Kā Latvijā ieviesa zelta standartu un kā tas beidza pastāvēt

Tajā laikā valstī vienlaicīgā apritē atradās ne tikai cara Krievijas laika nauda, Krievijas Domes nauda, vācu okupācijas iestāžu izdotās ostmarkas un ostrubļi, Vācijas markas, bet arī dažādos reģionos-vietējo pašvaldību parādzīmes, igauņu markas, poļu nauda u.c. Visā šajā valūtu jūklī, protams, nebija ko domāt par stabilas saimnieciskās iekārtas veidošanu un attīstību. No pārāk daudziem ārējiem apstākļiem bija atkarīga jaunās valsts valdība.

Jaunais 22.marta likums pasludināja kursu uz patstāvīgu valsts finanšu veidošanu un ielika pamatu zelta standartam, kuru realizēja pēc dažiem gadiem. Tieši šāds uzņemtais valūtas reformas kurss nodrošināja turpmāko Latvijas tautsaimniecības izaugsmi, jo ļāva realizet patstāvīgu finanšu politiku.

Tiesa gan, jaunās valūtas izsludināšana un ieviešana bija sarežģīta. Iedzīvotāji vēl neuzticējās jaunajai valūtai un bieži vien valsts pārstāvjiem ar varu bija jāpiespiež pieņemt šī valūta tirdzniecības vietās. Pat jaunās valdības Finanšu ministrija, kuras pārziņā atradās nodokļu iekasēšana un valūtas maiņa, apmaiņā pret ārvalstu valūtu sākotnēji pieņēma jebkuru citu valūtu, kas bija apritē Latvijas teritorijā, bet ne pašu ieviesto Latvijas rubli.

Jau pēc gada-1920.gada 18.martā, Latvijas rubli pasludināja par vienīgo maksāšanas līdzekli Latvijā. Pēc dažām dienām-20.martā, pēc pilsoniskās iniciatīvas tika dibināts Zelta fonds, kurā valdība aicināja pilsoņus ziedot vērtslietas, kas kalpotu kā nodrošinājums un rezrves jaunajai valsts valūtai.

Zelta fonda dibinātāja un iniciatore, rakstniece Īvande Kaija, avīzes ''Latvijas Sargs'' 1919. gada 5. novembra numurā, uzsaukumā ''Latvju sievietes!'' raksta:''Atdodiet valstij savu zeltu un dārgakmeņus, un sudrablietas, kuras kaunīgi slēpjat no atklātības. Atdodiet visu bez atlikuma! Ja Latvija pastāvēs, tad tā jums, kā līdztiesīgiem pilsoņiem, atdos visu atpakaļ ar uzviju savās saulainās dienās; ja tā nepastāvēs – tad tā izputēs, un tad jūs, kā citu tautu verdzenes, varēsat klāt savas galvas ar pelniem un slīgt klusās vaimanās. Un priekš kam tad jums vairs zelts, priekš kam senā godība. Dodat bez apdomas visu savu zeltu, lai Latvija var būt lepna uz savu sieviešu zelta fondu,''.

Fonds darbojās pilnīgā valdības aizbildniecībā, kaut formāli nebija ar to saistīts. Valsts nodarbojās arī ar saziedoto dārgmetālu apsargāšanu. Drīz vien par Zelta fonda bāzes vietu kļuva krājaizdevu kantora telpas Ņevas ielā 17, mūsdienās R. Blaumaņa un Marijas ielas stūrī. Dārgmetālu novērtēšanu uzņēmās zeltkalis R. Valdmanis. Spriežot pēc tā brīža laikrakstos lasāmā, ļaudis nesuši sudraba vāzes un biķerus, zelta ķēdītes, briļļu rāmjus, auskarus, gredzenus, apbalvojumus un medaļas, žetonus. Visbiežāk ziedoja zelta laulības gredzenus.

Kad 1922. gada 1. novembrī nodibināja Latvijas Banku un tautas ziedotās vērtslietas tā pārņēma savā īpašumā, ziedojumi ietilpuši 99 kastēs, sešos čemodānos, trīs grozos un vienā maisiņā. Šajā fondā tika ieskaitīts arī Finanšu ministrijas pirktais zelts. Zeltu pārkausēja stieņos, atzīmēja raudzi un svaru un nodeva Latvijas Bankai, kas to pārsūtīja glabāšanai uz Anglijas Banku. Tā tika radītas Latvijas pirmās zelta rezerves.

Tomēr Latvijas rubļa vērtība šajos gados turpināja kristies. Piemēram, 1920.gada janvārī angļu mārciņas kurss bija 230 rbļ., bet 1921.gada decembrī-1010 rbļ.

Lai izvairītos no Latvijas rubļa vērtības krišanās, Latvijas valdība nolemj to piesaistīt iedomātai valūtai-zelta frankam, jeb 0.2903226 gr.zelta. Šāds zelta saturs bija vienā Šveices zelta frankā, kas kalpoja par zelta bāzes pamatvalūtu Latīņu monētu savienības dalībvalstīs - Francijā, Šveicē, Itālijā un Beļģijā. Arī Latvija bija nolēmusi kļūt par šīs savienības dalībnieci.

Visi valsts veiktie aizdevumi, pasūtījumi, līgumi tika pārrēķināti zelta frankos. Arī nodokļu iekasēšana tika veikta vērtību pārrēķinot zelta frankos. Tādā veidā tika panākta valsts finanšu sektora stabilizācija un Latvijas rubļa-zelta franka kursa pieaugums no 97-100 rubļiem līdz 50 rubļiem par zelta franku.

Latvijas rubļa posms noslēdzās 1922.gada 3.augustā, kad jaunās naudas reformas rezultātā tika ieviests lats, kuru piesaistīja zelta bāzei un pasludināja viena lata vērtību vienādam ar 0,2903226 gr.zelta, respektīvi, zelta frankam. Noteikumi paredzēja, ka Latvijas rubļa un lata vērtības attiecība nosakāma 50 : 1. Šāda attiecība izveidojās, kotējot Latvijas rubli pret Šveices zelta franku. Valdība tikai apstiprināja faktisko stāvokli vietējā naudas tirgū. Vienlaicīgi tas bija signāls Latvijas valūtas starptautiskai atzīšanai.

Sabiedrībā bija plašas diskusijas kā nosaukt jauno valūtu. Bija dažādi viedokļi-no franka, līdz ozolam, zīlei, latvai, veltai, saulei, līgai un pūķim. Santīmus piedāvāja arī nosaukt par simtaiņiem. Tādējādi, mums tik pierastie lati un santīmi nemaz tik acīmredzama izvēle tajā laikā nebija un , iespējams, mēs šodien lietotu frankus, kas sadalīti simtaiņos.

Latvijas valdības plānos bija arī zelta latu kalšana 10 un 20 latu nominālos. 10 latu monētas svars bija plānots 3.225805 grami, bet 20 latu-6.45161 grami ar zelta raudzi 900/1000. Taču šie plāni netika realizēti-acīmredzot, valdība uzskatīja, ka var nodrošināt sekmīgu naudas apriti arī bez šīm zelta monētām.

Tādējādi, faktiski vienīgās dārgmetāla monētas, kas tika izlaistas apgrozībā Latvijā, bija sudraba 1 Ls, 2 Ls un 5 Ls monētas. 5 latu monētas bija īpaši iecienīts norēķinu un uzkrāsanas līdzeklis. Kad pirmo reizi 1929.gadā apgrozībā parādījās 5 latu monēta, dažām no tām uz apmales virs tautu meitas galvas bija uzraksts „DIEVS” (no teikuma Dievs svētī Latvija). Tautā šīs monētas tika nosauktas par „laimes” monētām un tika uzkrātas. Vēlākajos izlaidumos šāds uzraksa izvietojums vairs nebija retums, tādēļ ar laiku šis iemesls naudas uzkrāšanai vairs nebija galvenais.

Jāatzīmē, ka sudraba pieclatnieki vienmēr bijis iecienīts uzkrāšanas līdzeklis Latvijas iedzīvotājiem. Latvijas Pirmās Republikas laikā tam bija ekonomiski apsvērumi, jo sudraba pieclatniekiem uzticējās vairāk. Vēlāk-kara laikā un emigrācijā kā arī Latvijas okupācijas apstākļos tam bija arī papildus emocionāla nozīme, kas saistījās ar kādreizējo valsts neatkarību un uzplaukumu.

Latvijas Bankai bija tiesības izlaist banknotes, kas bija nodrošinātas ar zeltu- visām banknotēm bija jābūt nodrošinātām ar zeltu 30-50% apmērā, bet emisijai, kas parsniedza 100 mlj.-ar 50-75% zelta. Uz visām Latvijas Bankas naudas zīmēm bija iespiesta klauzula. Piemēram, uz 10 latu naudas zīmes:”Pret šo naudas zīmi Latvijas Banka izsniedz 2.903226 grama zelta”.

Pienākumu apmainīt naudas zīmes pret zeltu atcēla 1931.gada 8.oktobrī, bet ar 1936.gada 28.septembra likumu atteicās no zelta standarta. Kopš tā laika lats tika pielīdzināts angļu mārciņai pēc kursa 1 lats=0.0396187 mārciņas.

Sākot ar 1938.gadu uz latu banknotēm vairs netika arī drukāta klauzula par naudas apmaiņu pret zeltu. Vēl vairāk-sākoties otrajam pasaules karam 1939.gadā, kad Lielbritānijas mārciņas kurss sāka slīdēt uz leju, valdība izdeva likumu, kas noteica, ka Latvijas Banka pati varēs noteikt lata kursu un nesaistīsies ar britu mārciņu, ka tā kritīsies vairāk par 50%, salīdzinot ar ASV dolāru vai zviedru kronu. Vienlaicīgi, la mazinātu iedzīvotāju pirktspēju, bloķēja privātpersonu noguldījumu kontus bankās, atļaujot ik mēnesi izņemt tikai noteiktu summas daļu. Bija aizliegta arī neierobežota dažu vērtslietu (pulksteņu un rotu) pirkšana-tam bija nepieciešama speciāla atļauja.

Tādējādi, pēc 14 gadu perioda, Latvijā noslēdzās zelta standarta laiks. Tiesa gan, lats palika piesaistīts angļu mārciņai, kas tajā pašā laikā bija piesaistīta zeltam caur ASV dolāru. Tādēļ var uzskatīt, ka lats palika piesaistīts zelta standartam līdz pat padomju okupācijai 1940.gadā. Taču tā bija tikai pastarpināta piesaiste-reālo ietekmes līdzekli un iespēju kontrolēt valsts finanses, valdība jau bija izlaidusi no savām rokām.

Te der atgādināt, ka Lielbritānija pirmā pasaules kara laikā oficiāli skaitījās piesaistīta zelta standartam, taču reāli banknotes pret zeltu, līdz ar kara sākumu, vairs nemainīja. Mārciņa faktiski pārvērtās par „peldošo” valūtu, bet valdībai kara darbības nācās fiksēt pēc salīdzinoši augstām 5% aizņēmuma procentu likmēm.

Pēc pirmā pasaules kara Lielbritānija centās atgriezties pie zelta standarta, taču valdība saglabāja augstās kara laika nodokļu likmes, kas divkārt pārsniedza pirmskara likmes. Rezultātā radās deflācija, kas, kopā ar augstajām nodokļu likmēm, visus 20-tos gadus Lielbritānijai traucēja pilnībā atjaunot zelta standartu.

Pilnīgi savādāka situācija tajā laikā bija Francijā. Kara gados franka vērtība kritās par 80%, tādēļ Francijai bija vajadzīgs diezgan ilgs laiks, līdz 1926.gadā franks tika piesaistīts zeltam. Francijas valdības politika bija vērsta uz zemām nodokļu likmēm un rezultātā 20-to gadu beigās Francijas ekonomika auga ne sliktāk par ASV ekonomiku.

Pieņemts uzskatīt, ka pirmās republikas laikā Latvijas tautsaimniecība ļoti strauji un sekmīgi attīstījās. Pieauga eksporta, galvenokārt, lauksaimniecības produkcijas apjomi. Iekšējais valsts dzīves līmenis cēlās un tika nodrošināts tiem laikiem augsts dzīves standarts. Šajos procesos liela loma bija Latvijā ieviestajam zelta standartam.

Jāatceras, ka kopējais labklājības pieaugums valstī radās faktiski no nulles-pēc 1.pasaules kara un Brīvības cīņās sagrautās ekonomikas drupām. Valstī nebija nekā-visa ražošana un rūpniecība bija likvidēta, iekārtas izvestas uz Krieviju. Turklāt, Latvijā 1914. gadā bija 2.6 miljoni, bet 1920. gada jūnijā - tikai 1.6 miljoni iedzīvotāju. Uzreiz pēc Brīvības cīņām valstī pastāvēja ilgstoša un strauji augoša inflācija. Kredītu pieejamība būtībā bija paralizēta, jo 1920. un 1921. gadā pat lielākās Latvijas kredītiestādes par saviem aizdevumiem ņēma līdz 62% gadā, procentu likmē iekļaujot naudas pirktspējas zudumu inflācijas dēļ un kredīta atgūšanas risku.

Tomēr tas netraucēja relatīvi īsā laikā atjaunoties ekonomikai un nostāties uz attīstības ceļa. Tajā pašā laikā līdzīgā situācijā atradās arī Vācija, kura Veimāras republikas laikā pēckara apstākļos piedzīvoja hiperinflāciju un naudas vērtības strauju krišanos. Tikai pēc zelta standarta ieviešanas Vācijā izdevās stabilizēt ekonomiku.

Vācijas hiperinflācija 20-tajos gados jau kļuvusi par ekonomikas grāmatu hrestomātisku piemēru. 1918.gadā Vācijas markas vērtība pret dolāru bija 8 markas, 1921.gadā jau 184 markas, 1922.gadā-7350 markas, bet 1923.gada novembrī-4.2 trlj.marku!! Šo hiperinflāciju un tautas masu neuzticību markai izdevās apstādināt tikai 1924.gadā, kad Vācija ieviesa zelta standartu.

Līdzīgi rīkojās arī citas Eiropas valstis, kuras nomocīja hiperinflācija: Austrija ieviesa zelta standartu 1923.gadā, Polija-1924.gadā, Ungārija-1925.gadā. Uz 1926.gada beigām zelta standarts jau bija 39 valstīs.

Šķita, ka zelta standarts pārliecinoši atgriežas pasaules finansēs. Tomēr daudzviet tas iedzīvojās ļoti grūti un mokoši, kādēļ atbalstu guva arī citas ekonomiskās teorijas un piedāvājumi. Iespējams, ka iemesls zelta standarta atcelšanā tomēr jāmeklē kopējās ekonomiski-politiskajās vēsmās pasaulē, kurām pakļāvās arī Latvijas valdība. 1934.gadā pēc tam, kad ASV Lielās depresijas iespaidā devalvēja dolāru no 20,67 dolāriem par zelta unci līdz 35 dolāriem par unci (Starp citu, devalvācijas rezultātā, ASV budžeta ieņēmumi bija 2.8 mlrd.dolāru-apjoms, kas salīdzināms ar gada nodokļu ieņēmumiem), parādījās totālie devalvācijas draudi-kā mūsdienās teiktu, globālās devalvācijas iespējamība.

Lielbritānija un Francija aizdomājās par to, vai neuzbūvēt zelta standarta sistēmu ap ASV dolāru. 1936.gadā šīs valstis noslēdza trīspusējo vienošanos par sistēmas izveidošanu, kas stabilizētu valūtu kursus. Pēc šīs vienošanās, Lielbritānija un Francija fiksēja savas valūtas attiecībā pret ASV dolāru, bet dolārs, savukārt, tika piesaistīts zeltam pēc cenas 35 dolāri par unci. Tādā veidā radās savdabīgs zelta standarts, kurš bija 1944.gadā noslēgtās Bretonvudas vienošanās priekštecis. Pateicoties tam, Lielbritānija un ASV varēja finansēt savus kara izdevumus 2.pasaules kara laikā par likmi ap 2.5%. (salīdzinot ar 5% likmi, kuru Lielbritānija maksāja 1.pasaules kara laikā).

30-to gadu Lielā depresija atstāja ietekmi arī uz Latvijas ekonomiku-pieauga bezdarbs, kritās ienākumi. Taču šīs sekas valsts pārdzīvoja relatīvi mierīgi, kaut gan šo pārbaudījumu valsts finanses neizturēja. Acīmredzot, Lielās depresijas ietekmē tomēr tika atcelts zelta standarts un valdība izvēlējās vieglāko ceļu ekonomikas problēmu risināšanai. Attaisnojuma labad jāsaka, ka Latvija nebija vienīgā, kas izvēlējās attīstību atrauti no zelta standarta. Turpmākie procesi pasaulē turpinājās šajā vrzienā un beidzās ar ASV prezidenta R.Niksona 1971.gada 15.augusta lēmumu, kas izbeidza zelta standarta pastāvēšanu pasaulē.

Interesanti aplūkot Latvijas Republikas statistikos datu par 20.-30.gadu periodu (tie atrodami Centrālās Statistikas pārvaldes mājas lapā). Pārtikas preču cenas laika periodā no 1925.gada līdz 1940.gadam ir samazinājušās. Piemēram, cūkgaļas cena par 1kg 1925.gadā bija 1.71 Ls, bet 1940.gadā 1.49 Ls, sviesta cenas-3.24 Ls un 2.67 Ls attiecīgi, cukura cenas-0.77Ls un 0.69 Ls attiecīgi. Toties, piemēram, baltmaizes cena gandrīz nemainījās-ja 1925.gadā tā maksāja 0.35 Ls/kg , tad kopš 1935.gada līdz 1940.gadam tā nemainījās vispār 0.20 Ls/kg.

Kopumā novērojama tendence, ka pārtikas un rūpniecības preču cenas krītas trīsdesmito gadu sākumā un atrodas zemākajā līmenī līdz trīsdesmito gadu vidum, kad atkal tās sāk pieaugt. Tas, acīmredzot, saistīts ar trīsdesmito gadu krīzes iespaidu, kad iedzīvotāju pirktspēja kritās un tika novērota cenu deflācija. Arī mūsdienās, pašreizējā krīzē, kas sākās 2008.gadā, novērojama cenu samazināšanās un pēc tam to atjaunošanās.

Taču zelta standarta beigas nenozīmēja zelta izzušanu. Cik tad daudz bija zelta Latvijas Bankā? Pēc Latvijas Bankas mājas lapā atrodamās informācijas, 1940. gada beigās no Latvijas zelta kopējā daudzuma ārvalstu bankās bija deponēti 10 607.2 kg, bet Rīgā - 1 604.3 kg zelta, tatad, pavisam 12 211.50 kg. Ārvalstīs zelts bija izvietots Francijas Bankā, Anglijas Bankā, ASV centrālajā bankā (Federālo rezervju sistēma) un Starptautisko norēķinu bankā Šveicē.

Šodien pēc oficiālās statistikas datiem, Latvijai pieder 7.7 tonnas zelta.

Pēteris Avotiņš
AS Goldinvest Asset Management
Padomes priekšsēdētājs