaplašinās.

• "Es taču tev teicu"; "Paskaties, kā es labi tiku ar to galā" ir mēģinājums dāvāt cerību, ka pasaulē viss nav tik slikti. Tomēr otrs cilvēks no tā var sajust vēl lielāku plaisu starp jums un izolāciju viņa bēdās vai šausmās.

Ja vēlies atbalstīt, iespējams, noderēs:

• "Kā es varu tev palīdzēt?" Ne vienkārši - vai es varu? - uz šo jautājumu parasti tiek atbildēts “nē”, bet tieši kā - tas norāda, ka palīdzība ir iespējama un esmu gatavs uzklausīt, kā to izdarīt vislabāk.

• Noderīga ir arī prasme klausīties. Vari pajautāt, vai tuvinieks vēlētos parunāt par notikušo, noskaņojies uzmanīgai klausīšanai, savaldot impulsus pārtraukt, pastāstīt savu pieredzi vai dot padomu. Dažreiz cilvēkam ir svarīgi parunāt par notikušo vairākas reizes un pat ar tiem pašiem vārdiem. Gribētos viņu pārtraukt un pateikt, ka tu to jau zini. Taču jāņem vērā, ka viņš nerunā, lai nodotu tev informāciju, viņš šobrīd izdzīvo kaut ko savu, un, iespējams, pēc trešās vai ceturtās stāstīšanas reizes viņam paliks vieglāk.

• "Esmu kopā ar tevi, esmu blakus, lai kas arī notiktu" - tā ir kā vēršanās pie iekšējā bērna, kurš saglabājies katrā cilvēkā. Tas ir piemēroti šoka, pēkšņu briesmīgu notikumu situācijā, kad cilvēku pārņem izmisums un vientulības sajūta.

Dažreiz mums visiem gribas vienkārši pieķerties kādam pie rokas, lai būtu kāds, kurš nenovērsīsies, pat ja dzīve šķiet nepanesama. Tiesa, visus šos norādījumus var būt diezgan grūti ievērot. Dažreiz tuvinieku pārdzīvojumi viena vai otra iemesla dēļ ir nepanesami. Vai arī atbalsta mēģinājumu rezultāts – situācija tikai pasliktinās. Tad atliek ieteikt tuviniekam apmeklēt psihologu.

Ieteica psiholoģe Anastasija Gurņeva.