Pasaka par Buratīno un BOSCHu (savulaik ieguvusi 1.vietu Bosch konkursā)
Lai kādas arī versijas par to, kā radās mazais koka zēns, jūs nebūtu dzirdējuši, tie visi ir salti meli. Vai tiešām jūs ticat labajām fejām, brīnumiem vai ticības spēkam? Smieklīgi! It kā nedzīvu kluci tik vienkārši varētu pārvērst par īstu zēnu. Tam vajadzīgs kas spēcīgās, kas iedarbīgāks... Par to arī būs šis stāsts, par to, kā nejaušības dēļ vientuļais vīrs Karlo tika pie brīnuminstrumenta. Un ticiet, šī ir PATIESĪBA!
Līdz vietai, kur vīrietis sev vēlējās dēlu un to izgreba, laikam laužu stāsti ir pareizi. Bet, par to, kā koka pagale kļuva par dzīvību nesošu puiku, viss ir tikai izdomājums.
Kādu dienu, ejot uz mājām, Karlo izdomāja izmest kādu loku pa savas pilsētiņas mazajām, nezināmajām, noslēpumainajām ieliņām. Galvu nodūris, domādams par to, kā viņš vēlētos sev kādu tuvu draugu, paziņu, iespējams – ģimeni, vīrs uzskrēja... Jūs domājāt kādai trakai tantiņai, vai burvei? Nē! Kā jau teicu, šis stāsts ir savādāks, tāpēc arī patiesība.
Viņš sadūrās ar telefona būdiņu. Tieši tā! To pašu, kas ir uz katra stūra un, no kuras var pazvanīt, ja negribas, lai uzrādās numurs... Uz stikla sienas kāds bija pielicis mistisku zīmīti, kas tam lika gaidīt līdz pulksten divpadsmitiem pusdienlaikā un saņemt zvanu. Apjucis, Karlo pagriezās atpakaļ, lai noraudzītos, kā garām paiet jauns pāris, bet brīdī, kad viņš pagrieza galvu atpakaļ, zīmītes vairs nebija. Nudien mistiski!
Ziņkārības mocīts, vīrelis gaidīja noteikto laiku. Viņam bija grūti. Jau vairāk kā divas stundas neizkustējies no vietas un neēdis. Tā tikai vēl trūka, lai viņam savajadzētos uz tualeti. Bet arī tas vēl nebija viss.
Ap kādiem pulksten vienpadsmitiem piecdesmit mazliet augstprātīga dāma iegāja telefona būdiņā un zvanīja, cik viņš noprata, savam advokātam. Laikam neveiksmīga laulība. Un, kurš paturēs nabaga mazo rotveileru? Karlo bija pārāk ieintriģēts, lai ļautu kaut kādai kundzītei norunāt nezin cik stundas, un palaist garām gaidāmo zvanu. Bet kā, lai dabū sievieti ārā, ja viņa neparko negrib likties mierā un runāt no citas būdiņas. Tiešām iedomīga! Kā lai tādu pierunā? Pārāk maz laika, lai skaidrotos. Un tad – IDEJA! Sazvērnieciskākā, ko tas jebkad iedomājies, tik interesanta, ka tā lika ķiķināt.
Karlo, cik vien ātri spēdams, skrēja uz savu veikaliņu un no atvilktnes izvilka tā saucamās „bombenes”. Nesen viņš tās bija atņēmis pāris bērneļiem, kas baidīja vecas omītes un baložus. Un bija atpakaļ, kad bija vairs palikušas kādas divas, trīs minūtes līdz zvanam. Nebija laika neko apsvērt. Kas tad varētu būt trakākais, kas varētu notikt? Varbūt viņa noģībtu. Nekas! Blakus ir strūklaka. Nu tad aiziet! Pirmā, otrā, trešā... Dāma metās bēgt pat aizmirstot savas „glaunās” kurpītes pa ceļam. Nu nekas, nodomāja vīrelis, gan jau tas vēlāk varēs patēlot princi no „Pelrušķītes”, bet tagad gan neesot laika.
„Trrr...trrr...” Zvana! Karlo jau bija galīgi sastindzis. Nespēja izkustēties no vietas. Taču viņš sevi piespieda pacelt klausuli. Kad telefons iezvanījās trešo reizi, tas ar drebošu roku to pacēla, lēnām pielika pie auss un bailīgi novilka: „Jā..?”
„Sveicināti! Šeit jūs traucē no firmas BOSCH. Vēlējāmies jums paziņot par jaunākajiem piedāvājumiem. Vai jums interesē brīnuminstrumenti?”
Būdams mazliet šokā, viņš pārjautāja: „Brīnuminstrumenti?”
Šī pati balss turpināja tik laipni un ritmiski, kā jau tie visi, kas pārdotu mums pašu velnu: „Jā, jā! Piepildīs jebkuru jūsu vēlēšanos. Goda vārds! Pasūtiet jau tagad un dāvanā dabūsiet brīnumpupas! Kā jau teicu, jebkuru vēlēšanos...”
Karlo aizdomājies pārtrauca: „Ja es varētu tik viegli pasūtīt sev dēlu...”
Laipnā balss: „Dēlu? Elementāri! Pasakiet „jā” un pēc nedēļas jums būs gan brīnuminstruments, gan dēls, pluss, dāvanā brīnumpupas.”
„Jā, jā...” Karlo neticīgi novilka
„Paldies! Gaidiet sūtījumu! Uzredzēšanos!”
Saruna beidzās.
Nu jau bija par vēlu. Atpakaļ ceļa nebija. Atlika tikai gaidīt paciņu ar tā saucamo „brīnuminstrumentu”.
Nedēļa pagāja, bet vēl nekas nebija atnācis. Lai gan viņš priecājās, jo domāja, ka kāds vienkārši „āzējies”, tomēr bija mazliet žēl, jo dziļi bija cerība. Cerība par ģimeni...
Nākošajā rītā, ejot ārā no mājas, tas aiz kaut kā paklupa. Paka! Viņš to paķēra, ienesa iekšā un nekavējoties taisīja vaļā. Vispirms bija kaudze ar pamācībām un papīriem, ko viņš, kā katrs cienīgs vīrietis, uzreiz izmeta ārā. Tad sekoja maza kastīte ar uzrakstu „BRĪNUMINSTRUMENTS”. Lēnām atvēra vāciņu, un iekšā bija...nazis! Mazs, parasts kabatas nazītis. Vai tas kāds joks? Tad jau mums katram pilna māja ar brīnuminstrumentiem. Apakšā bija arī brīnumpupas, ar smalkā rakstībā rakstītu uzrakstu „Parastas pupas. Brīnums būs tad, ja izaugs!”
Lai gan to viņš arī bija gaidījis, tomēr Karlo palika pavisam bēdīgs. Tas paņēma savu jauno instrumentu un devās uz klusu stūrīti, kur izgreba mazu koka figūriņu, ko nosauca par „īstu zēnu”.
Bet līdzko darbs bija pabeigts, „pif, paf”, acu priekšā stāv puika, īsts, dzīvs puika. Vīrs neticēja savām acīm. Protams, vispirms viņš iepazinās ar savu dēlu, tam visu izrādīja, bet pēc tam atskārta, ka instruments taču darbojas! Nu māksla bija rokā! Nauda, māja, skaista sieviņa...jāsāk tik grebt! Bet, lai kā tas grebtu, nekas līdzīgs vairs neatkārtojās. Tikai pēc tam izlasīja mazo druku „Nu ko! Sagribēji vis kaut ko? Katram klientam viens brīnums!”
Bet, ko tur daudz. Viņam beidzot bija dēlēns. Un ar to pilnīgi pietika, lai viņam būtu ar ko nodarboties visu atlikušo mūžu. Cik es zinu, tie abi dzīvo laimīgi vēl šobaltdien. Un šī bija PATIESĪBA. Tagad, ja kāds jums mēģinās iestāstīt to pašu veco pasaciņu, jūs būsiet gudrāki. Un atcerieties – vienmēr dariet tā, kā patīk jums pašiem (un izmantojiet pareizos instrumentus), jo nekad nevarat zināt, vai tik tieši šī jūsu fantāzija nepiepildīsies (jūs taču negribēsiet rozā un pūkainu istabu, ja esat zēns, vai otrādi).
Autors: Elīza Bula
