Vai piekļuve dzeramajam ūdenim ir cilvēktiesības?
Vairāk nekā 2,7 miljardiem cilvēku vismaz mēnesi gadā ir apgrūtināta piekļuve dzeramajam ūdenim. Tas nozīmē, ka ūdens kļūst par ārkārtīgi vērtīgu resursu, kas īpašniekiem, pārvaldītājiem sniedz lielu varu un ļauj ļoti labi nopelnīt.
Cēloņi ir dažādi: straujš iedzīvotāju skaita pieaugums, klimata pārmaiņas un globālā sasilšana, industriāla pārtikas ražošana, agresīva enerģijas un derīgo izrakteņu ieguve, vieglprātīga attieksme, tostarp piesārņojot ūdeni virs un zem zemes. Daudzās pasaules valstīs dzeramais ūdens vienkārši tiek izšķērdēts vai noziedzīgi piesārņots. Upes un gruntsūdeņi tiek patērēti straujākos tempos, nekā tie spēj atjaunoties dabiskā ceļā.
Situāciju pasliktina straujā urbanizācija – ja patlaban pilsētās dzīvo četri miljardi cilvēku, tad līdz 2050.gadam pilsētniekiem varētu pievienoties vēl 2,5 miljardi. Sekas – faktiski jau šodien dzeramais ūdens ir ierocis cīņā par varu un cilvēku prātiem.
Jaunais dokumentālais seriāls “Slāpes”, kas “National Geographic” skatāms piektdienās, atklāj šokējošus faktus un patiesi spokainus stāstus par to, kas kontrolē ūdens resursus pasaulē. Kas ir ļaundari, kas – upuri un varoņi?
Daļa ekspertu izvirza hipotēzi, ka viens no 2011.gada “arābu pavasara” un tam sekojošo konfliktu cēloņiem, iespējams bijis sausums Sīrijā, Jemenā un Ēģiptē.
Piemēram, Sīrija saskārās ar lielu sausumu laikā no 2006. līdz 2009.gadam. Ja nelabvēlīgo laika apstākļu iespaidā trūkst pārtikas, dzeramā ūdens, ko papildina sociālās nevienlīdzības radīta spriedze, tad nevajag daudz, lai kāda neapmierinātības dzirkstele uzšķiltu liesmas visā valstī.
Ūdens apgādes infrastruktūra bieži vien ir militāro uzbrukumu mērķis, jo šādi iedzīvotājiem tiek liegta piekļuve dzīvībai svarīgajam resursam. Tā, piemēram, Sīrijā valdības armijas un nemiernieku grupējumi nikni cīnījās par vēsturisko ūdens ieguves vietu Vadi Baradas ielejā. To izmantoja aptuveni pieci miljoni valsts galvaspilsētas Damaskas iedzīvotāju, taču pēc ūdensapgādes uzņēmuma lēmuma piegādes tika samazinātas. Sīrijas valdība apgalvoja, ka nemiernieki bija piesārņojuši ūdeni ar dīzeļdegvielu, savukārt nemiernieki paziņoja, ka valdības spēku gaisa uzbrukumi bija sabojājuši infrastruktūru.
Jemena ir nabadzīga valsts, kurā aptuveni pusei no 28 miljoniem iedzīvotāju nav pieejams tīrs dzeramais ūdens. Sausā klimata iespaidā apgāde ir ļoti atkarīga no gruntsūdeņiem. 2009.gadā tās galvaspilsētu Sanu vairākus mēnešus savā varā bija pārņēmuši “ūdens nemieri”, taču 2015.gadā situācija vēl vairāk pasliktinājās pēc tam kad militāru kampaņu uzsāka Saūda Arābija un tās reģionālie sabiedrotie.
Vislielākais ūdens patērētājs ir lauksaimniecība, un pasaulē apmēram 60% no pieejamā saldūdens patērē lauku apūdeņošanai. Gruntsūdeņi ir ūdens ieguves avots gan Āfrikā, gan Āzijā, gan arī Amerikā, kur tos izmanto lauksaimniecībā un pārtikā. Ja ar tos pārāk daudz noplicina, tad tuvāko piecpadsmit gadu laikā ir apdraudēta teju divu miljardu cilvēku eksistence. Visvairāk apdraudēti ir gruntsūdeņi Arābijas nesējslāņa sistēmā, no kuras dzeramo ūdeni iegūst Jemenas un Saūda Arābijas iedzīvotāji.
Cita, tikpat apdraudēta sistēma ir Indas baseins ziemeļrietumu Indijā un Pakistānā. Teju trešajai daļai Indijas galvaspilsētas iedzīvotāju ir spiesti ūdeni iegādāties melnajā tirgū. Turklāt viņi par dārgu naudu pērk veldzi, kuru “ūdens mafija” ir nozagusi no valsts un vietējām rezervēm.
Čīlē ļoti daudz ūdensapgādes kompāniju ir privatizētas un nonākušas lielu, bagātu korporāciju rokās. Tās vēlas gūt nesamērīgi lielu peļņu un pieprasa maksu par tiesībām piekļūt dzeramajam ūdenim. Turklāt lielos sausuma periodos rodas milzīgi konflikti starp lauksaimniekiem un ūdensapgādes uzņēmumiem. Tostarp upju augštecēs ir lielas avokado un citrusaugļu plantācijas tiek apūdeņotas no saldūdens upēm, taču lejtecēs – cilvēki nevar apmierināt savas pamatvajadzības.
Savukārt pēc dramatiskajiem notikumiem 2008.gadā, globālās finanšu krīzes laikā eksperti uzdeva jautājumu - vai pieejams dzeramais ūdens ir cilvēktiesību jautājums? Toreiz Flintā, Mičiganā tūkstošiem cilvēku palika bez pieejas dzeramajam ūdenim, jo strauji auga maksa par ūdeni, ko nebija iespējams samaksāt. Tā vietā iedzīvotāji izmantoja ūdeni no Flintas upes, kas nebija īpaši tīrs. Izrādās, ka šī traģēdija ir tikai daļa no lielākas drāmas, kas sākās netālu esošajā Detroitā, proti, pavirša finanšu pārvaldība radīja situāciju, kad iedzīvotājiem tika liegta pieeja ūdeni, lai pašvaldība varētu samaksāt par pašu izlaistajām municipālajām obligācijām.
Skaties šokējošo dokumentālo raidījumu ciklu “Slāpes” “National Geographic” piektdienās plkst. 21:00!
