Astoņas smadzeņu īpatnības, par kuru esamību varbūt nenojaušam
Smadzenes ir ārkārtīgi komplicēts un sarežģīts mehānisms, bet visinteresantāk kļūst mirkļos, kad tās nedarbojas tā, kā mums to gribētos, vai kā esam gaidījuši. Psiholoģijas zināte sniedz ieskatu tajā, kas notiek mūsu prātos, taču nereti šis ieskats ir ārkārtīgi šaurs. Varbūt kādam lietpratējam psiholoģijas jomā turpmāk aprakstītais jau būs pazīstams, taču dažiem no mums zemāk aprakstītie psihes kalambūri var būt jaunums.
1) Īslaicīgās atmiņas apjoms ir septiņas vienības
Cilvēkiem piemīt trīs veidu atmiņa: sensorā, ilglaicīgā un īslaicīgā. Ilglaicīgā atmiņa darbojas kā cietais disks smadzenēs, savukārt īslaicīgā atmiņa darbojas kā mazs ierakstiņš vai kasete. Īslaicīgajā atmiņā vienlaicīgi iespējams saglabāt vien piecas līdz deviņas vienības. Tas nozīmē, ja cilvēkam tiek nosaukti, piemēram, desmit vāri, tad visticamāk, ka viņš atcerēsies piecus līdz deviņus no tiem, visbiežāk septiņus. Lai atcerētos lielāku informācijas apjomu un saglabātu to atmiņā ilgāku laiku, tiek iedarbināti arī citi mehānismi smadzenēs. Vai esi pamanījis, ka lielākoties telefona numuri Latvijā tiek veidoti tieši no septiņiem cipariem, mums ir paveicies, salīdzinot ar valstīm, kur tie ir veidoti no vairāk kā septiņiem cipariem?
2) Dzeltenzaļa krāsa ir vispamanāmākā
Mūsu acī atrodas zilas, zaļas un sarkanas krāsas receptori, savukārt dzeltenzaļa krāsa atrodas redzamās gaismas frekvenču pašā centrā, līdz ar to šī krāsa ir visvieglāk pamanāmā un uztveramā. Šī iemesla dēļ atsevišķās pilsētās ugunsdzēšamās mašīnas tika pārkrāsotas no sarkanām uz dzeltenzaļām.
3) Tava zemapziņa ir gudrāka par tevi pašu, vai vismaz, ja ne gudrāka, tad spēcīgāka noteikti
Bieži vien apzināti nespējam uztvert, izskaidrot kādas lietas, notikumus vai darbības, taču zemapziņa lieliski zina, kas notiek. Pierādījums tam, ka zemapziņa uztver notiekošo adekvāti un patiesi, ir psihes aizsardzības mehānismi, kas palīdz mums nepatīkamu pieredzi atmiņā pārveidot tā, lai tā būtu panesama, tā nereti notiek ar vardarbībā cietušiem, vai kādu smagu trauma piedzīvojušiem cilvēkiem. Vienkāršāk runājot, zemapziņa mūs “apmāna”, nolūkā pasargāt mūsu psihi, līdz brīdim, kamēr apziņa spēj tikt galā ar gūto pieredzi.
4) Mums ir divas nervu sistēmas
Viena atbild par ierosu jeb uzbudinājumu un otra par aizturi jeb bremzēšanu. Ja tu izstiep taisni priekšā roku, iespējams, pamani vieglu trīci. Šo sīko kustību izraisa šo abu sistēmu darbība vienlaikus.
5) Mūsu atmiņas var būt kļūdainas
Pētījumi liecina, ka cilvēki neprecīzi var atcerēties notikumus no savas dzīves. Dažkārt mēdz būt pat vēl trakāk, un gana vienkārši ir pat izveidot viltus atmiņas. Turklāt, vieglāk cilvēkam ir iedvest pārliecību par kādu notikumu, kurš nemaz nav noticis, nekā izmainīt atmiņas par kādu reālu notikumu.
6) Trīsdimensiju attēlu iespējams redzēt arī ar vienu aci
Tas ir mīts, ka trīsdimensiju attēlu redzam pateicoties divu acu pārim. Binokulārā redze palīdz redzēt trīsdimensiju attēlu, taču lielākoties šāds attēls veidojas pateicoties mūsu smadzenēm. Ja trīsdimensiju attēls veidotos vien binokulārās redzes dēļ, lielākā daļā optisko ilūziju vienkārši nedarbotos un būtu ļoti sarežģīti apkopot informāciju, kas attēlota dzīvokļu telpiskās fotogrāfijās. Un diez vai pirāti ar vienu aci varētu pārvietoties pa kuģa klāju.
7) Ilglaicīgā atmiņa miega laikā tiek izslēgta
Smadzeņu struktūras, kas pārnes informāciju uz ilglaicīgo atmiņu, miega laikā nedarbojas. Tieši šī iemesla dēļ mēs lielākoties neatceramies miega laikā redzētos sapņus. Lai gan nakts laikā redzam vairākus sapņus, tie netiek ierakstīti mūs smadzeņu cietajā diskā jeb ilglaicīgajā atmiņā. Rezultātā no rīta atminamies vien fragmentus no sapņiem, ko spējusi saglabāt īslaicīgā atmiņa.
8) Sensorā atmiņa darbojas kā tūlītējs atskaņotājs
Sākumā tika minēts, ka cilvēkiem piemīt trīs veidu atmiņa – īslaicīgā, ilglaicīgā un sensorā. Sensorā atmiņa darbojas kā tūlītējs dzirdētā atskaņotājs. Piemēram, iedomājies, ka esi ballītē, kur dzirdi kādu izrunājam tavu vārdu. Tas tev liek acumirklī saausīties un meklēt saucēja vārdu. Parasti mēs sadzirdām saucēja teikto arī tad, ja šķietami esam koncentrējušies uz ko citu. Tas tādēļ, ka mūsu sensorā atmiņa atsūta mums signālus, kad saklausīts kas svarīgs, piemēram, mūsu vārds. Ja cilvēkiem nebūtu sensorās atmiņas, mēs nevarētu veikt vairākus darbus vienlaicīgi, tāpat arī nevarētu veikt pierakstus lekciju laikā. Dažkārt, kad kāds tev lūdz atkārtot to, ko tikko teici, jo klausītājs šķiet nav klausījies, pagaidi dažas sekundes, bieži vien teiktais tomēr ir sadzirdēts un pēc brīža saņemsi arī atbildi.
Autors: Scott H. Young
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]