Par mīlīgajām dekoratīvajām žurciņām
Protams, ka žurkas, kuras iemitinājušās mājās bez saimnieka atļaujas, nebūs viesmīlīgi uzņemtas un tiks izmēģināti visdažādākie veidi kā no tām atbrīvoties, taču savā apgādībā iegādāties žurciņu no zooveikala, kuras uzvedība ir pavisam citāda nekā tās senčiem, nav nemaz tik peļama doma.
Dekoratīvās žurkas pat nevar salīdzināt ar žurkām, kas dzīvo brīvā dabā. Tās var būt daudz mīlīgākas un draudzīgākas par saviem senčiem. Šie zvēriņi ir ļoti gudri un tos ir viegli pieradināt. Žurkas arī viegli pakļausies dresūrai. Vislabāk izvēlēties līdz trīs mēnešus vecu žurciņu, jo jaunākam dzīvnieciņam būs vieglāk piemēroties jaunajiem dzīves apstākļiem un pierast pie jaunā saimnieka, kuram mazais grauzējs var kļūt pat ļoti uzticīgs. Ja izvēlas žurkas mazuli, pēc mēneša tas jau būs kļuvis par pieaugušu žurku.
Kad žurciņa jau būs pieradusi pie saimnieka klātbūtnes un jaunajiem apstākļiem, to uz brīdi var izlaist no būra, taču jāuzmanās, vai žurkai nebūs vēlme grauzt visu kas pagadās.
Kamēr žurka nav pieradusi pie jaunās dzīvesvietas, tai jāuzturas būrī ar metāla restēm, kurā dzīvnieciņam ierīkoti tuneļi un aliņas, kur paslēpties. Pakaišiem noderēs skaidas. Žurkai jānodrošina arī materiāls zobu asināšanai. Būri regulāri jātīra. Žurciņas mājvietu nevajadzētu turēt tuvu apkures iekārtām un tiešos saules staros. Jāuzmana, lai vietā, kur atrodas dzīvnieciņš, nebūtu caurvēja.
Žurkas dzīvo aptuveni divus līdz trīs gadus, taču ir daži izņēmumi, kad žurkas nodzīvojušas ilgāk. Šie grauzēji var sākt vairoties jau no sešu līdz astoņu mēnešu vecuma. Atkarībā no žurku sugas, tām var piedzimt no 6 līdz pat 10 mazuļiem, kurus jau diezgan ātri varēs atšķirt no mātītes. Ja ir vēlme turēt vairākas mājas žurkas, tad labāk izvēlēties viena dzimuma grauzējus, citādi tie savairosies vairāk nekā nepieciešams. Uzkopšanas ziņā, ieteicams labāk izvēlēties mātīti nekā tēviņu, jo tā retāk iezīmēs savu teritoriju.
Žurkas ēdienkartē parasti ietilpst speciāla barība, kas satur nepieciešamās uzturvielas un ir iegādājama zooveikalos. Dzīvnieciņš neatteiksies arī no dažādiem augļiem un dārzeņiem, ar ko grauzēju dažreiz var palutināt. Žurciņai garšos rieksti, kartupeļi, olas, biezpiens, piens un liesa jēlā gaļa. To nevajadzētu barot ar žāvētu gaļu vai desām. Parasti šo grauzēju ēdiens asociējas ar sieru, taču žurku ar to nebūtu vēlams barot, jo no tā var rasties gremošanas traucējumi. Vasarā žurciņai var sagādāt āboliņu un pienenes, ziemā būrī - ieklāt sienu, ko žurka labprāt lietos arī barībā. Neievērojot pareiza uztura nosacījumus, žurka var sastapties ar tādām veselības problēmām kā audzēji un vielmaiņas traucējumi. Tad līdzēt varētu veterinārārsts.
Žurciņai būrī jānovieto trauku ar svaigu un nostādinātu dzeramo ūdeni, kam jābūt pieejamam nepārtraukti.
Žurku nedrīkst strauji satvert aiz astes, jo tādā veidā grauzējam var noraut astes ādu.
Ja dzīvnieciņš savainojas, rētas var dezinficēt ar ļoti vāju zilo graudiņu šķīdumu.
Ja negaidīti mainās žurkas uzvedība, tas varētu liecināt par to, ka žurciņa ir apslimusi. Tādā gadījumā tā var atteikties no ēdiena un dzīvnieks pret visu kļūst pavisam vienaldzīgs. Vesela žurka parasti ir aktīva, tai ir spīdīgs, gluds apmatojums un možas acis.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]