Sun Dzi, Kara māksla

Par Sun Dzi

Sun Dzi bija ķīniešu karavadonis, stratēģis, domātājs, dzīvojis VI vai IV gs. p.m.ē. (precīzs dzīves laiks nav zināms — dažādos avotos minēti pārāk atšķirīgi dati). Viss, ko zinām par Sun Dzi dzīvi, nāk no vēsturnieka Sima Cjaņa (apm.145. - 90. g.p.m.ē.) "Vēstures piezīmēm".
Sun Dzi dzimis Ci valstī, kalpojis U valsts vadonim Ho Ļujam. Pildīdams karavadoņa pienākumus, Sun Dzi sakāvis un ieņēmis spēcīgo Ču valsti, sakāvis Ci un Cziņ valstu karaspēkus. Pateicoties Sun Dzi uzvarām, U valsts pieņēmās varenībā un iekļāvās to civilizēto Ķīnas teritoriju vidū, pār kurām valdīja Džou dinastijas valdnieki.
Pēc Sima Cjaņa rakstītā, Ho Ļujs ir uzaicinājis Sun Dzi uz pārrunām par kara lietām. Lai Sun Dzi varētu uzskatāmāk nodemonstrēt stāstīto, valdnieks nodeva karavadoņa rīcībā savu harēmu. Sun Dzi sadalīja harēmu divās daļās, par katras daļas komandieri iecēla vienu valdnieka mīļāko, paskaidroja militārās komandas un kas ir jādara, kad tās tiek saņemtas. Kad Sun Dzi sāka komandēt, neviens viņu neklausīja un visi smējās, uzskatot to par joku. Tā tas atkārtojās vairākas reizes. Tad Sun Dzi valdniekam paskaidroja, ka karavadoņa pavēļu neizpildīšana ir ļoti nopietns armijas disciplīnas pārkāpums, pie kā ir vainīgi komandieri un lika sodīt ar nāvi abas valdnieka mīļākās. Valdnieks, sapratis, ka tas nav joks, lūdza atcelt pavēli, bet Sun Dzi paskaidroja, ka armijā kara laikā karavadonim ir lielāka teikšana nekā valdniekam un palika pie sava. Sievietes tika sodītas ar nāvi. Pēc tam Sun Dzi pavēles tika izpildītas.

Atvaļinājies no dienesta, pēc Ho Ļuja lūguma Sun Dzi sarakstīja traktātu "Kara māksla". Pēc darba uzrakstīšanas Sun Dzi atgriezies dzimtenē, kur miris no vecuma.
„Kara māksla” ir sarakstīta Ķīnas karojošo valstu vēstures periodā (VI (V) – III gs.p.m.ē.), kad pēc ķeizarvalsts uzplaukuma (XII – VIII gs.p.m.ē.) un tam sekojošās valstiskās sadrumstalotības sākās nežēlīgs Ķīnas vasaļvalstiņu savstarpējo karu periods. Tas esot bijis visu karš pret visiem, kuru laikā zeme panīka un tauta noasiņoja. Upuru bija tik daudz, ka veselas provinces palika bez ļaudīm un tīrumi gadu desmitiem stāvēja atmatā. Bads un sērgas bija tikpat bieži ciemiņi kā sirotāji, tirdzniecība tika paralizēta, daudzas pilsētas gulēja drupās, māksla un amatniecība panīka, bet feodāļi un karavīri atņēma iedzīvotājiem pēdējo.
"Kara māksla" ir vispopulārākais senķīniešu traktāts par politiku un stratēģiju. Lai gan traktāts sarakstīts pirms vairākiem tūkstošiem gadu, tajā aprakstītie principi ir joprojām aktuāli un tiek plaši izmantoti politikā, biznesā un sadzīvē.

Par tulkojumu
Šīs latviskā tulkojuma versijas tapšanā izmantoti krievu un angļu valodas tulkojumi no ķīniešu valodas. Tulkots ir pēc būtības, saskaņā ar tulkotāja saprašanu, iepazīstoties ar vairākām tulkojumu versijām. Tulkojuma uzsvars lielākā mērā tika likts uz kopējo teksta saprotamību un labskanību tulkotāja izpratnē, nevis uz maksimālu atbilstību oriģinālam. Šo principu dēļ tulkotājs visai brīvi interpretēja tulkojamo materiālu, gan iekļaudams papildus paskaidrojošos tekstus, gan neņemdams vērā nesaprotamo, kas neiekļaujas kontekstā. Atsevišķas domas, kuras bija iespējams saprast un pārtulkot daudznozīmīgi, ir pārtulkotas divreiz.

Visa iepriekš minētā dēļ šīs tulkojuma versijas precīzāks apzīmējums ir tulkojuma interpretācija. Tomēr, no lasītāja viedokļa raugoties, šāda versija noteikti būs daudz vieglāk lasāma un saprotama nekā oriģinālam pietuvināti tulkojumi. Tāpat jāņem vērā, ka Sun Dzi „Kara mākslas” oriģināls nav saglabājies, ir saglabājušās tikai tā daudz vēlākas versijas, kuras atšķiras viena no otras gan saturā, gan struktūrā, gan arī valodā (daudzie ķīniešu dažādu laiku dialekti pietiekami kardināli atšķiras viens no otra). Vēl jāņem vērā, ka ķīniešu valodā simboli (hieroglifi) ir daudznozīmīgi un ļoti plaši interpretējami, tāpēc saprast Sun Dzi „pareizi” ir pietiekami grūti. Tieši tādēļ pat ķīniešu Sun Dzi Kara mākslas pētnieki dažādi saprot un interpretē Skolotāja Suna sacīto. Tulkotājiem neķīniešiem šai ziņā ir vēl grūtāk notvert un izteikt sacītā būtību, bet, ja tiek tulkots no tulkojuma, tad, mēģinot strikti pieturēties pie „oriģināla”, gala teksts var iznākt grūti uztverams un nesaprotams. Tāpēc tas neizbēgami tāpat būs neatbilstošs oriģinālam.

Tulkotājs ir vadības zinību bakalaurs, kurš aptuveni desmit gadus strādā ar vadību saistītā jomā. Viens no viņa hobijiem ir vadības procesu, tās būtības un problemātikas izzināšana un pētīšana.

1. Sākotnējā plānošana

Kara māksla ir būtisks valsts (tautas) pastāvēšanas priekšnosacījums, tās dzīvības un nāves jautājums, valsts izdzīvošanas un bojāejas iemesls. Tāpēc kara mākslai jābūt rūpīgas izpētes un pārdomu objektam, ko nekādā gadījumā nedrīkst ignorēt.

Mēģinot apgūt un izprast kara mākslu, jāņem vērā, jāsaprot un jāvērtē piecas parādības: (1) pasaules likumsakarības (Dao, ceļš), (2) laika apstākļi (Debess, debess parādības, apstākļi), (3) apkārtnes īpašības (Zeme, zemes īpašības), (4) karavadonis (vadītājs, vadība) un (5) organizatoriskās metodes (Likumi).

(1) Gudra un taisnīga rīcība (saskaņā ar pasaules likumsakarībām) liek ļaudīm būt pilnīgā harmonijā ar savu valdnieku, tāpēc viņi būs gatavi ziedoties un mirt par to, viņi sapratīs to, jutīs tam līdzi un būs bezbailīgi.

(2) Laika apstākļi (Debess) sevī ietver zināšanas par dienu un nakti, aukstumu un siltumu, gadalaiku īpašībām.

(3) Apkārtnes īpašības (Zeme) sevī ietver zināšanas par attālumiem (tālo un tuvo), pārvietošanās grūtībām (grūto un vieglo), apvidus lielumu (plašo un šauro), apkaimes drošību un izdzīvošanas priekšnosacījumiem apkārtnē.

(4) Karavadonim sevī ir jāapvieno visdziļākā gudrība, patiesums, cilvēcība, drošsirdība un stingrība.

(5) Organizatoriskās metodes (Likumi) sevī ietver zināšanas par organizēšanu, izrīkošanu un vadību, hierarhiski atbilstošu komandieru atlasi, taisnīgu apbalvošanu un sodīšanu, apgādes nodrošinājuma ceļiem, resursu patēriņa kontroli.

Nav tādu karavadoņu, kas nebūtu dzirdējuši par šīm piecām parādībām. Tie, kas tās izprot, uzvarēs, kas nesaprot – cietīs neveiksmi.

Ja karavadonis seko maniem padomiem, viņš gūs panākumus, tādēļ (kā valdnieks) paturi to savā vietā. Ja karavadonis neseko maniem padomiem, viņš cietīs neveiksmi, tādēļ (kā valdnieks) savlaicīgi nomaini to.

Vērtējot gaidāmās un iespējamās cīņas, salīdzini pretiniekus, mēģinot rast iespējami precīzākas atbildes uz šiem jautājumiem:
- Kurš no valdniekiem ir gudrāks un taisnīgāks?
- Kurš no karavadoņiem ir spējīgāks?
- Kuram ir (laika) apstākļu (Debesu) un apkārtnes (Zemes) priekšrocības?
- Kura likumi un pavēles tiek pildītas rūpīgāk?
- Kura karaspēks ir spēcīgāks?
- Kura komandieri un karavīri ir labāk apmācīti?
- Kura apbalvojumi un sodi ir saprotamāki?
Pēc atbildēm uz šiem jautājumiem var spriest, kurš uzvarēs un kurš zaudēs!

Pieņemot lēmumu par turpmāko rīcību, ņem vērā šos sākotnējos aprēķinus, savu stratēģisko spēku (priekšrocības) un iespējamos ieguvumus. Kas attiecas uz stratēģisko spēku, tā ir (adekvāta) taktikas izmantošanas spēja atkarībā no iespējamiem ieguvumiem jeb vislabvēlīgāko apstākļu (īstā mirkļa) spēks.
Kara māksla ir maldināšanas māksla. Tāpēc, pat ja esi spēcīgs, izliecies par nespēcīgu, ja esi gudrs, izliecies par nezinošu, ja esi prasmīgs, izliecies par nemākuli. Pirms uzbrukuma imitē bezrūpību un pasivitāti. Kad mērķis ir tuvu, radi iespaidu, ka tas ir tālu, bet, kad mērķis ir tālu, radi iespaidu, it kā tas būtu jau tuvu.

Iekārdini pretinieku ar labām izredzēm, izliec tam ēsmu, lai panāktu iepriekš paredzētu tā rīcību, izmanto pretinieka apjukumu, radi nekārtības viņa rindās un sakauj to. Ja pretinieks ir spēcīgs (bez trūkumiem), uzmanies no viņa, pilnveido sevi un esi gatavs pretinieka uzbrukumam. Ja pretinieks ir kaujas gatavībā, izvairies no viņa. Ja pretinieks ir ātras dabas (dusmīgs), kaitini to, mēģini izvest no pacietības, pamudini uz neapdomīgu rīcību. Saskarsmē ar pretinieku esi cieņpilns un pazemīgs, tādējādi veicini viņā augstprātību. Ja pretinieks atpūšas, nogurdini to. Ja pretinieks ir vienots, sašķel to. Uzbrūc tur un tad, kad pretinieks ir mazāk sagatavojies, vai arī tur un tad, kad viņš to negaida. Šādi rīkojoties, tiks panākta uzvara, bet pirms cīņas par to runāt neklājas.

Tas, kurš pirms cīņas rūpīgi plāno, vērš daudzus apstākļus sev par labu. Tas, kurš pirms cīņas plāno virspusēji, spēj vērst tikai dažus apstākļus sev par labu. Ja tas, kurš rūpīgi plāno, uzvarēs, bet tas, kurš virspusēji plāno, cietīs neveiksmi, tad kāds iznākums sagaida to, kurš neplāno vispār?! Ja šādi uz to skatās, tad ir acīmredzami, kurš uzvarēs un kurš ne. Iegaumē to, tas ir gan brīdinājums no neveiksmes, gan pamācība, kā pirms kara paredzēt, kurš uzvarēs.

2. Karošana

Ja ir tūkstotis kaujas ratu uzbrukumam, katri ar četriem zirgiem, tūkstotis atbalsta kaujas ratu, katri pārklāti ar ādas vairogiem, simts tūkstoši karavīru pilnā bruņojumā, bet piegādes tiek veiktas tūkstoš jūdžu attālumā, tad iekšējie un ārējie izdevumi konsultantu un viesu uzņemšanai, materiāliem, piemēram, līmēm un lakām, kaujas ratu un bruņu nodrošināšanai, būs tūkstoš unču zelta dienā. Tikai tā (ja ir resursi/nauda) var savākt simts tūkstošus lielu karaspēku.

Ja izmanto karaspēku kaujās, bet nevari ilgi uzvarēt, tad ieroči (zobeni, šķēpi, bultas utt.) notrulinās, bet kaujas gars iet mazumā. Ja ielenc pilsētu, karaspēka spēki izsīkst. Ja liec karaspēkam ilgi karot, valsts rezerves tiek izsmeltas.

Kad karaspēka ieroči ir notrulināti, gars nomākts, spēki izsīkuši, bet rezerves izlietotas, tad vietvalži (provinču valdnieki) izmantos valsts vājumu un sadumposies. Pat ja valstij būs gudri karavadoņi, šādā situācijā viņi nespēs gūt panākumus.

Tāpēc esmu dzirdējis par ātru karu panākumiem, bet neesmu dzirdējis par ilgstošu karu panākumiem. Nevienai valstij nav izdevīgi ilgstoši kari.

Tie, kas nepietiekami labi saprot kara bīstamību, nespēj arī saprast kara izdevīgumu.

Tas, kurš ir guvis panākumus karā, neapliks ļaudis ar kara nodokli divreiz (neiesauks divreiz) un nevāks pārtiku karaspēkam trīsreiz (tas ir - uzvarēs uzreiz un neatgriezīsies pēc rezervēm). Ja karaspēka aprīkojumu saņemsi no savas valsts, bet pārtiku atņemsi pretiniekam, tad rezerves karošanai būs pietiekamas.

Sūtot pārtiku tālu, tauta tiek izputināta un valsts novājināta.

Armijai tuvu stāvoši (armijas tuvumā esoši) tirgotāji parasti pārdod savas preces dārgi. Ja preces ir dārgas, tautas līdzekļi izsīkst. Ja līdzekļi ir izsīkuši, cilvēkus ir grūti piespiest izpildīt karalaika rīkojumus.

Kad cilvēku spēki un līdzekļi ir izsīkuši, valsts panīkst. Cilvēku tēriņi karam tad ir 7/10 no tiem piederošā. Valdnieka (valsts) īpašums kļūst - salauzta kara tehnika (kaujas rati, krituši zirgi, bruņas, bruņucepures, bultas un arbaleti, lopi un lielie pajūgi). Tas viss kopā sastāda 6/10 no valdnieka (valsts) bagātībām.

Tāpēc gudrs karavadonis atņems pārtiku pretiniekam. Viena sauja pretinieka graudu ir divdesmit pašu vērta, viena lopbarības vienība ir divdesmit pašu vērta.

Tas, kas liek nogalināt pretinieku, ir dusmas un laupītgriba, saudzēt to liek tieksme pēc godalgām un apbalvojumiem. Tāpēc apbalvo tos, kas kaujas laikā ir sagrābuši desmit vai vairāk pretinieka kaujas ratu (gūstekņus, kara tehniku) , bet ne visus, jo godalgu visiem nepietiks. Pēc tam nomaini pretinieka simbolus pret saviem, sajauc savus kaujas ratus (kara tehniku) ar pretinieka un izmanto tos kopā. Pret gūstekņiem izturies labi, lai nepieciešamības gadījumā tos varētu izmantot. Šādi rīkojoties, tu uzvarēsi pretinieku un kļūsi stiprāks.

Atceries - karaspēkam patīk uzvarēt un tas nemīl ilgstošu karu. Tāpēc no karavadoņa kara mākslas sapratnes ir atkarīgi cilvēku likteņi un valsts drošība.

3. Kara mākslas būtība

Labāk ir ieņemt pretinieka valsti sveiku un veselu un tikai tad, ja citādi nevar - sagrautu un iznīcinātu. Tāpat labāk ir pakļaut pretinieka armiju un tikai tad, ja citādi nevar, sakaut to.

Karavadoņa cīņa ir stratēģiska, un tā sākas kara plānošanas fāzē. Būtiskākais kara mākslā ir izjaukt pretinieka plānus, tikai pēc tam - izjaukt tā savienības, vēl pēc tam - uzbrukt tā armijai un tikai tad uzbrukt pretinieka nocietinājumiem (nocietinātām pilsētām).

Nocietinātu pilsētu (nocietinājumu) ielenkšana jāpielieto tikai tad, kad citādāk nekādi nevar. Lielu pārvietojamo vairogu, ratu un citu nocietinājuma ieņemšanas ierīču sagatavošana prasa trīs mēnešus. Zemes nocietinājumu būvniecība līdz pilnīgai to pabeigšanai prasīs vēl trīs mēnešus. Bet, ja armijas pavēlnieks nespēs pārvarēt savu nepacietību un, pienācīgi nesagatavojies, liks uzbrukt nocietinājumiem, viņš zaudēs trešdaļu savu karavīru, bet nocietinājums visdrīzāk netiks ieņemts. Šādas ir neapdomīgu uzbrukumu graujošās sekas.

Tāpēc tas, kurš pārzina kara mākslu, pakļauj svešas armijas bez kaujām, ieņem svešus nocietinājumus bez uzbrukumiem un iekaro svešas valstis bez ilgstošiem kariem. Šāds karavadonis cīnās ar augstāko mērķi – saglabāt, nevis iznīcināt. Tāpēc viņa ieroči nenotrulinās un uzvaras augļus ir vieglāk noturēt. Tā ir kara mākslas būtība.

Ja spēku ir desmitreiz vairāk kā pretiniekam, tad viņš ir jāielenc, ja piecas reizes vairāk, jāuzbrūk, ja divreiz vairāk, tad tie ir jāsadala (ar otru karaspēka daļu ir jāuzbrūk negaidīti, jārada pārsteiguma moments). Ja spēki ir līdzīgi kā pretiniekam, tad var cīnīties. Ja spēku ir mazāk, tad pretinieks ir jāapmuļķo. Ja pretinieka spēki ir ievērojami lielāki, tad no viņa ir jāizvairās. Tas, kurš stūrgalvīgi uzbrūk ar maziem spēkiem, nokļūst tā gūstā, kam ir pārspēks.

Karavadonis ir valsts balsts. Ja viņam ir pietiekamas zināšanas un prasmes, valsts būs spēcīga. Ja balsts ir bojāts, tad valsts kļūst vāja.

Ir trīs veidi, kā armijas pavēlnieks var novājināt armiju. Pirmais - ja pavēlnieks nezina, kad armijai ir jāuzbrūk, bet dod pavēli uzbrukt, vai arī viņš nezina, kad armijai ir jāatkāpjas, bet dod pavēli atkāpties. Tā ir armijas spēku izšķiešana. Otrais veids ir, ja pavēlnieks nesaprot kara lietas, bet dod rīkojumus analogi civilajai pārvaldei. Šai gadījumā cietīs armijas disciplīna. Trešais veids ir, ja pavēlnieks neizprot, kā piemēroties apstākļiem un dod absurdas, apstākļiem neadekvātas pavēles. Šajā gadījumā karavīri šaubīsies par savām un armijas spējām uzvarēt.

Lūk, piecas pazīmes, pēc kurām var spriest par uzvaru:
(1) Tas, kurš zina, kad jāuzsāk kauja un kad to nedrīkst darīt, uzvarēs.
(2) Tas, kurš saprot, kā ir jāizmanto lieli spēki un kā - mazi spēki, uzvarēs.
(3) Tas, kura armijā gan komandieri, gan karavīri ir vienādi pārņemti ar vēlmi uzvarēt, uzvarēs.
(4) Tas, kurš ir pilnībā sagatavojies kaujai un gaida to, kurš nav kaujai sagatavojies, uzvarēs.
(5) Tas, kuram karavadonis ir spējīgs un valdnieks tam netraucē, uzvarēs.
Tās ir piecas uzvaras pazīmes.

Ir zināms, ka tas, kurš izprot pretinieku un izprot sevi, nepazīs neveiksmju pat simt kaujās. Tas, kurš neizprot pretinieku, bet izprot sevi, var gan uzvarēt, gan tikt sakauts. Bet tas, kurš neizprot ne pretinieku, ne sevi, neizbēgami tiks sakauts vienmēr.

4. Taktika

Senatnē tie, kas gribēja gūt panākumus karā, vienmēr vispirms nodrošinājās pret zaudējumu (kļuva neuzvarami) un pēc tam gaidīja (izdevīgu brīdi), kad var uzveikt pretinieku (gaidīja pretinieka kļūdas, vājuma mirkli, kad pretinieks ir visvieglāk pārspējams).

Neuzvaramība ir atkarīga tikai no paša, bet iespēja uzvarēt ir atkarīga no pretinieka. Tāpēc tas, kurš pārzina kara mākslu, var nodrošināties pret zaudējumu un būt neuzvarams, bet ne vienmēr var piespiest pretinieku kļūdīties un uzvarēt to. Tāpēc var apgūt ceļus, kas ved uz uzvaru (iemācīties ieraudzīt uzvaras priekšnosacījumus), bet ne vienmēr to var sasniegt.

Tas, kurš nevar uzvarēt, ieņem aizsardzības pozīcijas, tas, kurš var uzvarēt, uzbrūk.
Šādi skatoties, tam, kurš aizsargājas, spēku ir par maz, bet uzbrucējam ir spēku pārpilnība.

Tas, kurš prot aizsargāties, nocietinās pašos Zemes dziļumos. Tas, kurš prot uzbrukt, nāk pār pretinieku kā no Debesu virsotnēm. Tā (aizsargājoties un uzbrūkot) var sevi pasargāt un gūt pilnīgu uzvaru.

Saskatīt uzvaras iespējas tur, kur to saskata vairākums, nav augstākās kara mākslas izpausme. Panākt uzvaru, par kuru dod uzslavas, arī nav augstākās kara mākslas izpausme. Līdzīgi spēja pacelt rudenī nokritušu lapu neliecina par lielu spēku, spēja saskatīt sauli un mēnesi neliecina par labu redzi un spēja dzirdēt pērkona dārdus neliecina par labu dzirdi.

Senatnē par labiem karavadoņiem uzskatīja nevis tos, kas gūst uzvaru, bet gan tos, kas to gūst viegli un nepiespiesti. Uzvaras viņiem nenodrošināja nedz izveicība, nedz drosme. Viņi uzvarēja, jo radīja uzvaras priekšnosacījumus, pārliecinājās par uzvaru jau iepriekš, saskatīja un izmantoja pretinieka kļūdas, tas ir - devās kaujā ar pretiniekiem, kas ir jau uzvarēti.

Tāpēc tas, kurš pārvalda kara mākslu, vispirms izvēlas pozīciju, kurā nevar tikt sakauts, un no tās nelaiž garām nevienu izdevību sakaut pretinieku. Veiksmīgs karavadonis vispirms apzinās uzvaras priekšnosacījumus un tad izaicina pretinieku uz kauju, bet neveiksmīgs armijas pavēlnieks vispirms dodas kaujā un tad domā, kā uzvarēt.

Tas, kurš pārvalda kara mākslu, ir taisnīgs un stingri ievēro Likumus (karaspēka organizatoriskās metodes), tādējādi kontrolējot savu veiksmi un panākumus.

Kas attiecas uz kaujas plānošanas metodēm, tad pirmā ir Mērīšana (Attālums), otrā - Daudzuma noteikšana (Svars), trešā - Aprēķini (Skaits), ceturtā - izredžu Salīdzināšana un piektā ir Uzvara. Apkārtnes īpašības (Zeme) nosaka nepieciešamību veikt Mērījumus (kartogrāfija). Balstoties uz Mērījumiem, tiek noteikts nepieciešamais (karavīru un tehnikas) Daudzums. Izejot no noteiktā Daudzuma, tiek veikti Aprēķini. Izmantojot Aprēķinus, tiek Salīdzinātas izredzes uzvarēt, kas noved pie Uzvaras.

Tāpēc uzvaroša armija salīdzinājumā ar uzvarētu armiju ir kā tonna salīdzinājumā ar unci. Uzvarošas armijas kaujas spējas ir līdzīgas spēkam, ar kādu upes ūdens krīt aizā tūkstošiem pēdu dziļi.

5. Stratēģiskais spēks

Daudzu vadība līdzinās dažu vadībai, tas ir tikai izpildītāju skaita jautājums. Kauja, vadot lielus spēkus, līdzinās kaujai, vadot mazus spēkus, tas ir tikai savstarpējas atpazīšanas un saziņas organizēšanas jautājums.

Tas, kas ļauj karaspēkam izturēt jebkuru uzbrukumu un palikt nesakautam, ir situācijai atbilstoša tiešo un netiešo (netradicionālo, apslēpto, aplinkus, pārsteiguma) cīņas metožu izmantošana. Lai kad arī šāda armija neuzbruktu, tās uzbrukums līdzinās asa akmens sitienam pa olu, kas tiek panākts, izmantojot zināšanas par savām un pretinieka vājajām un stiprajām pusēm (tukšumu un pilnību).

Parasti kaujas tiek uzsāktas, izmantojot tiešas cīņas metodes. Netiešas metodes nepieciešamas uzvaras panākšanai vai noturēšanai. Cīņas metožu izmantošanas iespējas (pareizi pielietotas), ir neizsmeļamas kā Debesis un Zeme, neizsīkstošas kā ūdens upēs, tās līdzīgi kā saule un mēness noriet un uzlec no jauna, līdzīgi gadalaikiem tās beidzas un sākas atkal. Tie, kas labi pārvalda netiešās cīņas metodes, var būt bezgalīgi savās darbībās kā Debesis un Zeme, nepagurstoši kā upes, pastāvīgi un vienmēr atdzimstoši kā dienas, mēneši un gadalaiki.

Ir tikai daži mūzikas toņi, bet visas šo toņu kombinācijas nav iespējams noklausīties. Ir tikai dažas krāsas, bet visas šo krāsu kombinācijas nav iespējams izšķirt. Ir tikai dažas garšas, bet visas šo garšu kombinācijas nav iespējams nobaudīt. Līdzīgi ir tikai divas cīņas metodes, bet to kombinēšana dod neizsmeļamu iespējamo darbību kopu. Tiešais un netiešais izriet viens no otra nebeidzamā ciklā. Ar katru nākamo darbību, mainot tiešās un netiešās cīņu metodes, to izmantošana līdzinās iešanai pa bezgalīgu spirāli. Kurš gan spēj izsmelt šo iespēju kopu?!

Ūdens straume spēj izkustināt akmeņus ar spēcīga impulsa radīta spēka palīdzību. Piekūns lielā ātrumā spēj ar vienu triecienu nogalināt upuri, pateicoties izcilai precizitātei. Līdzīgi prasmīga karotāja spēks ir kā uzvilkta bulta, kas tiek izšauta precīzi uzvarai vajadzīgajā laikā un vietā. Karaspēka uzbrukums līdzinās spēcīgai straumei, kas pārvieto akmeņus savā ceļā. Pareiza rīcība uzbrūkot līdzinās piekūna uzlidojumam, kas negaidīti, strauji un precīzi izrēķinās ar upuri. Tāpēc labam cīnītājam jābūt nelokāmam savā apņēmībā, precīzam aprēķinos un briesmīgam uzbrukumā.

Stratēģiskais spēks ir tam, kuram ir kauju pieredze, tam, kura uztvere ir saasināta un aprēķini ir plaši, precīzi un pārdomāti. Stratēģiskais spēks ir kā galēji nospriegots arbalets, bet nelokāma apņēmība panākt savu – bultas palaišana.

Sīva kauja var šķist haotiska, bet īstenībā haosa tajā nav. Karaspēka ierindai kaujas laikā ir jāspēj pieņemt visdažādākās formas, un šī piemērošanās spēja ir uzvaras priekšnosacījums.

Uzspēlēta nekārtība rodas no kārtības, uzspēlētas bailes rodas no drosmes, uzspēlēts vājums rodas no spēka. Ar nekārtību maskēta kārtība ir karavīru organizētības jautājums, ar bailēm maskēta drosme ir stratēģiskā spēka jautājums, bet ar vājumu maskēts spēks ir taktiskā izvietojuma jautājums. Tāpēc, tas, kurš prot maldināt pretinieku ar viltus darbībām un panākt tā atbilstošu rīcību, spēj ievilināt pretinieku lamatās un tur to sakaut.

Nepaļaujies tikai uz iedibināto kārtību, jo tas var novest pie nekārtības. Nepaļaujies tikai uz cīnītāju drosmi, jo tas var novest līdz situācijai, kad tie kļūst bailīgi. Nepaļaujies tikai uz saviem spēkiem, jo tas var kļūt par Tava vājuma iemeslu. Kārtību nosaka karavīru organizētība, drosmi – radītie apstākļi, bet spēku – armijas izvietojums.

Tas, kurš pārzina kara mākslu, vispirms paļaujas uz stratēģisko (vislabvēlīgāko apstākļu, īstā mirkļa) spēku, nevis uz konkrētiem cilvēkiem. Tāpēc labs karavadonis izvēlas karavīrus atbilstoši situācijai un pilnībā izmanto to potenciālu.

Tas, kam ir stratēģiskais spēks, kaujas laikā izrīko karavīrus tā, it kā tie būtu ripojoši baļķi un akmeņi. Baļķi un akmeņi ir nekustīgi, bet tie ripo, kad tos nogrūž no kalna. Kvadrātveidīgie drīz vien apstājas, bet apaļie turpina ripot līdz pašai lejai. Karavadonis, kam ir stratēģiskais spēks, ved karavīrus kaujā tā, it kā nogrūstu apaļus akmeņus un baļķus no ļoti augsta un stāva kalna.

Karavīru vešana kaujā, radot vislabvēlīgākos apstākļus, līdzinās baļķu vai akmeņu novelšanai no augsta kalna. Līdzenā vietā baļķi un akmeņi ir nekustīgi, bet, novelti no kalna, tie tiecas lejā ar milzīgu spēku. Līdzīgi ir ar karavīriem. Ja viņus ved kaujā vislabvēlīgāko apstākļu iespaidā (īstajā mirklī), tad viņi dodas pretī mērķim ar tikpat milzīgu spēku, ar kādu apaļi akmeņi veļas no augsta kalna. Tā ir stratēģiskā spēka būtība.

6. Stiprās un vājās puses

Tam, kurš ir kaujas gatavībā un gaida pretinieku, būs vieglāk cīnīties. Tas, kurš kaujas laukā parādās kā otrais un steigā gatavojas, pirms cīņas būs noguris. Tāpēc gudrs karavadonis uzspiedīs savu gribu pretiniekam un neļaus, lai tas viņam uzspiež savu gribu. Viņš panāks, lai pretinieks nāk pie viņa, nevis ies pie tā pats. Viņš liks pretiniekam nepārdomāti, bez sagatavošanās uzbrukt, pašam esot pilnā kaujas gatavībā.

Lai piespiestu pretinieku uzsākt cīņu, iekārdini to ar kādu acīmredzamu labumu. Lai atturētu pretinieku no cīņas uzsākšanas, parādi tam, cik tas ir neizdevīgi. Uzbrukt pamudina cerība uzvarēt, bet no cīņas attur bažas par iespējamu zaudējumu.

Ja pretinieks ir pieradis pie ērtībām, viņu var vieglāk nogurdināt. Ja pretinieks ir pieradis labi paēst, viņš grūtāk spēs pārciest badu. Tāpēc, ja pretinieks ir spēka pilns, nogurdini to, ja pretinieks ir paēdis, panāc, lai tas cieš badu, ja pretinieks atpūšas, traucē to. Apsteidz pretinieku un parādies vietā, kas ir kritiska viņa aizsardzības spējām. Steidzies uz turieni, kur pretinieks Tevi negaida.

Lai gūtu ātrus panākumus, izmanto brīvas, neaizņemtas vietas un iespējas. Lai mērotu tūkstošiem jūdžu un nenogurtu, šķērso neieņemtas (neapdzīvotas) teritorijas. Lai gūtu panākumus uzbrukumā, uzbrūc neaizsargātām vietām. Lai veiksmīgi aizsargātos, nocietini pozīcijas tā, lai pretinieks tām nevarētu uzbrukt. Tāpēc, ja karavadonis prot uzbrukt, pretinieks nezina, kur būs jāaizsargājas. Ja karavadonis prot aizsargāties, pretinieks nezina, kur uzbrukt. Kara māksla ir dievišķa paredzēšanas un maskēšanās māksla. Iemācies kļūt bezformīgs, pieņemt jebkuru formu, kļūstot neredzams un nesadzirdams, un pretinieks kļūs bezpalīdzīgs Tavā priekšā, un viņa liktenis būs pilnībā Tavās rokās.

Lai uzbrukums būtu neatvairāms, ir jāuzbrūk pretinieka vājākajai vietai. Lai atkāpšanās būtu pilnīgi droša, tā ir jāveic straujāk un ātrāk par pretinieku. Tāpēc, ja es gribēšu uzsākt kauju, neatkarīgi no tā, vai pretiniekam ir labi nocietinājumi vai ne, viņš nespēs izvairīties no cīņas, jo es uzbrukšu kritiski svarīgā vietā, kas pretiniekam būs jāaizsargā. Ja es negribēšu iesaistīties kaujā un vienkārši novilkšu uz zemes līniju, kas jāaizsargā, pretinieks nespēs mani iesaistīt cīņā, jo mūsu ceļi nekrustosies.

Ja es uzzinu, ka pretinieka spēki ir sadalīti vairākās daļās, es apkopoju savus spēkus. Ja mani spēki ir apkopoti, bet pretinieka sadalīti, es varu viņam uzbrukt ar vairākkārtīgu skaitlisku pārsvaru. Ja izdodas uzbrukt ar šādu pārspēku, pretinieka vienības, kas aizstāvas, tiek saspiestas un ielenktas no visām pusēm. Ja ir iespējams uzvarēt dažus ar daudziem, pretinieka kopējie spēki samazinās.

Pretinieks nedrīkst zināt gaidāmās kaujas vietu. Ja pretinieks to nezina, viņš būs spiests gatavoties pret iespējamo uzbrukumu vairākās vietās. Ja pretinieks gatavojas aizsargāt vairākas vietas, tad viņa spēki, ar kuriem tas iesaistīsies cīņā, būs mazi, sadalīti proporcionāli vietu skaitam. Ja pretinieks gatavojas aizstāvēt tikai priekšējās pozīcijas, aizmugure būs neaizsargāta. Ja pretinieks gatavojas aizsargāt tikai aizmuguri, priekšā būs maz karavīru. Ja pretinieks gatavojas aizsargāt kreiso pusi, tad labajā pusē būs mazi spēki. Ja pretinieks gatavojas aizsargāt labo pusi, tad kreisajā pusē būs maz karavīru. Ja pretinieks gatavojas aizsargāties visās iespējamās uzbrukuma vietās, tad jebkurā vietā viņam būs mazi spēki. Karaspēks tiek novājināts, kad tas gatavojas pret iespējamiem uzbrukumiem, bet tā spēks tiek pavairots, ja pretinieks tiek piespiests gatavoties iespējamiem uzbrukumiem.

Tāpēc, ja ir zināma kaujas vieta un laiks, ir iespējams noiet tūkstošiem jūdžu un apkopot spēkus kaujai. Ja kaujas vieta un laiks nav zināmi, tad kreisās puses vienības nespēs palīdzēt labās puses vienībām un labās puses vienības nepalīdzēs kreisajām, tad priekšējās vienības nespēs palīdzēt aizmugurē esošām un aizmugurējās priekšējām. Vēl jo vairāk, ja tālākās vienības ir vairāku desmitu jūdžu attālumā, bet tuvējās dažu jūdžu attālumā. Pat ja pretiniekam ir skaitlisks pārsvars, kā lai tas uzvar šādā situācijā?! Tāpēc es apgalvoju, ka uzvarēt pretinieku, kam ir skaitlisks pārspēks, ir iespējams. Pat ja šāds pretinieks tomēr paspēj apkopot spēkus, ir iespējams neļaut viņam uzsākt cīņu un uzvarēt.

Tāpēc pievērs lielu uzmanību pretinieka nodomu un iespējamo panākumu priekšnosacījumu atklāšanai. Izaicini pretinieku, lai apgūtu tā darbības un bezdarbības principus. Uzbrūc pretiniekam, lai atklātu viņa vājās vietas. Rūpīgi salīdzini pretinieka un sava karaspēka izvietojumu, lai zinātu, kurās vietās pretiniekam ir pārāk daudz spēku un kurās tie ir nepietiekami. Tāpēc karaspēka izvietošanas un pārvietošanas augstākā māksla ir spēja to noslēpt, tā ir māksla pārveidot karaspēku par bezformīgu ļaužu masu, kas spēj pieņemt dažādas ārējas formas un ko kā karaspēku neatpazīs ne ziņkārīgie, ne spiegi, ne gudrie prāti.

Izejot no pretinieka taktikas, tiek doti kaujas uzdevumi karavīriem, bet to augstāko jēgu un būtību karavīri nesaprot. Karavīri pārzina taktiku, kā uzvarēt, bet viņi nezina stratēģiju, kas ir uzvaras priekšnosacījums. Uzvaru nesošas stratēģijas neatkārtojas, tās mainās līdzi bezgalīgai apstākļu daudzveidībai.

Armijas spēks līdzinās ūdenim. Ūdens vairās no paaugstinājumiem un tiecas lejup. Līdzīgi armija izvairās no pretinieka pārspēka un tiecas tur, kur pretinieka spēki ir mazi. Ūdens tekot pieņem apkārtnes formu, līdzīgi armija kļūst uzvaroša, piemērojoties pretiniekam. Tāpēc nedz armijai ir kāda pastāvīga, vienmēr derīga stratēģija, nedz arī ūdenim - kāda pastāvīga forma.

Tas, kurš ir spējīgs mainīties un pārveidoties saskaņā ar pretinieka plāniem un darbībām, uzvar, un var tikt uzskatīts par veiksminieku. Pēc līdzīga principa neviens no pieciem elementiem (ūdens, uguns, koks, metāls, zeme) nekad vienādi nedominē, gadalaiki nomaina viens otru, dienu ilgums ir gan garāks, gan īsāks, un mēness ir gan augošs, gan dilstošs.

7. Kaujas vadība

Sākoties karam, karavadonis saņem norīkojumu no valdnieka, savāc armiju un apvieno savus spēkus. Līdz nometnes izveidošanai karavadonim ir jāspēj harmonizēt un saliedēt savas armijas dažādos elementus vienā veselumā. Pēc tam seko pats grūtākais – taktiskie manevri, kurus veicot, ir jāspēj aplinkus ceļus pārvērst tiešos un nelabvēlīgus apstākļus - priekšrocībās.

Tāpēc, ja izdodas pretinieku iekārdināt, aizvilināt no sākotnējā mērķa un piespiest to iet apkārtceļus, tad pat tādā gadījumā, ja kustību būsi uzsācis vēlāk, galamērķi sasniegsi ātrāk. Šis ir viens no aplinkus un tiešo ceļu sapratnes piemēriem.

Disciplinēta karaspēka manevri ir ātri, droši, izdevīgi un nepieciešami, bet manevri ar nedisciplinētu pūli ir lēni un bīstami. Tāpēc, ja liksi armijai doties ceļā pilnā ekipējumā ar visām rezervēm, tad visdrīzāk mērķi sasniegsi par vēlu. Ja atdalīsi strauji pārvietoties spējīgas vienības, iegūsi ātrumu, bet ar lielu varbūtību riskēsi pazaudēt rezerves un ekipējumu.

Ja, cīnoties par stratēģisko pārsvaru, izlemsi nomest bruņas un atbrīvoties no visa liekā, lai ietu uz priekšu bez apstājas un atpūtas dienu un nakti, pārvietojoties daudz ātrāk kā parasti, un šādi noiesi simts jūdzes, tad rēķinies, ka mērķi laikā sasniegs tikai katrs desmitais. Vājākie un lēnākie atpaliks un pienāks vēlāk, noklīdīs vai nokļūs pretinieka gūstā. Ja šādi ir jānoiet piecdesmit jūdzes, tad šādas taktikas izmantošanas gadījumā karavadoņa rīcībā paliks puse karaspēka, bet, ja attālums līdz mērķim ir trīsdesmit jūdzes, tad jārēķinās būs ar divām trešdaļām karaspēka. Izvēloties šādu taktiku ir jāsaprot, ka armija bez tehniskā aprīkojuma ir nolemta bojāejai, armija bez pārtikas rezervēm ir nolemta bojāejai, armija bez citām materiālajām rezervēm ir nolemta bojāejai.

Karš ir maldināšanas māksla. Maldini, un Tu uzvarēsi. Lai ko Tu arī darītu - sadalītu karaspēku vai apvienotu spēkus, dari to pēc apstākļiem, ar mērķi iegūt stratēģiskas priekšrocības. Karaspēkam jābūt ātram kā vējam, blīvam kā mežam, iznīcinošam kā ugunij, nesatricināmam kā kalniem, neizdibināmam kā tumsai un momentāni reaģējošam kā zibenim.

Ja izlaupi apkārtni, tad sadali laupījumu starp karavīriem. Ja paplašini savu teritoriju, piešķir saviem karavīriem tajās zemi un citus labumus.

Pirms rīkojuma došanas rūpīgi apsver un apdomā katru savu iecerēto darbību un tās sekas. Tas no pretiniekiem, kurš pirmais spēs atšķirt tiešos manevrus no netiešajiem, īstās darbības no viltus un māņu darbībām, tas uzvarēs. Tā ir karadarbības vadības būtība.

Armijas vadības grāmatā ir teikts: „Tā kā viņi nespēja sadzirdēt viens otru, tie izdomāja gongus un bungas. Un tā kā viņi nespēja saskatīt viens otru, tie izdomāja simbolus un karogus.” Gongi un bungas, simboli un karogi – tie ir līdzekļi, lai apvienotu vienā veselumā karotāju acis un ausis. Kad karavīri ir apvienoti, drosmīgajiem nebūs jāiet uzbrukumā vieniem un bailīgie vieni paši neatkāpsies. Tas ir liela cilvēku skaita vadības princips.

Tāpēc, lai ietekmētu cilvēku acis un ausis, ja kauja ir paredzama naktī, izmanto daudz uguns signālu un bungas. Ja kauja ir paredzama dienas laikā, tad pārsvarā izmanto simbolus un karogus.

Karaspēkam var laupīt cīņassparu, atņemot karavadonim veselo saprātu. Parasti karavīru cīņasspars vislielākais ir no rītiem, dienas vidū tas sāk iet mazumā, bet vakarpusē karavīri ir noskaņoti uz gaidāmo atpūtu. Gudrs karavadonis nekad neuzbruks pretiniekam brīdī, kad tā armijas cīņasspars ir liels, bet uzbrukumam sagaidīs mirkli, kad tas ir vismazākais. Tā ir pretinieka kaujas spēju noteikšanas māksla.

Ja ierindā ir kārtība, gaidi nekārtību, ja valda klusums un miers, gaidi apdullinošu troksni. Uzturot savās rindās disciplīnu un mieru, esi gatavs tikt galā ar nekārtību un troksni kaujas brīdī. Tā ir paškontroles māksla.

Esi tuvumā, kamēr pretinieks ir tālumā, esi atpūties, kamēr pretinieks pārguris nopūlas, esi paēdis, kamēr pretinieks cieš badu. Tā ir spēku taupīšanas māksla.

Sargies stāties ceļā pretiniekam, kura armijas ierinda (karogi un simboli) ir perfektā kārtībā, un neuzbrūc armijai, kas dodas mājup. To nosaka labvēlīgu un nelabvēlīgu apstākļu atpazīšanas māksla.

Netuvojies augstiem kalniem (tos var izmantot kā priekšrocību uzbrukumā), neuzbrūc pretiniekam, kam aizmugurē ir kalni (tie var tikt izmantoti aizsardzībai), nevajā pretinieku, kas simulē atkāpšanos (jo tā viņš mēģina ievilināt lamatās), neuzbrūc iedvesmotam un cīņasspara pilnam karaspēkam (jo tā var zaudēt kauju vai ciest lielus zaudējumus), neuzķeries uz pretinieka izliktām ēsmām (jo tā var nokļūt lamatās), neuzbrūc armijai, kas dodas mājās (jo tā jau ir nekaitīga), aplencot pretinieku, atstāj izeju (lai daži varētu atkāpties un nebūtu jācīnās ar visiem bezizejā nonākušajiem pretiniekiem), lieki neizaicini un pārāk nespied uz izmisušu pretinieku (jo tas savā izmisumā var nodarīt lielu kaitējumu). Tās ir kaujas vadības aksiomas.

8. Pielāgošanās

Pēc tam, kad, sākoties karam, karavadonis saņem norīkojumu no valdnieka, savāc armiju un apvieno savus spēkus, viņam ir jāsaprot sekojošais.
(1) Nedrīkst veidot nometni necaurejamās teritorijās (nepiemērotās vietās).
(2) Ar papildspēkiem un sabiedrotajiem jāapvienojas krustpunktu (mezgla, atslēgas) teritorijās.
(3) Bīstamas teritorijas jāizmanto stratēģisko priekšrocību iegūšanai.
(4) Bezcerīgā (nāvējošā) teritorijā jāuzbrūk un izmisīgi jācīnās uz dzīvību un nāvi.
(5) Ir ceļi, pa kuriem nedrīkst iet.
(6) Ir armijas, kurām nedrīkst uzbrukt.
(7) Ir nocietinājumi, kurus nedrīkst mēģināt ieņemt.
(8) Ir vietas un mērķi, par kuriem nav jēgas cīnīties.
(9) Ir valdnieka pavēles, kuras nedrīkst ņemt vērā.

Armijas pavēlnieks, kurš izprot pielāgošanās likumus, spēj vadīt karaspēku. Armijas pavēlnieks, kurš neizprot pielāgošanās likumus, nespēs izmantot savas priekšrocības pat tad, ja labi pārzinās apkārtni. Armijas pavēlnieks, kurš neizprot pielāgošanās likumus, nespēs sekmīgi vadīt armiju pat tad, ja viņš pārzina savas un pretinieka stiprās un vājās puses.

Gudri karavadoņi izvērtē un ņem vērā gan iespējas, gan draudus (ieguvumus un zaudējumus no iespējamo darbību sekām). Ja situāciju vērtējam no iespējamo ieguvumu skatu punkta, tad mūsu pūliņi atmaksāsies, un iegūsim papildus labumus. Ja situāciju vērtējam no iespējamo draudu skatu punkta, tad atrisināsim problēmas un palielināsim savu drošību.

Vietvalžus pakļauj ar draudiem, nodarbini tos, iekārdini ar šķietamiem labumiem un panāc, lai viņi tiecas pēc jebkura ieguvuma. Radi vietvalžiem draudus un biedē tos, lai viņi ir patstāvīgi iebiedēti, saspringti un nobažījušies.

Iespējamie draudi pretinieku ierobežo, aizņemtība nodarbina un varbūtējie labumi motivē rīkoties.

Kara mākslas gudrība: nepaļaujies, ka pretinieks neatnāks, paļaujies uz savu gatavību sagaidīt to. Nepaļaujies, ka pretinieks neuzbruks, paļaujies uz savu pozīciju neieņemamību.

Karavadoņa lielākie draudi slēpjas paša raksturā un rīcībā:
(1) Pārdrošība ved uz sagrāvi un nāvi (pārdrošais var tikt sagrauts un nogalināts)
(2) Gļēvulība ved uz sagūstīšanu (gļēvais var tikt sagūstīts)
(3) Nesavaldība ved uz neapdomību (nesavaldīgais var rīkoties neapdomīgi)
(4) Godkārība ved uz apkaunošanu (godkārīgais var tiekties pēc ārišķības un uzslavām)
(5) Pārlieka cilvēkmīlestība ierobežo rīcībspēju (cilvēkus pārlieku mīlošais var nespēt būt stingrs un nežēlīgs, kad tas nepieciešams)

Šīs piecas īpašības ir karavadoņa lielākie grēki, kas grauj tā vadītspēju. Ja armija ir sakauta un karavadonis nogalināts, tam par iemeslu ir kāds no šiem karavadoņa trūkumiem. Tāpēc šīs īpašības ir rūpīgi jāapzina un jāizpēta.

9. Manevrēšana

Tālāk - par armijas manevriem un pretinieku raksturojošām pazīmēm.
(1) Kalnus šķērso ātri un pārvietojies pa ielejām, nometni taisi augstienēs ar muguru pret sauli. Ja pretinieks aizsargājas kādā virsotnē, neuzbrūc viņam tur (jācīnās ejot uz leju, nevis uz augšu). Tas jāņem vērā kalnos.
(2) Upes šķērso, kad pretinieka nav tuvumā. Ja pretinieks šķērso upi, lai uzbruktu, nesagaidi to, atrodoties ūdenī. Kad puse pretinieka karaspēka būs tikusi pāri, tad ir īstais mirklis uzbrukumam. Ja gribi uzsākt kauju, tad nenovieto karaspēku pie upes, lai sagaidītu pretinieku, bet nostiprinies augstienē ar muguru pret sauli. Dodoties pretinieka virzienā, neej pret straumi. Tas jāņem vērā vietās, kur ir upes.
(3) Purvus šķērso iespējami ātri, lai ilgi tur neuzkavētos. Ja nākas cīnīties purvā, ieņem zālainu cietzemi, lai mežs paliek aizmugurē. Tas jāņem vērā purvos.
(4) Līdzenumos ieņem pieejamu, pārskatāmu vietu ar paaugstinājumu labajā pusē, zemāko vietu priekšpusē, bet augstāko vietu aizmugurē. Tas jāņem vērā līdzenumos.
Šo četru likumu ievērošana Huanam-Di (saukts arī par Dzelteno imperatoru, mītiska persona, viens no pieciem leģendārajiem seno laiku imperatoriem, tiek dēvēts par Daoisma pamatlicēju un visu ķīniešu pirmtēvu) nodrošināja uzvaru pār Četriem Imperatoriem.

Armijai patīk augstienes un nepatīk ielejas, tai patīk gaisma un nepatīk tumsa. Esi saudzīgs pret karavīriem un nometni ierīko cietzemē (pretēji purvainām, slapjām, drēgnām vietām), lai karavīri neslimotu un būtu veseli, kas ir uzvaras priekšnosacījums. Ir teikts: ja armija ir vesela, tā ir neuzvarama.

Tur, kur ir kalni un paaugstinājumi, nepieciešams ieņemt saulaino pusi, lai augstiene būtu pa labi, bet saule aizmugurē. Tā tiek stiprinātas armijas pozīcijas (pretiniekam acīs spīd saule ) un izmantotas vietas dabīgās priekšrocības.

Stipra lietus periodos upes pārplūst un ir krāčainas, tāpēc, ja gribi šķērsot upi, pagaidi, kamēr tā nomierinās un ūdens līmenis nokrītas.

Bīstamas vietas, tādas kā stāvi kalni, aizas, kalnu upju krasti, necaurejami meža biezokņi un purvi jāšķērso iespējami ātrāk. Vairies tuvoties šīm vietām, piespied pretinieku tuvoties tām. Kad satiec to, panāc, lai šīs vietas paliktu viņam aizmugurē.

Ja blakus nometnei ir kalnaini apvidi, vietas ar garu zāli, niedrājiem, mežu vai krūmājiem, tās rūpīgi ir jāpārmeklē un jāpārliecinās, ka tur neslēpjas pretinieka spiegi vai ka tur nav ierīkots pretinieka slēpnis negaidītam uzbrukumam.

Ja pretinieks ir netālu un neliek sevi manīt, tad viņš ir nostiprinājies vietā, kas pastiprina aizsardzības pozīcijas. Ja pretinieks no attāluma provocē kaujas uzsākšanu, tātad viņš ir ieņēmis izdevīgu un ērtu pozīciju līdzenumā. Ja pretinieka nometne ir viegli pieejama, tad tā ir ēsma kaujas uzsākšanai.

Ja koku lapas sakustas, tātad pretinieks tuvojas. Ja aizaugušā zālājā ir daudz redzamu aizsegu, tas ir tādēļ, lai izsauktu aizdomas. Vietā, kur negaidīti paceļas spārnos putni, ir pretinieka slēpnis. Ja dzīvnieki ir pārbiedēti, pretinieks gatavo negaidītu uzbrukumu.

Ja putekļi, paceļoties gaisā, veido stabus, tas liecina par kaujas ratu pārvietošanos. Ja putekļi paceļas gaisā zemu, bet lielā plašumā, tad nāk kājnieki. Ja putekļi paceļas gaisā zemu daudzās dažādās vietās, tad pretinieka spēki ir sadalīti daudzās sīkās grupās (piemēram, vāc malku). Ja putekļu mākonis gan tuvojas, gan attālinās, tad tiek ierīkota nometne.

Ja pretinieks izturas cieņpilni un pastiprina sagatavošanās darbus, tas liecina, ka viņš uzbruks. Ja pretinieks izturas kareivīgi un gatavojas sasteigti, tas liecina, ka viņš atkāpsies.

Ja kaujas rati iziet pirmie un ieņem vietu sānos (flangos), pretinieks veido ierindu kaujai.

Ja pretinieks ierosina vienoties par mieru vai pamieru bez papildus nosacījumiem, tas liecina, ka viņam ir kādi viltīgi plāni un nodomi.

Ja pretinieks bēg un pēc tam ieņem kaujas ierindu, tad tas bija iepriekš ieplānots un kaujas kritiskais brīdis ir tuvu. Ja pretinieks atkāpjas kaujas ierindā, viņš gaida kaut ko (īsto mirkli, papildspēkus u.c.). Ja pretinieks uzbrūk un drīzumā atkāpjas, viņš kārdina un pievilina. Ja daļa pretinieka karaspēka virzās uz priekšu, bet daļa atpaliek, tās var būt lamatas.

Karavīri, kas stāv, atbalstījušies uz ieročiem, ir izsalkuši. Ja karavīri, kas nes ūdeni, dzer pirmie, tie ir izslāpuši. Ja pretinieks neizmanto uzbrukumam izdevīgu situāciju, tad karavīri ir noguruši.

Tur, kur putni pulcējas baros, neviena nav. Ja pretinieks naktī klaigā, tā rindās valda satraukums. Ja armijas rindās valda satraukums, armijas pavēlnieks pilnībā nepārvalda situāciju (tā autoritāte ir vāja). Ja armijas daļu simboli un karogi pārvietojas no vienas vietas uz citu, pretinieks ir apjucis. Ja komandieri (pretinieka sūtņi) ir dusmīgi un neiecietīgi, tie ir noguruši.

Ja armija baro zirgus, nokauj un apēd liellopus un karavīri ēdiena pagatavošanai neizmanto katlus, tas liecina, ka viņi neplāno atgriezties savās apmetnēs un gatavojas izmisīgai cīņai uz dzīvību un nāvi.

Komandieris, kura karavīri regulāri pulcējas mazās grupās un sačukstas, ir zaudējis varu pār tiem. Pārāk bieži un neadekvāti apbalvojumi liecina par armijas vājumu. Pārāk bieži un nežēlīgi sodi liecina par nopietnām karaspēka grūtībām un izmisumu. Ja sākotnēji pārdrošas runas un rīcību vēlāk nomaina pārlieka piesardzība un bailes, tad armijas pavēlniekam ir liels informācijas un zināšanu trūkums.

Ja pretinieka sūtņi izturas īpaši laipni, tas liecina, ka tam nepieciešams pamiers.

Ja pretinieka karaspēks ir pietuvojies, ilgi stāv pretī kaujas gatavībā un neuzbrūk, karavadonim ir jābūt īpaši vērīgam un piesardzīgam (jāsargās no netieša pārsteiguma uzbrukuma).

Ja mūsu spēki skaitliski nepārsniedz pretinieka spēkus, tas nekas, tad ir iespējami netieši uzbrukumi. Viss, kas šajā situācijā jādara - ir jāapkopo visi spēki, uzmanīgi jānovēro pretinieks un izdevīgā mirklī jāiegūst pārsvaru pār to. Armijas skaitliskam pārsvaram nav izšķirošas nozīmes, pretējā gadījumā (tiem, kas tā uzskata) ir maz uzbrukuma iespēju. Šādās situācijās pietiek tikai pareizi novērtēt gan savus, gan pretinieka spēkus un, uzbrūkot pareizā laikā, veidā un vietā, sakaut pretinieku.

Tas, kurš ir nepietiekoši zinošs un tālredzīgs un pienācīgi nenovērtē (neņem nopietni) pretinieku, pilnīgi noteikti tiks sagūstīts.

Ja sodīsi karavīrus, pirms tie Tev sākuši uzticēties, viņu pakļāvība būs maza (pakļausies nelabprāt, formāli, bez iedvesmas). Tas nozīmē, ka tos praktiski būs grūti izmantot. Ja nesodīsi karavīrus, pirms tie Tev sākuši uzticēties, viņi tāpat būs nepakļāvīgi. Tāpēc ar karavīriem vispirms ir jāapietas cilvēcīgi. Tajā pašā laikā tie ir jākontrolē un jāvada ar dzelžainas disciplīnas palīdzību. Tas ir būtisks panākumu priekšnosacījums.

Ja pavēles ir konsekventas, tās tiek pieņemtas un pildītas. Ja pavēles nav konsekventas, ir tieksme tās nepildīt. Ja komandieru pavēles tiks regulāri izpildītas, armija būs disciplinēta. Ja komandieru pavēles netiks regulāri izpildītas, armija nebūs disciplinēta. Tāpēc, ja vadonis rada karavīros uzticēšanos, ir adekvāts, pārliecināts par sevi un spēj panākt konsekventu pavēļu izpildīšanu, armijā valdīs savstarpēja saskaņa un saprašanās.

10. Apkārtne

Galvenie apkārtnes (vietu, situāciju) veidi ir sekojoši: (1) pieejama, (2) neatgriezeniska (piemēram, paaugstināta, nolaidena, ieslīpa vieta, kur pretinieks atrodas zemāk), (3) neizdevīga (piemēram, purvs, upe, aizsalis ezers vai cita vieta, no kuras cīnīties ir neizdevīgi), (4) šaura (ielejas, pārejas), (5) kalnaina (kraujaina), (6) klaja (plaša, pārskatāma).

(1) Pieejamā apkārtnē gan mēs, gan pretinieks varam viegli pārvietoties uz vairākām pusēm. Šādā apvidū vispirms centies ieņemt augstākās vietas un saules pusi (lai saule spīd pretiniekam acīs), un nodrošini ceļus pārtikas un aprīkojuma piegādēm. Ja mēs uzsāksim kauju šādā stāvoklī, apkārtne mums nodrošinās papildus pārsvaru.

(2) Neatgriezeniskā vietā uz priekšu doties ir viegli, bet atgriezties grūti. Neatgriezeniskā situācijā, ja pretinieks nav sagatavojies, uzbrūc un Tu uzvarēsi. Bet ņem vērā, ka, tad, ja pretinieks ir sagatavojies un mūsu uzbrukums būs nesekmīgs, atkāpties būs grūti un nekādu priekšrocību mums nebūs.

(3) Neizdevīgā vietā nevienam nav izdevīgi spert pirmo soli (iet uz priekšu un uzbrukt). Šai situācijā mēs neuzbrūkam, pat tad, ja pretinieks mūs izaicina un mēģina iekārdināt uzsākt cīņu. Šādos gadījumos mēs atkāpjamies. Izņēmums var būt vienīgi tad, ja puse pretinieka spēku ir atkāpusies, bet otra puse vēl tikai gatavojas. Uzbrūkot šajā brīdī, mums būs pārsvars.

(4) Kas attiecas uz šaurām vietām, tad, ja pirmais to esi sasniedzis, obligāti ieņem to, nocietinies tik stipri, cik vien vari, un gaidi pretinieku. Ja pretinieks ir ieņēmis šādu vietu un nocietinājies tajā pirmais, tad neseko viņam. Dari to vienīgi tad, ja viņš šaurā vietā nav nocietinājies vai arī nocietinājumi nav pārāk stipri.

(5) Kalnainos (kraujainos) apvidos obligāti ieņem augstienes un saules pusi (lai saule spīd pretiniekam acīs) un gaidi pretinieku. Savukārt, ja pretinieks ir šādi iekārtojies, neseko viņam, bet atkāpies un mēģini to no turienes aizvilināt.

(6) Klajas (pārskatāmas) vietas nedod papildus priekšrocības. Uzsākot kauju klajā (pārskatāmā) vietā, tad, ja jūsu spēki ir līdzīgi, papildus pārsvaru negūsi.

Šie ir seši apkārtnes (vietu, situāciju) veidi. Katram karavadonim ir rūpīgi jāizpēta un jāizprot apkārtne (kaujas vieta, kaujas situācija, Zeme).

Pēc armiju neveiksmēm un to iemesliem izšķir sešu tipu zaudējumam nolemtas armijas: (1) nolaidīga armija, (2) nedisciplinēta armija, (3) brūkoša (grimstoša, skaitā samazinoša) armija, (4) pašiznīcinoša armija, (5) neorganizēta armija, (6) viegli sagraujama armija. Šādu armiju rašanās cēlonis nekad nav ārēji apstākļi (Debesu un Zemes parādības), bet gan rupjas un nepiedodamas armijas pavēlnieka kļūdas.

(1) Ja vienlīdzīgu stratēģisku priekšrocību gadījumā uzbrucējam ir izveidojies desmitkārtīgs skaitlisks pārsvars un armija ir spiesta bēgt (strauji un steidzīgi atkāpties), tad tā ir nolaidīga armija (jo „uz līdzenas vietas” pieļāva kaut ko tik neizdevīgu).

(2) Ja armijas karavīri ir spēcīgi, bet komandieri ir vāji (karavīri spēcīgāki, pieredzējušāki, zinošāki par komandieriem), tad armija ir nedisciplinēta (komandieru neadekvātas pavēles noved pie to apšaubīšanas. Tas savukārt - pie to daļējas vai pilnīgas nepildīšanas, kas palielina pašdarbības un nekoordinētu rīcību īpatsvaru. Tas viss kopā armiju padara ļoti grūti vadāmu).

(3) Ja armijas komandieri ir spēcīgi, bet karavīri ir vāji, tad armija ir brūkoša, jeb grimstoša (liels karavīru atbirums kaujā, kas noved pie to pārlieku liela trūkuma).

(4) Ja armijas augstākie komandieri ir nesavaldīgi, nelīdzsvaroti un nepaklausīgi, tad armija ir pašiznīcinoša (ir liela iespējamība, ka augstākie komandieri iekarst, sadusmojas un bez karavadoņa pavēles vai, nepaklausot tā pavēlēm, uzsāk pārdrošu uzbrukumu, iekrīt pretinieka lamatās vai arī savstarpēju nesaskaņu dēļ nepalīdz vai pat traucē viens otram).

(5) Ja armijas pavēlnieks ir nepietiekami stingrs, bez autoritātes, nepastāvīgs, nekonsekvents savos lēmumos, ar tieksmi bieži tos mainīt, nespējīgs noformulēt skaidras, saprotamas pavēles un uzdevumus, tad armija ir neorganizēta (komandieri un karavīri ir neziņā, ko darīt, nogurst no nenoteiktības. Tā kā nesaprašanas un nenoteiktības dēļ nespēj izpildīt pavēles, tad viņi sāk pierast pavēles nepildīt. Tas viss kopā noved pie armijas kārtības izjukšanas, un tā kļūst nedisciplinēta, nekārtīga, haotiska, dezorganizēta un neorganizēta).

(6) Ja armijas pavēlnieks nav spējīgs adekvāti novērtēt apstākļus, savus spēkus un pretinieka spēkus, tad armija ir viegli sagraujama (ir liela iespējamība, ka tiks dota absurda pavēle uzbrukt nelaikā, nepiemērotā situācijā un pozīcijās, spēcīgākam, stiprākam, skaitliski daudzkārt pārākam pretiniekam, šādu pavēļu rezultāts ir armijas sakāve, sagrāve, pilnīga iznīcināšana vai sagūstīšana).

Šie ir seši zaudējumam nolemtu armiju tipi un to iemesli. Katram karavadonim ir rūpīgi jāizpēta un jāizprot tie (lai atpazītu zaudējumam nolemtu armiju, neļautu savai armijai par tādu kļūt un veicinātu pretinieka armijas kļūšanu par tādu).

Lai kāda arī nebūtu apkārtne, tā ir tikai un vienīgi armijas palīgs. Pretinieka novērtēšana, uzvaras priekšnosacījumu radīšana, apkārtnes šķēršļu, priekšrocību un attālumu vērā ņemšana un izmantošana ir karavadoņa spēju jautājums. Tas, kurš šos apstākļus izprot un izmanto, uzvarēs. Kurš tos nepārzina un neizmanto, cietīs neveiksmi.

Ja visi apstākļi, aprēķini un priekšnosacījumi liecina par uzvaru (kara Dao saka, ka uzvarēsi), tad karavadonim ir jāuzbrūk pat, ja valdnieks pavēl neuzsākt kauju. Ja visi apstākļi, aprēķini un priekšnosacījumi liecina par gaidāmo neveiksmi (kara Dao saka, ka neuzvarēsi), tad pat tādā gadījumā, ja valdnieks pavēl uzbrukt, karavadonim no kaujas ir jāizvairās. Tāpēc karavadonis, kurš kaujās nemeklē slavu, nebaidās no iespējamiem sodiem par nepakļāvību valdniekam un rīkojas tikai vadoties no tautas un valsts interesēm, ir nenovērtējams valsts ieguvums un balsts.

Uztver karavīrus un izturies pret tiem kā pret saviem bērniem. Tad viņi būs Tev uzticīgi, sekos Tev jebkuros pārbaudījumos un būs gatavi mirt par Tevi. Tomēr, ja būsi iecietīgs pret karavīriem, bet nespēsi iedvest viņos paklausību, ja būsi labs pret tiem, bet nespēsi panākt pavēļu izpildi un ja nespēsi tikt galā ar nemieriem un nekārtībām armijas rindās, tad Tev būs nepaklausīgi un izlutināti bērni, ko grūti izmantot jebkādu mērķu sasniegšanai.

Ja es zinu, ka mana armija ir gatava uzbrukumam, bet nezinu, ka pretiniekam uzbrukt nedrīkst, tad esmu tikai pusceļā līdz uzvarai. Ja es zinu, ka pretiniekam drīkst uzbrukt, bet nezinu, ka mana armija nav gatava uzbrukumam, tad es esmu tikai pusceļā līdz uzvarai. Ja es zinu, ka pretiniekam drīkst uzbrukt un mana armija ir gatava uzbrukumam, bet nepārzinu kaujas vietas apkārtni, arī tad es esmu tikai pusceļā līdz uzvarai. Tāpēc tas, kurš pārzina kara mākslu, būs pietiekami informēts, nekad netiks maldināts un, veicot jebkuras darbības, nekļūdīsies un nenokļūs nelaimē.

Tāpēc ir teikts: ja pazīsti pretinieku un pazīsti sevi, uzvara nav tālu, bet ja pārzini arī apkārtni un apstākļus (Zemi un Debesis), tad pilnīga uzvara Tev ir nodrošināta.

11. Teritoriju veidi

Ir deviņi teritoriju (vietu) veidi: (1) izkliedējošas teritorijas, (2) nepastāvīgas teritorijas, (3) iekārojamas teritorijas, (4) atvērtas teritorijas, (5) krustpunktu (mezgla, atslēgas) teritorijas, (6) problemātiskas teritorijas, (7) necaurejamas teritorijas, (8) bīstamas teritorijas, (9) bezcerīgas (nāvējošas) teritorijas.

(1) Kad vietvalži cīnās uz savas zemes, savā teritorijā, tad tā ir izkliedējoša teritorija.
(2) Pierobežu zemes, kuras ir ieņēmis svešs karaspēks, ir nepastāvīgas teritorijas.
(3) Teritorijas, kuras dod priekšrocības jebkuram, kurš tās ieņem (vienalga - mēs vai pretinieks), ir iekārojamas teritorijas.
(4) Teritorijas, kuras jebkuram ir viegli pārvaldīt un caur kurām ir viegli pārvietoties (vienalga vai mums vai pretiniekam), ir atvērtas.
(5) No visām pusēm dažādu pretinieku zemju ielenkta vieta, kura dos priekšrocības tam no pretiniekiem, kurš pirmais to ieņems, ir krustpunkta (mezgla, atslēgas) teritorija.
(6) Ja tiek ieņemta sveša teritorija, apejot un atstājot aizmugurē neieņemtas lielas apdzīvotas vietas un nocietinājumus, tad tā ir problemātiska teritorija.
(7) Kalnainas, mežainas, purvainas un vispār bez ceļiem, grūti šķērsojamas vietas ir necaurejamas teritorijas.
(8) Vieta, kuras ieeja ir šaura, dabīgu nocietinājumu ielenkta no visām pusēm un kur atkāpšanās iespējama tikai aplinkus ceļiem, kur mazs skaits karavīru var uzbrukt un uzveikt lielu pretinieku skaitu, ir bīstama teritorija.
(9) Vietas, kur var izdzīvot un izvairīties no neveiksmes, tikai nekavējoties uzsākot kauju, bet tās novilcināšana ir līdzvērtīga nāves spriedumam, ir bezcerīgas (nāvējošas) teritorijas.

Tāpēc:
(1) Izkliedējošā teritorijā neuzsāc kauju un neiesaisties tajā.
(2) Neapstājies un neapmeties nepastāvīgās teritorijās.
(3) Neuzbrūc iekārojamā teritorijā.
(4) Atvērtā teritorijā nepieļauj, lai kāda karaspēka daļa atpaliek, un nešķērso pretinieka ceļu (neļauj pretiniekam „nogriezt” Tev ceļus).
(5) Krustpunktu (mezgla, atslēgas) teritorijās slēdz savienības un apvienojies ar sabiedrotajiem.
(6) Problemātiskās teritorijās laupi un atņem pārtiku.
(7) Necaurejamas teritorijas šķērso iespējami ātrāk.
(8) Bīstamās teritorijas izmanto priekšrocību iegūšanai.
(9) Bezcerīgās (nāvējošās) teritorijās uzbrūc.

Senatnē tie, kas pārzināja kara mākslu, prata panākt, ka pretinieka priekšējās vienības ir izolētas no aizmugurējām vienībām, ka pretinieka daudzskaitlīgās un mazskaitlīgās vienības nepalīdz viena otrai un ka pretinieka komandieri un ierindnieki neatbalsta viens otru. Viņi prata sašķelt pretinieka karaspēku un neļaut tam apvienoties. Pat ja pretiniekam izdevās apvienot savus spēkus, tie prata panākt, ka tā karaspēks nav vienots un ir grūti vadāms. Viņi uzbruka tikai tad, kad tas bija izdevīgi, bet, ja tas nebija izdevīgi, tad nogaidīja.

Un ko darīt, ja pretiniekam ir ievērojams skaitlisks pārsvars un viņš gatavojas uzbrukt? Kas mums būtu šajā gadījumā jādara? Es teiktu, ka vispirms ir jāiegūst, jāsagūsta tas, kas viņam ir ļoti nepieciešams (dārgs), un ja tas izdosies, tad pretinieku būs iespējams kontrolēt (viņš būs paklausīgs).

Ātrums dod iespēju izvairīties un neļaut sevi noķert, iet pa neparedzētiem ceļiem, nokļūt neparedzamās vietās un negaidīti uzbrukt. Karā pats galvenais ir ātrums, pretinieka apjukuma un kļūdu izmantošana, aplinkus, nezināmu, grūti prognozējamu ceļu un metožu izmantošana, kā arī uzbrukšana tur un tad, kad pretinieks negaida un nav sagatavojies.

Galvenais uzbrukuma pamatprincips (uzbrukuma Dao) ir iekļūšana dziļi pretinieka teritorijā, savus spēkus nepārtraukti turot vienotus un rīcībspējīgus. Šajā gadījumā pretinieks, kas aizsargājas, nespēs Tevi uzvarēt.

Auglīgās un bagātīgās teritorijās siro, nodrošini karaspēku ar pārtiku un uzkrāj rezerves, uzmanīgi seko līdzi savu karavīru veselības stāvoklim, skaties, lai tie lieki un nevajadzīgi nepārpūlas, koncentrē spēkus, uzturi augstu karavīru cīņassparu, vienotības izjūtu un pārliecību par panākumiem. Kad plāno un veic manevrus, dari to tā, lai neviens pat nenojaustu par Taviem nodomiem (esi neizdibināms).

Nostādi karavīrus bezizejas situācijā, kad nav atkāpšanās ceļu, un viņi drīzāk mirs, nekā bēgs vai padosies. Ja karavīri ir pat gatavi mirt, tad viņiem nekas nav nesasniedzams. Nāves briesmu priekšā komandieri un karavīri cīnīsies, cik spēj, un, atdodot sevi visu kaujai, sasniegs savu prasmju augstāko robežu.

Kad karavīri ir nāves briesmās, tie ne no kā nebaidās (zaudē baiļu sajūtu). Ja viņiem nav kur paglābties, tie turas stingri un ir izturīgi. Kad komandieri un karavīri ir dziļi pretinieka zemē, tie atbalsta viens otru, ir vienoti un saliedēti. Ja nebūs citas izejas, viņi cīnīsies, cik vien spēs. Tāpēc karavīri bez īpašiem atgādinājumiem būs modri, bez īpašas iedvesmošanas būs gatavi cīņai (cīņasspara pilni), bez īpašas veicināšanas būs uzticami, bez īpašas saliedēšanas būs vienoti un bez īpašas teikšanas izdarīs to, kas jāizdara. Neprognozē, nešaubies (aizliedz prognozes un likvidē vismazākās šaubas), un karavīrus līdz pat nāvei nekas neuztrauks un nenovērsīs no cīņas.

Ja karavīriem nav daudz mantas, tas nenozīmē, ka viņiem ir nepatika pret bagātību. Ja karavīri nedzīvo ilgi, tas nenozīmē, ka viņiem ir nepatika pret garu dzīvi. Dienā, kad ir dota kaujas pavēle, karavīri var raudāt, sēdošie ar asarām samērcējot apkakli, bet gulošie vaigus. Tomēr, kad karavīri ir nostādīti bezizejas situācijā, viņi kļūst drošsirdīgi kā senatnes (antīkie) varoņi.

Spējīgu karavadoņu vadībā armija līdzinās leģendārai čūskai Šuņ-Džaņ. Ja iesit tai pa galvu, tā sit pretī ar asti. Ja iesit tai pa asti, tā uzbrūk ar galvu. Ja iesit tai pa vidukli, tā atbild gan ar galvu, gan ar asti. Ja jautāsi, vai var izveidot armiju, līdzīgu šai čūskai, atbildēšu, ka var. Pat, ja armijā ir karavīru grupas, kas necieš viena otru, tad, iesēdinot tos vienā laivā, vētras laikā viņi palīdzēs viens otram un darbosies saskanīgi kā ķermeņa labā un kreisā roka.

Tāpēc karaspēka saliedēšanai nepietiek sasiet kopā zirgus un nostiprināt pajūgus (lai karavīri nevarētu aizbēgt). Īsta vadītprasme (vadības Dao) ir panākt, ka visi karavīri ir vienādi drosmīgi. Apkārtnes (teritoriju) radītās situācijas (Zeme) pat labākos kareivjus padara vai nu stiprus, vai vājus. Tāpēc tas, kurš pārzina kara mākslu, ved armiju aiz rokas tā, it kā tas būtu viens cilvēks, kas nozīmē, ka ārējie apstākļi visu karaspēku ir nostādījuši bezizejas situācijā. Tas, kurš pārzina kara mākslu, spēj saliedēt armiju tik lielā mērā, ka to vadīt var kā vienu cilvēku.

Karavadonim ir jābūt mierīgam un neizdibināmam, stingram, taisnīgam un disciplinētam, spējīgam maldināt un turēt neziņā savus komandierus un karavīrus. Karavadonim jāgādā par klusumu (lai pretinieks neuzzina tā atrašanās vietu), noslēpumu glabāšanu, taisnīgumu un kārtību, jātur karavīri laimīgā neziņā un nav tie lieki jāuztrauc pirms laika (kamēr pašam nav skaidrs, kā rīkoties). Kad karavadonis dod rīkojumus, maina savus plānus vai domas, neviens nedrīkst pat nojaust par tā nodomiem. Karavadonim ir jātur slepenībā savs stāvoklis, jāiet pa aplinkus ceļiem, lai apkārtējie (jo īpaši pretinieks) nevarētu izdibināt tā nolūkus un paredzēt turpmākās darbības.

Vadot armiju, karavadonis nostāda savu karaspēku situācijā, kas līdzinās nokļūšanai stāvas klints virsotnē un virvju pārgriešanai (trepju nomešanai). Vedot armiju dziļi pretinieka teritorijā, karavadonis sadedzina tiltus (kuģus), sasit katlus un nogriež atpakaļceļus. Karavadonis vada armiju tā, it kā tas būtu aitu bars, viņš dzen tās gan uz priekšu, gan atpakaļ un neviens nezina, kur viņi patiesībā iet. Apkopot armijas spēkus un ievest to briesmās (nostādīt briesmīgā, bezizejas situācijā) ir karavadoņa galvenais pienākums.

Deviņi teritoriju veidi, uzbrukuma un aizsardzības taktikas, kā arī cilvēku uzvedības pamatprincipi ir lietas, kas ir ļoti rūpīgi jāizpēta un jāapgūst.

Kara māksla (uzbrukuma Dao) saka: Kad karaspēks ir dziļi svešā teritorijā, tas ir vienots, bet kad ne pārāk dziļi, tad tam ir tendence nebūt tik saliedētam.
- Kad armija ir pametusi savu valsti un šķērso kaimiņu zemi, tad tā atrodas izkliedējošā teritorijā.
- Kad ceļi uz visām pusēm ir brīvi, tad Tu atrodies krustpunktu (mezgla, atslēgas) teritorijā.
- Kad esi iegājis dziļi svešā zemē, tad tā ir problemātiska teritorija.
- Kad neesi iegājis dziļi svešā zemē, tad tā ir nepastāvīga teritorija.
- Ja Tev visapkārt ir dabīgi šķēršļi un nocietinājumi, bet priekšā šaura eja, tad tā ir bīstama teritorija.
- Ja Tev nav kur iet, tad Tu atrodies bezcerīgā (nāvējošā) teritorijā.

(1) Izkliedējošā teritorijā es karavīrus uzmundrinu un saliedēju.
(2) Nepastāvīgā teritorijā es raudzīšos, lai armijas daļas būtu vienotas, un būšu kaujas gatavībā.
(3) Iekārojamā teritorijā es piesegšu aizmuguri.
(4) Atvērtā teritorijā es uzsvaru likšu uz aizsardzību.
(5) Krustpunktu (mezgla, atslēgas) teritorijā es slēgšu līgumus un nostiprināšu savienības.
(6) Problemātiskās teritorijās es iegūšu un papildināšu pārtikas rezerves.
(7) Necaurejamās teritorijās es pārvietošos ātri, paralēli ceļam.
(8) Bīstamās teritorijās es nocietināšos, slēdzot visas ejas un takas.
(9) Bezcerīgā (nāvējošā) teritorijā es gatavošu karavīrus izmisīgai cīņai, iegalvojot tiem, ka, vienīgi uzvarot, viņi paliks dzīvi.

Karavīru daba ir tāda, ka tie aizsargājas, kad ir ielenkti, izmisīgi cīnās, kad nav citas izejas un pakļaujas, kad ir spiesti to darīt.

Tas, kurš nezina vietvalžu vēlmes un nodomus, nevar noslēgt ar viņiem vienošanos. Tas, kurš nepazīst (apkārtnes īpašības, Zemi) ne kalnus, ne mežus, ne ielejas, ne kraujas, ne purvus, ne līdzenumus, nevar vadīt armijas pārvietošanos (manevrus). Tas, kuram nav vietējo pavadoņu un ceļa rādītāju, nevar izmantot apkārtnes priekšrocības. Tas, kurš nezina un neizprot kaut vai vienu no deviņiem teritoriju veidiem, nevar būt valdnieka armijas pavēlnieks.

Ja uzbrūc lielai valstij, tā nespēj apkopot savus spēkus. Kad lielai valstij ir uzbrukts, tās vienošanās un savienības izjūk, un jaunas noslēgt ir grūti.

Necenties par katru cenu slēgt līgumus un savienības, neveicini citu spēka pieaugumu, rūpējies par savām interesēm un iedves citos bijību, tici saviem spēkiem un vērsies pret jebkuru pretinieku ar visu savu iznīcinošo spēku. Tā pretinieka pilsētas var tikt ieņemtas, un valsts pakļauta. Ja necentīsies noslēgt savienības, stiprināt savu autoritāti, bet tikai rūpēsies par savu labumu un draudēsi citiem ar rupju spēku, tad vari nonākt izolācijā, palikt bez palīdzības, un Tavas pilsētas var tikt viegli ieņemtas un valsts pakļauta.

Nepiešķir apbalvojumus, vadoties pēc likumiem un noteikumiem, lai Tavas pavēles netiktu pildītas tikai apbalvojumu dēļ. Izrīko karaspēku tā, it kā tas būtu viens cilvēks.
Dodot pavēles, saki, kas jāizdara, bet nesaki, kā. Iedvesmojot iekārdini ar nākotnes ieguvumiem, bet klusē par briesmām un iespējamiem zaudējumiem.

Nostādi karavīrus nāves briesmās, un viņi iemācīsies izdzīvot, nostādi karavīrus bezcerīgā, bezizejas situācijā, un viņi iemācīsies rast no tās izeju. Tikai armija, kas spēja pārvarēt (pārdzīvot) lielas grūtības, spēj zaudējumu pārvērst uzvarā.

Veiksmīgas karošanas atslēga ir rūpīga pretinieka darbību, mērķu un nolūku izpēte un izpratne. Ļauj pretiniekam rīkoties pēc viņa ieskatiem, novēro viņu un mēģini saprast pretinieku. To, kurš dod neatvairāmu triecienu pretiniekam kaut vai tūkstošiem jūdžu attālumā un nogalina tā karavadoni, var saukt par meistaru, kurš prot uzvarēt ar viltību.

Tāpēc dienā, kad valdnieks liek Tev savākt armiju (sākas karš), slēdz robežas un caurlaides punktus, anulē visas atļaujas un caurlaides un neļauj nevienam no ārpuses ne iekļūt, ne izkļūt no valsts. Valdnieka priekšā esi stingrs un uzstāj - kara laikā par visu, kas saistīts ar kara lietām, atbild un dod rīkojumus tikai karavadonis.

Ja pretinieks dod iespēju, tad izmanto to (ja pretinieka durvis ir atvērtas, ielauzies pa tām). Sagrāb (sagūsti) to, kas pretiniekam ir dārgs (nepieciešams), izseko viņu un uzglūni tam. Seko saviem plāniem un mērķiem, bet tajā pašā laikā novēro pretinieku. Tā Tev var rasties iespēja ātri izšķirt kara likteni.

Vispirms par mērķi izvēlies to, kas pretiniekam ir svarīgs. Iepriekš neapstiprini kaujas laiku un vietu. Novērtē pretinieku un pielāgojies tam, līdz esi gatavs dot izšķirošo triecienu. Tāpēc sākumā esi kā nevainīga meitene, radot pretiniekā simpātijas un uzticību, bet, kad viņš dod Tev izdevību (ir atstājis savas durvis vaļā), esi ātrs un nenotverams kā skrejošs zaķis, un pretinieks būs bezspēcīgs Tavā priekšā.

12. Uguns uzbrukumi

Ir pieci uguns uzbrukumu veidi: (1) cilvēku dedzināšana (nometnē, pilsētā), (2) krājumu dedzināšana, (3) pajūgu (transporta) dedzināšana, (4) noliktavu dedzināšana, (5) ierindas dedzināšana (kaujas laikā).

Uguns uzbrukumu pielietojums atkarīgs no noteiktiem apstākļiem. Uguns uzbrukumu aprīkojums ir jāsagatavo iepriekš, lai tas vienmēr būtu pie rokas.

Uguns uzbrukumiem ir labvēlīgi laika apstākļi un īpašas dienas, kas ir labvēlīgas uguns izplatībai. Laikam ir jābūt sausam , bet dedzināšanai labvēlīga diena ir tajās mēness fāzēs (dzi, bi, i vai čeņ), kurās „rodas vējš”.

Ir pieci uguns uzbrukumu gadījumi:
(1) Ja uguns ir radusies pretinieka nometnē, nekavējoties ir jāveic uguns uzbrukums no ārpuses.
(2) Ja uguns ir palaista (plosās ugunsgrēks), bet pretinieka armija ir mierīga, tad nogaidi un vēl neuzbrūc.
(3) Kad ugunsgrēks ir sasniedzis savu kulmināciju, seko ugunij, ja vari, bet, ja nevari, tad nogaidi.
(4) Ja vari uzbrukt ar uguni no ārpuses, nepaļaujies uz sadarbību, palīdzību no iekšpuses, atrodi visizdevīgāko vietu un sāc uguns uzbrukumu.
(5) Ja uguns ir palaista vēja virzienā, neuzbrūc no pretvēja puses.

Vējš, kurš ir sācies dienas laikā, turpināsies ilgi, bet vējš, kurš ir sācies nakts laikā, drīzumā norims.

Karaspēkam ir jāsaprot uguns uzbrukumu būtība (jāzina pieci uguns uzbrukumu gadījumi), lai izmantotu tos uzbrukumā un spētu pret tiem aizstāvēties. Uguns palīdzība uzbrūkot ir neapstrīdama un acīmredzama. Arī ūdens palīdzībai kaujā ir liela nozīme. Tomēr ar ūdeni var tikai atdalīt un sašķelt, bet nevar iekarot.

Tāpēc, ja kāds, uzvarot kaujā un strauji uzbrūkot, neizmanto šīs metodes, tad viņš cieš liekus un nevajadzīgus zaudējumus. Tāds armijas pavēlnieks ir pārāk izšķērdīgs un lēnīgs. Tāpēc ir teikts, ka zinošs armijas pavēlnieks pārdomās uguns uzbrukuma metožu izmantošanu, bet labs karavadonis izmantos tās.

Ja neredzi ieguvumus, tad atturies no manevriem. Ja mērķi var sasniegt citādāk, neizmanto armiju. Ja neesi apdraudēts, neiesaisties karā. Valdnieks nedrīkst pulcēt armiju tikai tādēļ, ka ir dusmīgs. Karavadonis nedrīkst uzsākt kauju slikta noskaņojuma (aizvainojuma) dēļ. Kad tas ir izdevīgi, ej uz priekšu, ja nav izdevīgi – nogaidi. Dusmas var atkal pārvērsties laimē, slikts noskaņojums (aizvainojums) var atkal pārvērsties priekā, bet iznīcinātu valsti nevar atdzīvināt, līdzīgi kā mirušajam nevar atkal iedvest dzīvību. Tāpēc gudrs valdnieks ir uzmanīgs (arī pret karu, kara uzsākšanu), un labs karavadonis ir piesardzīgs (karu iesakot, karojot). Tikai tā var nodrošināt valstij mieru un saglabāt armiju neskartu.

13. Spiegu izmantošana

Ja simt tūkstošu lielu armiju sūtīsi tūkstošiem jūdžu attālumā, tautas un valsts resursi tiks iztukšoti. Valdnieka izdevumi ik dienas tad būs tūkstoš unču zelta. Gan pašu valstī, gan ārpus tās augs neapmierinātība, daudzu spēki būs izsmelti ceļā un daudzi nevarēs nodarboties ar savu arodu un ikdienas darbiem. Kopumā traucētas būs septiņsimt tūkstoši ģimeņu.

Karojot armijas gadiem ilgi atrodas tālu prom no mājām, bet izšķirošā kauja tiek izcīnīta vienā dienā. Tāpēc šādos apstākļos skopoties ar apbalvojumu un zeltu par pretinieka pozīciju un nodomu uzzināšanu ir necilvēcības kalngals. Cilvēks, kurš tā dara, nav karavadonis, viņš nav valdnieka palīgs un valsts aizsardzības balsts, viņš nav uzvaras saimnieks, šāds cilvēks nedrīkst būt armijas pavēlnieks.

Gudri valdnieki un karavadoņi uzveic un pakļauj citus, pateicoties informācijai, kas ļauj tiem precīzi paredzēt notikumu attīstības gaitu. Šādu informāciju nevar iegūt no dēmoniem un gariem, to nevar izsecināt no pieredzes un to nevar aprēķināt. Šo informāciju var iegūt tikai no cilvēkiem, jo tā ir informācija (fakti) par pretinieka patieso stāvokli.

Ir piecu veidu spiegošanas paņēmieni, izmantojot: (1) vietējos spiegus, (2) iekšējos spiegus, (3) pārvērstos spiegus, (4) dezinformatorus (zudušos spiegus), (5) ziņotājus (atgriežamos spiegus). Spiegošana ir slepenu metožu izmantošana, par to neviens nedrīkst zināt. Spiegošanai ir jābūt valsts visvairāk aizsargātajam un veicināmajam darbības virzienam.

(1) Pretinieka valsts iedzīvotāju algošana vai savervēšana ir vietējo spiegu izmantošana.
(2) Iekšējais spiegs ir savervēts pretinieka valsts darbinieks (ierēdnis, amatpersona, karavīrs).
(3) Pārvērsts spiegs ir pārvervēts pretinieka valsts spiegs.
(4) Dezinformatori tiek izmantoti informācijas (dezinformācijas) izplatībai ārpus valsts. Paziņo savam spiegam vajadzīgo informāciju (dezinformāciju) un ļauj pretiniekam notvert spiegu, lai viņš to izstāsta.
(5) Ziņotāji – spiegi, kas atgriežas ar informāciju (staigā turp un atpakaļ, piegādādami jaunākās ziņas)

Kara lietās nekas nav svarīgāks kā spiegošana, nav dāsnāku atalgojumu, kā spiegiem dodamie, un nav nekas slepenāks par spiegošanu.

Neesot gudram un zinošam, nav iespējams nodrošināt spiegu darbu un dot tiem uzdevumus. Neesot cilvēcīgam un taisnīgam, nav iespējams spiegus savervēt, motivēt darbam un nodrošināt to uzticību. Neesot mierīgam, apdomīgam un neizdibināmam, nav iespējams saprast un izmantot spiegu atnestās ziņas. Tas ir apbrīnojami! Nav tādu valstu un jomu, kur netiktu izmantoti spiegi. Esi veikls, viltīgs un izveicīgs un izmanto spiegus jebkurā jomā.

Ja līdz iepriekš norunātam laikam spiegs ir izpaudis slepenu informāciju, nekavējoties nogalini to. Tāpat rīkojies arī ar cilvēkiem, kam noslēpums tika atklāts.

Ja vēlies dot triecienu pretinieka armijai, uzbrukt tā nocietinājumiem vai kādu nogalināt, tad pirmais, kas Tev ir jāizdara - jānoskaidro par aizsardzību atbildīgo komandieru, to palīgu, sargkareivju un kalpu personības. Dod uzdevumu spiegiem to uzzināt.

Ir rūpīgi jāmeklē pretinieka spiegi. Ja uzzini, ka Tavā tuvumā ir parādījies pretinieka spiegs, kurš izseko Tevi, obligāti iekārdini, pārpērc, pārvilini to, nodrošini viņam ērtus dzīves apstākļus un paturi savā dienestā. Tā Tu iegūsi pārvērsto spiegu, kuram pateicoties, Tu uzzināsi visu. Izmantojot pārvērsto spiegu un no tā iegūto informāciju, Tu varēsi savervēt vietējos un iekšējos spiegus, vieglāk izdomāt ticamus māņus pretinieka maldināšanai, ko izplatīt caur dezinformatoriem un izmantot ziņotājus, kad tas ir nepieciešams.

Karavadonim ir jāizprot un jāprot pielietot šie spiegošanas paņēmieni, jo tikai tā var iegūt informāciju (faktus) par pretinieka stāvokli un nodomiem. Un vispirms šīs ziņas ir atkarīgas no pārvērstiem spiegiem, tāpēc pret tiem esi īpaši devīgs un laipns.

Senatnē katras valsts valdniekam bija gudri un spējīgi spiegi. Tāpēc gudri valdnieki un karavadoņi, kas spēj piesaistīt spējīgus spiegus, noteikti gūs ievērojamus panākumus. Spiegošana ir pats būtiskākais karā, spiegi ir jebkuras armijas balsts un jebkuras armijas panākumu vai neveiksmes galvenais iemesls.

Papīra versija (ISBN 978-9984-49-371-8) nopērkama grāmatnīcās vai pasūtāma internetā - Sun Dzi "Kara māksla" - draugiem.lv
Koriģēja Anita B.