Pašgatavots grils. Kā ar vienkāršiem līdzekļiem izgatavot grilu

Aprīļa vidū, kad ciemojos laukos pie kādas simpātiskas jaunietes, tapa skaidrs – re – šeit ir TĀ vieta, kur mans darinājums iederēsies. Vieta, laiks, lietotāji. Kā zeķes, kuras ada, lai pārdotu tirgū (vai internetā), vai tādas, kurām jau dzijas izvēle notiek domājot par konkrēto valkātāju. To var saukt arī par iedvesmu – tad nerodas jautājumi, labāk būs tā vai šitā – jo iztēlē redzot pielietojumu, uzreiz ir skaidrs, kas jādara. Protams, darba gaitā parādās nianses, konstrukcijas uzlabojumi, racionalizācija, kas brīžiem gala rezultātu padara visai attāli līdzīgu sākotnējai iecerei, bet pamats – adresāts ir skaidrs. Galvenais, pat mūsdienīgajā lietu pasaulē, manuprāt, ir cilvēks. Lietas ir cilvēkam, nevis otrādi.

Iespējams, ka dzinuli rīcībai deva arī ziņa, ka čomam, pie kura bieži notika gaļas pasākumi, arī sezonas atklāšana, metāla lasītāji no dārza aizstiepa paša gatavotu grilu, kas lai arī pasmags, vērtīgāks, manuprāt, bija kā izstrādājums – līdz trešdaļai nozāģēta 200L metāla (degvielas, tas ir – stīpotā) muca, kas balstījās uz Zaporožeca amortizatoriem ar atsperēm un 1 1/2 collas ūdens caurulēm. Interesanti, ka grilu bija nesuši prom ar visiem akmeņiem – smagi taču. Tikai otrā dārza galā, laikam beidzot aptvēruši, ka drusku par smagu, akmeņus izkratīja no mucas.

Un tā, kādā saulainā aprīļa dienā sapratu, ka šodien ir TĀ diena. Veļasmašīna, kuras nerūsējošā tērauda tvertne tika plānota kā pamatelements un "darba virsma " jau sen stāvēja V-ielas dzīvokļa pagrabā (dīvaini, ka pēdējā pusgada laikā 2x uzlauza pagrabu, lai nozagtu visu atrodamo cvetmetu (nerakstu- krāsaino metālu, jo, domājams, ka mērķis bija tieši cvetmets – rajonā lietotās valodas specifika), kaut kāpēc nebija pamanījuši kaktā esošo Rīga-cik tur- ar visu alumīnija vāku un virkni alumīnija detaļām, ieskaitot kaparu saturošo elektrības vadu. Smieklīgi it kā, bet vairākus citus elektrības vadus ar kapara dzīslām bija nokniebuši un aiznesuši. Veļasmašīnas izjaukšana neaizņēma daudz laika, lai arī vairākas skrūves bija pamatīgi ieēdušās. Dzelzs+alumīnijs+misiņš dažādās kombinācijās ar gadiem cieši "sakožas". Šī nebija pirmā reize, kad darbojos ar skrūvgriezi šādas iekārtas iekšienē – nācās atcerēties jaunību, kad Rīgas esamība mājsaimniecībā, ne nu tīri pie biezajiem ģimeni uzreiz ierindoja, bet ne katrā mājā bija sastopama. Vjatka, kas pirmais (?) padomju automāts, parādījās daudz vēlāk. Tā kā man svarīgā detaļa bija tikai un vienīgi nerūsējošā tērauda tvertne, pārējā, kas tiks nodots lūžņos, veselums mani nesatrauca, lai gan tīši lauzts nekas netika. Katram gadījumam pie rokas esošais fleksis (saukts par lenķa slīpmašīnu) iedvesa sirdsmieru. Kad tvertne bija atbrīvota no visa liekā, pārcilāju krājumos esošās dzelzs caurules, lai saprastu, kas varētu tikt izmantots par kājām. Nekas prātīgs negadījās, ja pieņemt, ka “prātīgs” saprotams ar elementu, kurš pēc iespējas mazāk jāapstrādā, lai iegūtu gatavu rezultātu. Tovakar darbošanos grila gatavošanai beidzu. Sarunāju, ka nākošajā dienā man atvedīs metināmo aparātu – tagad ir pieejami mazi, bet jaudīgi elektrodu aparāti. Nav lēti, bet ērti.

Nākošajā dienā kopā ar metināmo (kurš bija nepieciešams arī kādai citai operācijai mājas pagalmā, kuru aprakstīt nav šīs publikācijas mērķis), atveda arī vairākas no lūžņu kaudzes izvilktas dzelzs caurules ar jau piemetinātām trīsstūrveida plāksnēm. Zinātāji zemāk redzamajos attēlos nekļūdīgi atpazīs, kādiem mērķiem elementi, kas tagad pilda svarīgās cepamkastes balstu funkcijas, kalpojuši "iepriekšējā dzīvē ". Ķēros pie stiprināšanas. Zinot, ka 3 punktu balsts ir visstabilākā konstrukcija, ir izlemts, ka grila kaste balstīsies uz 3 kājām. Veļasmašīnas tvertnes apli vizuāli sadalu 3 daļās, atzīmēju sākumā vienu punktu, tad pārējos 2. Izurbju caurumus (8.5mm, jo paredzēts stiprināt ar 8mm skrūvēm) pie caurulēm (kājām) piemetināto plākšņu virsotnēs (tur jau ir nelieli caurumiņi), tad lieku pie tvertnes virsotnes cauruma, ar āmuru atliecu apakšu, atzīmēju urbšanas vietas. Ja kāds mājās mēģinās ko līdzīgu paveikt, atgādinu, ka lai kas un kā ar urbšanu veicams dzelzs plāksnē, kad urbsiet nerūsējošo tēraudu, urbis noteikti ir jādzesē / jāeļļo. Tālāk atliek saskrūvēt, ko jau krietnā krēslā izdaru. Skrūves tiek sameklētas pagrabā esošajos krājumos – kaut kas tur vēl ir palicis no laikiem, kad vectēvs strādāja 42. rūpnīcā. Izskatās skaisti. Garāmejošie kaimiņi piestāj un nebeidz apjautāties, kas tas ir, kas te top. Katram mēģinu pateikt ko citu, neviens nesaņem īsto atbildi – kuram kas jāzina. Tā kā kājas ir krietni par garu – grila kastes augšmala ar esošajām kājām ir nedaudz vairāk kā pusotru metru virs zemes, nofleksēju lieko – metrs virs zemes ir ok, ja ņem vērā, ka kājas, kuras sākotnēji tika paredzēts apakšdaļā sametināt kopā, vismaz nedaudz iegrims zemē. Sametināšanu atceļu divu iemeslu dēļ – transportēšana (tobrīd vēl nav skaidrs kā izstrādājums nokļūs lietošanas vietā, iespējams – satiksmes autobusa bagāžas nodalījumā), un otrs – kājas turas pietiekoši stabili, lai nevajadzētu papildus stiprinājumus. Ne tikai iedzimtais slinkums, bet arī uzstādījums – izstrādājumam jābūt ar minimālu resursu, ieskaitot darba ietilpību- liek darboties racionāli.

Tovakar grila sagatavi nogādāju Kastē – vietā, kur esmu apmeties. Palikuši daži pieslīpēšanas darbi – jāizurbj papildus ventilācijas caurumi – izvēlējos 4.5mm atveres – pietiekoši, lai nodrošinātu gaisa pieplūdi, bet ne tik lielas, lai (daudz) birtu ārā aizdedzinātspējīgas ogles. Tomēr tāpat jāatceras, ka jebkura darbošanās ar atklātu uguni ir jāuzrauga. Ugunsdrošība, bērni, dzīvnieki utt. Citādi var sanākt neforši. Un tas vairs nebūs nekāds kūla(i)s jociņš par tēmu "Iededzies par Latviju".
Nākošajā brīvajā vakarā atkal ķēros pie urbjmašīnas – lieliskā Metabo kalpo jau kuro gadu (paldies Finkai un Wess Instrumenti). Izdomāju, ka ventilācijas caurumu diametrs būs jau pieminētie 4.5mm (varbūt tāpēc, ka komplektā tieši šis urbis bija vismazāk lietots). Atzīmēju vietiņas caurumiem, sagatavoju eļļu (atceramies, ka caurumi tiek urbti nerūsējošajā tēraudā) un uz priekšu! Lai grīda nepiebārstītos ar metāla skaidiņām, apakšā palikta kartona plāksne no mēbeļu iepakojuma, kura vairs nav vajadzīga. Kad caurumi gatavi, ar fleksi nolīdzinu urbumu vietas (lai tīrot, kaut kad nezināmā nākotnē neviens nesagriež rokas), tad grilkasti ieliku vannā un ar švammīti kārtīgi izmazgāju visus nosēdumus, kas palikuši no laikiem, kad tvertne kalpoja kā veļasmašīna.

Pagājušās svētdienas rītā, kad biju saņēmis kārtējo uzaicinājumu uz laukiem, kur papildus nelielai palīdzībai pagalma darbos, uzceptu gaļu un iedzertu kādu alu lieliskā vidē un sabiedrībā, cepamkaste un kājas (nesaskrūvētā veidā), tika krāmēti bagažniekā un devās ceļā.

Diena bija saulaina. Kompānija – vairāk kā lieliska. Nāsis patīkami kairināja svaigi ceptas gaļas un alus aromāti, kas sevišķi izcēlās pavasarīgu pļavu un meža smaržu jūklī. Pēc tam atdevās garšas kārpiņu vērtējumam. Ķermenim – pavisam neliels, bet patīkams nogurums pēc kārtīgas laukos pavadītas dienas. Rīgā atgriezos ar pēdējo autobusu, Kastē ierados īsi pirms pusnakts.

Grila izmaksas, ja nerēķina metāllūžņos nenodotos materiālus, savu darbu (strādāju brīvajos vakaros), ir transportēšana (viss, ieskaitot instrumentus, tika vests tikai "pa ceļam"), elektrība (ne vairāk kā 1kWh / 7sant)…
Ak jā :) Viens elements darinājumā bija pilnīgi jauns :) pagrabā nevarēju atrast pēdējai skrūvei uzgriezni. To uzliku jaunu, no krājumiem, kas palikuši no mājas labiekārtošanas darbiem.

Jau esmu saņēmis pasūtījumu tādas pašas cepamkastes izgatavošanai. Nākošais taps drīzumā.