Dekoratīvās pundurcūciņas kā mājas mīluļi. To kopšana, barošana un uzturēšana
Nesen kāds paziņa man pastāstīja sekojošu atgadījumu: zvana man uz darbu mana desmitgadīgā meita un saka:'tēti, vai mēs varētu iegādāties cūciņu? Es pārjautāju: ko, ko? Viņa atbild: nu mini- cūciņu. Es saku: nē! Bet viņa lūdzas: nu tēti, lūdzu! Tādas cūciņas ir gandrīz katrai Holivudas zvaigznei. Es viņu kopšu, mazgāšu, vedīšu pastaigāties un gulēšu kopā ar viņu. Iedomājoties cūku gultā, es klusībā nošausminājos un teicu: izaugsi, tad arī varēsi nopirkt sev cūciņu!
Savukārt, meita man atbild: Tēti! tu esi tik pieaudzis, bet nesaproti, ka tad, kad es būšu pieaugusi, tad gulēšu ar vīru!
Un te nu mans paziņa atzīstas, ka dzirdot šos vārdus, gandrīz norijis klausuli, vēlreiz nobēcis- nē! un atslēdzies. Tāds lūk, nesaprātīgs tēvs!
Bet, ja nopietni, tad ne tik sen uzradusies mode turēt mājās pundurcūciņas arvien pārliecinošāk izplatās daudzās Rietumu valstīs, ASV un citur pasaulē. Un, protams, ne mazums slavenību iegādājušās sev par draugu pundurcūciņas, kas garumā nepārsniedz 20-35 cm un sver robežās no 8 līdz 12 kg.
Maksā gan tās padārgi, nedaudz vairāk par 1000 dolāriem, taču zvaigznes tas neattur no to iegādes.
Pundurcūciņas izaudzētas selekcijas ceļā pagājušā gadsimta vidū, sakrustojot elitāras laboratorijas apstākļos izaudzētas cūku mātes ar mežakuiļiem. Selekcijai tika patērēti nedaudz vairāk kā 35 gadi. Taču rezultāti pārsteidza zinātnieku gaidas. Pundurcūciņas ir dzīvespriecīgi, draudzīgi, apķērīgi dzīvnieki, tās nav pakļautas slimībām un to dzīves ilgums ir gandrīz 20 gadi.
Pundurcūciņas var būt visdažādākajās nokrāsās- melnas, baltas, rudas, sudrabainas, svītrainas, plankumainas. To audzētāji apgalvo, ka visiecienītākās ir cūciņas ar lāsumiņiem.
Pundurcūciņas ir viegli uzturamas, tās ir pieticīgas un viņām nav vajadzīgi kau kādi īpaši dzīves apstākļi. Cūciņu mazuļi pirmo pusgadu uzvedas apmēram tāpat kā mazi bērni. Viņi ir ziņkārīgi, nemierīgi un pat nerātni. Piemēram, viņi var izrakt bedri dārzā vai apgāzt puķu podu. Tāpēc tos ir jāpieskata. Kamēr pundurcūciņas izaug, tās prasa lielu uzmanību un rūpes. Taču, tai pat laikā, sivēntiņi ir ļoti saprātīgi un, kā apgalvo speciālisti, viegli pakļaujas dresūrai, pat vieglāk nekā suņi.
Daudziem cilvēkiem ir izstrādājies stereoptips, ka cūkas ir netīreles. Par šo tēmu var atrast milzum lielu skaitu parunu un pasaku. Īstenībā dekoratīvās cūciņas ir ļoti tīrīgi dzīvnieki. Šo cūciņu audzētāji saka, ka tā ir viņu iedzimtā īpašība. Sivēntiņus ir viegli pieradināt iet nokārtot savas dabiskās vajadzības kaķu tualetes tipa kastēs. Arī viņu uzturēšana ir līdzīga kaķu uzturēšanai. Toties atšķirībā no kaķiem cūciņas neplēš tapetes, neskrāpē mēbeles, neiezīmē teritoriju, neskrāpējas un tām nepiemīt nepatīkama smaka.
Sevišķi piemērotas pundurcūciņas ir cilvēkiem, kas alerģijas dēļ nevar turēt citus dzīvniekus, kam ir apspalvojums. Cūciņu sari nevienam neizsauc alerģisku reakciju.
Pundurcūciņas ir saticīgas, ātri pierod pie saimnieka, pat burtiski iemīlas viņā. Acīmredzot savu saimnieku tās uztver kā sev līdzīgu- miesīgu dievināmu cūku....
Viņas lieliski saprotas ar citiem dzīvniekiem, kas dzīvo mājā. Tām ir augsts intelekta līmenis. Starp zīdītājiem cūkas ieņem ceturto vietu intelekta ziņā pēc cilvēkiem, pērtiķiem un delfīniem. Un domā cūciņas aptuveni 2-3- gadīga bērna līmenī. Viņām ir viegli iemācīt izpildīt komandas: "pie manis", "sēdēt, gulēt, stāvēt", "dod roku", "balsi", "vietā", "ejam", "pagriezies" un tamlīdzīgi. Cūciņas var staigāt uz pakaļkājām un pat dejot. Ja pundurcūciņu nopietni dresē, var sasniegt satriecošus rezultātus.
Dekoratīvās cūciņas ir diezgan runīgas, viņas var izdot visdažādākās skaņas. Cūciņām patīk mūzika un viņas bieži vien "dzied" mūzikas pavadījumā. Tāpat viņas var iemācīties atdarināt suņa riešanu, ja pastāvīgi ir kontaktā ar tiem.
Cūciņas var pat imitēt cilvēka runu- nedaudz sliktāk par papagaili, taču samērā pieņemami.
Pundurcūciņām, tāpat kā visām cūkām, ir laba oža un viņas tāpat kā suņi var dzīt pēdas. Piemēram, ar mini cūciņas palīdzību mežā var meklēt sēņu vietas, vai pat izmantot medībām.
Cūciņu barošana nesagādā nekādas grūtības, tāpēc ka tās ir visēdāji. Cūciņa jābaro trīs reizes dienā un dienas laikā tā parasti apēd apmēram 1 kilogramu barības. Sivēntiņiem obligāti jādod piena produkti, liess biezpiens. To ēdienkartē obligāti jābūt zaļumiem, putrai, svaigiem augļiem, dārzeņiem un graudaugiem. Nekādā gadījumā nedrīkst dot sāļu, asu un skābu ēdienu. Arī kombinētā lopbarība ir izslēgta.
Pastaigā pundurcūciņu jāved apmēram tāpat kā suni. Pie kakla siksniņas cūciņu jāsāk radināt jau no divu mēnešu vecuma.
Laiku pa laikam savi mīluļi jāpskata, jāiztīra tām ausis, acis, nagi. Cūciņām ļoti patīk mazgāties, viņas dievina ūdeni. Un lieliski peld. Dekoratīvajai cūciņai patīk, ja viņai izrāda uzmanību. Viņu obligāti, tāpat kā kaķi, jāglauda, jārunājas ar viņu un jāslavē.
Atšķirībā no kaķiem, pundurcūciņas ir kompānijas dvēsele, viņām patīk skaļas rotaļas un nemaz nepatīk vientulība. Taču staipīt cūciņu un ņemt rokās pret viņas gribu gan nevajag. Viņa, protams, nekodīs, taču kvieks tik skaļi, ka maz neliksies.
Dažādās reliģijās pret cūkām izturas dažādi. Kaut kur tās pielīdzina dievībām, piemēram, Jaungvinejā papuasietes vēl joprojām baro mazos sivēntiņus ar krūti un uzskata tos par ģimenes locekļiem. Ķīnieši, ēģiptieši, grieķi, romieši un dažas citas tautas senatnē uzskatīja cūku par svētu dzīvnieku un upurēja tās saviem dieviem. Dažās valstīs arī mūsdienās cūkas tiek uzskatītas par auglības, labklājības, uzplaukuma un seksualitātes simbolu.
ASV, Vācijā, Dānijā, Ukrainā ir uzcelti pieminekļi cūkām. Cūkas daudzu gadsimtu garumā kalpojušas arī par amuletiem.
Savukārt, savam saimniekam un viņa ģimenes locekļiem pundurcūciņa var būt ne tikai par dzīvespriecīgu amuletu, bet arī labu un gudru draugu!
