Kā dzīvo pēdējie kanibāli uz zemes
Kā Papua- Jaungvinejā globalizācija ietekmējusi kanibālismu, kā sāls palīdz mīkstināt skarbo vietējo iedzīvotāju dabu un kāpēc papuasi līdz šai dienai dzīvo akmens laikmetā? Par to visu un vēl vairāk sarunā ar ceļotāju un fotogrāfu Andreju Gudkovu
Kā jums radās doma doties ekspedīcijā uz Papua- Jaungvineju?
Mani iedvesmoja slavenais krievu ceļotājs un etnogrāfs Mikluho Maklajs. Pirms 135 gadiem viņš sāka pētīt šo reģionu, un kad skatos viņa piezīmes un skices (viņš zīmēja papuasu, kurus satika savā ceļā, portretus), saprotu, ka kopš tā laika nekas nav mainījies.
Savu ekspedīciju es nodēvēju: "Antiglobalizācija. Pēdējais balsts. 135 gadi pēc Mikluho Maklaja".
Ekspedīcijas uzdevums bija saprast, vai globalizācija, kas ietekmējusi mūsu dzīvi, skārusi arī papuasu kultūru un sadzīvi.
Šis reģions ir unikāls ar to, ka vietējā kultūra, kas tur saglabājusies, ir akmens laikmeta līmenī. Pateicoties kalnainajam apvidum un smagajam klimatam, šeit gadiem ilgi notikusi savdabīga vietējā dzīves veida konservācija, un mēs tagad varam skatīt to pašu arhaisko kultūru, kuru pirms 135 gadiem mēģināja pētīt Mikluho Maklajs.
Pastāstiet ekspedīcijas detaļas. Kā notika kontaktēšanās ar vietējām ciltīm?
Pirmām kārtām, jāsaprot, ka šis nav reģions, kur apgrozās simtiem un tūkstošiem tūristu. Vispirms vajadzīga detalizēta maršruta izstrāde. Un tā kā vietējā prece ir dārga, viss nepieciešamais jāved līdzi, kas nozīmē, ka uz 6 cilvēkiem vajadzīgi 20 nesēji. Tāpat jāatrod tulki, kas angļu valodu spēj pārtulkot indonēziešu valodā un tālāk papuasu valodā. Kontaktēšanās ar vietējiem notiek tieši ar šādu sarežģītas ķēdes starpniecību.
Kā jūs risinājāt drošības jautājumus tik skaudrā reģionā?
Uz šodienu neviena cilts atklāti neatzīst, ka piekopj kanibālismu. Tomēr vēl pirms kādiem 30 gadiem tas tika viscaur praktizēts. Mūsu gids pastāstīja kādu interesantu stāstu. Pirms gadiem 5 - 6 ekspedīcijā uz džungļiem devās kāds vācu pāris; viņus gaidīja samērā garš un sarežģīts maršruts. Ceļā viņi satika vienu no papuasu cilts pārstāvjiem, kas dzīvo kokos. Ceļotāji pamanīja, ka šim cilvēkam rokās bija sainis, kurā, kā vēlāk izrādījās, bija ietīts medījums....
Ziņkārīgie vācieši palūdza parādīt trofeju, un pēc mirkļa noskaidrojās, ka papuasa sainī atrodas 3 cilvēku galvas. Vācieši, protams, nobijās, tomēr mājās atgriezās sveiki un veseli. Tas bija pirms pieciem gadiem. Tā kā, visticamāk, salas dzīlēs tādas lietas tiek praktizētas arī šobrīd.
Kā vietējie reaģēja uz fotoaparātu?
Reakcija bija ļoti dažāda. Kā jebkura arhaiska savienība, arī viņi reaģē piesardzīgi uz vēlmi tos nofotografēt. Te svarīga ir prasme noskaņot pret sevi viņus pozitīvi. Ja cilvēks pārliecinās par to, ka tavi nodomi nav ļauni, droši var vilkt fotoaparātu no somas laukā. Mēs nolēmām rīkoties viltīgi: lai mīkstinātu skaudro papuasa dabu, viņiem vajadzēja kaut ko uzdāvināt. Vispopulārākās dāvanas bija sāls, mačete un alumīnija katliņš.
Kas jums ekspedīcijas laikā likās visapbrīnojamākais?
Protams, kontrasti. Tikai iedomājieties, jūs runājat pa satelīttelefonu, bet jums blakus stāv cilvēks no akmens laikmeta. Šo sajūtu nemaz nevar ar vārdiem izstāstīt.
